Pēdējās naktīs mans miegs ir tik ciešs, ka esmu atsākusi likt modinātāju un aizvien biežāk pamostos nevis no ceļabiedru rosīšanās, bet gan no modinātāja zvana. Arī šorīt. Gandrīz izveļos no gultas, cenšoties atrast un apklusināt telefonu, lai tas nepamodinātu pārējos. Kad tas beidzot ir izdarīts, paveros apkārt un konstatēju, ka nekas daudz, ko pamodināt, šeit nav atlicis. Lielākā daļa gultu ir tukšas, bez manis lielajā zālē knosās vien vēl daži vēlie putni. Šī laikam bija līdz šim vislabākā nakts – pirmo reizi gulējām vienstāvu gultās un tās bija ērtas bez gala. Mūķenes mūs vakar veikli sadalīja pa telpām pēc kopīgām pazīmēm, un mūsu telpā bija tikai sievietes, kas bija vēl viens laba miega veiksmes faktors, jo pirmo nakti varēja gulēt bez ausu aizbāžņiem – neviens nekrāca. Sievietes, protams, mēdz krākt, tomēr retāk kā veči (nezinu, ko par šo saka zinātne, tie ir subjektīvi privāti Santjago ceļā gūti novērojumi).
Pārējie vakariņu biedri arī ir šorīt snauduši tā pailgāk, līdz ar to visi kopā ieturam brokastis. Neapēstās pankūkas ietūcu somā – ceļam. Šorīt, liekot somu plecos, jūtu, ka tā beidzot ir smaga. Visu laiku brīnījos, kā tā var būt, ka faktiski vispār nejūtu somas svaru, lai gan tai būtu jābūt kā minimums 7, 8 kg smagai. Taču tagad, kad tajā ievietots samērā nopietns pārtikas apjoms, svaru jūt gan. Bet, nekas – vienmēr var kaut ko izmest. Un, kas ir vēl patīkamāk – vienmēr var kaut ko apēst.
No alberģes izejam vēlu – 8:30. Džūlija stāsta, ka nesen alberģē satikusi kādu sievieti, kuru redzējusi aizejam agri no rīta. Izrādās viņa, pēc stundas gājuma attapusies, ka aizmirsusi šeit savas iešanas nūjas. Protams, nākusi atpakaļ. Labāk kārtīgi izgulēties un tad neko neaizmirst. Bet vispār iešanas nūjas ir diezgan viegli kaut kur atstāt. Atceros, kad pagājušajā nedēļā izgājām ar jauniešiem no kāda veikala, Šons, iesaukdamies: “Oh, Wilson!”, metās atpakaļ uz veikala ieeju, kur bija pieslējis savu iešanas koku.
Nogājuši kilometru, jūtamies labi pastrādājuši un nopelnījuši kafiju. Labi, labi – īstais iemesls ir tāds, ka turpmākos 16 km mūs gaida ceļš bez apdzīvotām vietām un attiecīgi civilizācijas labumiem. Padzēruši mello dziru, ejam tālāk. Huans, Džūlija un spāņu sieviete Maite aizsteidzas ātrākā solī, es čāpoju savā ritmā.
Alberģē sapazināmies arī ar itāļu vīrišķi Nikolo. Mēs viņu brokastīs pacienājām ar pankūkām, viņš mūs ar tēju. Tagad, ejot garām kādam no atpūtas soliņiem, redzu Nikolo sēžam un pūtinām kājas uz galda. Viņam līdzi ir pat mazs prīmuss, ar ko uzvārīt ūdeni, un šis ar laimīgi lepnu sejas izteiksmi malko kafiju. “Italliano coffee break”, viņš paziņo. Viņš it kā runā angliski, bet viss, ko Nikolo saka, izklausās itāliski.
Pēc kāda gabaliņa viņš mani panāk un brītiņu soļojam kopā. Nikolo lielākā kaislība ir niršana un uz muguras šim ir tetovējums – pus delfīns, pus cilvēks. Viņš studējis Itālijā kādā skolā, kur māca visu par veselīgu dzīvesveidu un ir tā aktīvs piekritējs. Tas gan viņam netraucē mazliet uzpīpēt un mazliet iedzert vīnu.
Kad 16 km pievarēti, parādās pirmā alberģe. Vietas tur ir, arī lietuviešu sieviete jau piebāzējusies šeit, tomēr nolemju soļot tālāk – pēc 6 km ir nākamais miests. Ar maniem jaunajiem draugiem iet tāpat kā ar vecajiem. Sastopu viņus kādā kafejnīcā, tad pasēžu ar viņiem, bet ceļā dodos ātrāk. Pēc gabaliņa šie mani apdzen un tad es viņus satieku atkal nākamajā kafejnīcā. Tā ir arī šoreiz. Satieku šos gan šeit, gan pēc 6 km. Lai gan līdz vēl nākamajai naktsmītnei jāiet tikai pāris kilometri, Džūlija nolemj palikt šeit – esot iekavējusi savus rakstu darbus (viņa nav vienīgā). Es tādā sakarā tieku pie piedāvājuma izmantot trešo gultasvietu, ko mani ceļabiedri ir iepriekš rezervējuši. Priecīgi piekrītu un pēc maza brītiņa iesoļojam šikā alberģē. Palikšana šeit ir mazliet dārgāka – 9 eiro, toties gulēšana par šo cenu ir četrvietīgā istabiņā. Nezinu, kā varēšu aizmigt tik šaurā lokā…
Tomēr, viss ir labi. Lai arī esam tikai četri, starp mums ir viens kārtīgs krācējs, attiecīgi iemiegu, ierasto skaņu ieaijāta. Kamēr es guļu, varat vēl palasīt manas šodienas lapiņas raisītās pārdomas. Mana ģimene un citi zvēri jau nu šoreiz nē, bet – Riharda ģimene un citi zvēri – gan. Tātad šodien piedomāju par visiem tiem ļautiņiem (nerunājot nemaz par suni), kas manā dzīves ceļā parādījušies komplektā ar dārgo.
Droši vien visvairāk man ir paveicies ar “potenciālo vīramāti”, kā es dēvēju Riharda mammu. Gan jau ne velti apkārt klīst šausmu stāsti par vellamātēm. Protams, svarīgāk ir, ka pats dzīves draugs prātīgs gadījies, bet laba potenciālā vīramāte ir ļoti patīkama pievienotā vērtība. Manā gadījumā šis cilvēks man ir no vienas puses otra mamma, no otras puses draudzene un vēl no trešās puses – padomdevējs profesionālā jomā, jo ir iegadījies, ka esam vienas cunftes pārstāves. Un lielā mērā jāpateicas tieši šai sievietei, ka varu klīst pa pasaules plašumiem, neraizējoties par dažādiem “saimnieciskiem” jautājumiem, kas dažu labu prombūtnes laikā parādās mājās.
Otrs īpašais cilvēks ir Riharda bračka, ar kuru esam visai vienādi “uz augšu pasisti”. Runājot līdzībās, Rihards ir vecākais, prātīgais sivēntiņš, kas lēnām un prātīgi uzbūvē kārtīgu māju, mēs ar viņa brāli esam jaunākie sivēntiņi, kas uz ātru roku uzsit nameļus un tad iet patusēt, kas, protams, ir daudz svarīgāk. Pēdējais kompliments, ko saņēmu no bračkas, bija (citēju no atmiņas), ka es esot traks bebrs (vai āpsis) un tas esot varen forši. Lauri, pats tāds! (pēdējā bilde “espešalī 4 jū”, un es to neizdarīju!)
Un oma ir lielisks pacietības skolotājs, lai es gan ne vienmēr esmu laba skolniece. Jā, un Aru ir suņu suns – gudrs un smuks pēc suņa! Pārējie “Berģu sētas bērni”, kurus iepazinu kā tīņus, tagad izauguši par vareniem briežiem, dažu labu pat nevar pazīt. Un citi radi, draugi, skolasbiedri – īsāk sakot, ir vesela feinu cilvēku kopa, kuri manā ceļā ir parādījušies dēļ dārgā, un, kas viennozīmīgi ir manu dzīvi bagātinājuši un darījuši krāsaināku. Muchas gracias!
11 – nakšņošana (9 gultas vieta + 2 internets)
4,80 – proviants (4,80 kafijas, sula )
Kopā: 13,80
Bilance: + 24,80
