Burts un cipars (19. diena: Terradillos de Templarios – Bercianos del Real Camino)

Beidzot atkal klāt ir smukais laiks un saullēkti. Rīta aukstums man tagad šķiet tāds spička, jo zinu, ka drīz saule paveiks savu darāmo. Tā kā iepriekšējā naktsmītnē netiku pie kārtīga interneta, šauju iekšā pirmajā kafejnīcā, ko rotā wifi uzraksts. Tā ir ļoti jauka vieta, kur bez interneta ir gardum garda kafija un pārdomāts interjers. Pēc brīža man pievienojas kanādiešu pāris.

Padzērusi kafiju un augšupielādējusi bloga ierakstu, jau lieku somu plecos, kad pie kafejnīcas stikla durvīm parādās pazīstams deguns – mans vācu fotogrāfs Jākobs. Tieši šorīt biju par viņu iedomājusies. Izrādās, visu laiku esam virzījušies aptuveni vienādi, tikai palikuši citās alberģēs, tāpēc neesam redzējušies. Šis paliek iemalkot kafiju, es dodos tālāk kopā ar kādu spāņu jaunieti Markosu no Madrides. Es runāju spāniski tikpat labi kā viņš angliski. Protams, godīgāk būtu teikt – tikpat slikti. Bet, saprasties saprotamies. Viņš man izstāsta par sevi un ģimeni, es par savējo. Kad esmu kādu laiku raksturojusi dārgo, viņa pedantiskumu un loģiku, kā arī savu raksturu un nodarbes, Markosam ir gatavs secinājums par mums abiem: “Tātad – tu esi burts, bet viņš ir cipars”.

Pļāpājot ar Markosu, esam nonākuši teju līdz pilsētai Sahagun, tas nozīmē, ka noieti jau 16 kilometri. Pirms Sahagun ir zīmīga vieta svētceļniekiem – Santjago ceļa pusceļš, ja rēķina no Roncesvaljes. Tā kā esam sākuši vienu dienu pirms Roncesvaljes, tad varam pavisam droši apgalvot, ka esam nogājuši lielāko ceļa daļu.

Šajā vietā ieturu otrās brokastis kopā ar kanādiešu pāri. Lai gan esam gājuši kopā kopš paša sākuma, līdz šim nebijām īsti iepazinušies. Peta un Veins. Abiem ir pāris gadi pirms 60, viņi ir tikko aizgājuši pensijā. Speciāli izdarījuši to mazliet ātrāk, lai būtu pie labas veselības un varētu veikt grūtākus ceļojumus. Protams, šie abi cilpo uz priekšu stipri ātrāk kā es. Veins mūs ar Petu nofotografē pie pusceļa zīmes un tad šie abi lēnām attālinās. Ieejot pilsētā, atkal satieku Jākobu. Viņš paliks šeit vismaz vienu papildus dienu, jo ir mazliet apslimis. Esmu redzējusi, ka arī daži citi svētceļnieki šņaukājas un klepo ne pa jokam – iepriekšējās dienas darījušas savu. Mani, tfu, tfu, tfu – nekas cits kā tulznas nav piemeklējis.

Atlikušo dienas daļu soļoju viena – varu klausīties mūziku un domāt. Šodienas lapiņa. Vispār, ir mazliet smieklīgi. Man bieži gadās, ka pa dienu vairāk piedomāju nevis pie konkrētās dienas tēmas, bet prāts aizklīst uz kādu citu. Līdz šim vienmēr esmu izvilkusi šo tēmu nākamajā dienā. Tā ir arī šoreiz – mani brāļi un viņu ģimenes.

Brāļi man ir 2 gab. Abi vecāki par mani, bet attiecībā viens pret otru – viens ir vecākais brālis, otrs – jaunākais brālis. Attiecībā pret mani – vecākais ir labais brālis, jaunākais ir kaitīgais brālis. Nu, bērnībā brīžiem viņi abi bija kaitīgie, kad vienojās koalīcijā pret mani, bet pamatā vairāk ecējos ar jaunāko. Būt divu vecāku brāļu jaunākai māsai ir savi plusi un savi mīnusi. Ir, kas aizstāv, un ir, kas dara pāri.

Tā jau nekāda dižā cietēja nebiju, bet vienu otru joku šie mīlēja izstrādāt. Piemēram, bija man gadi četri varbūt, kad šie mani uzcēla uz pieaugušo velosipēda. Braukt jau mācēju, bet apstāties un nokāpt nē. Un, ko tie šmurguļi dara? Uzstutējuši mani uz riteņa, šie ņem un paslēpjas. Es braukāju pa mūsu Druvu ciemu turp un atpakaļ, kamēr apnīk un piekūstu arī. Sapratusi, ka pat brēkšana nepalīdz, iebraucu zālāja vidū un krītu gar zemi. Tad gan šie drusku sabijušies uzreiz bija klāt. Nu aptuveni tādā garā paritēja mana bērnība. Futbols, lafta, indiāņi, kāpšana smilšu kalnos, lekšana no jumtiem, braukšana ar laivām, kāpšana kokos – tās bija tikai dažas no iemīļotākajām nodarbēm. Lelles? Laikam kādas pāris bija gan, iespējams, dekoratīvās. Kādā pirmajā klasē sapratu, ka man nav jāskrien pakaļ meitenēm un jārausta viņas aiz bizēm. Tāda identitātes krīze, faktiski.

Ok, bet kopumā ir forši, ka ģimenē ir vairāki bērni – plusu ir daudz vairāk kā mīnusu. Arī manu brāļu tagadējās ģimenēs aug pa pāris rakariem katrā, vienā no ģimenēm kuru katru brīdi būs klāt arī trešais papildinājums. Jaunā paaudze ir katrs ar savu raksturiņu, bet visi viennozīmīgi ir ļoti gudri un talantīgi bērni (dažs labs laikam jau jādēvē par jaunieti). Ir forši visus kopā satikt mūsu daudzajās jubilejās, kā arī viņi ir varens spēks, ko var likt pie darba mūsu malkas talkās :).

Tā, kavējoties atmiņās un pārdomās, esmu tikusi līdz pilsētiņai Bercianos del Real Camino. Ir pustrīs pēcpusdienā un sāku raudzīties pēc naktsmītnes. Pie kāda krodziņa ieraugu sēžam Huanu un Maiti, viņi šodien ies vēl 7 km līdz nākamai pilsētai. Es arī apsveru šādu domu, tomēr kājas dikti lūdzas, lai paliekam tepat. Kājas jāklausa, ja grib, lai šīs vēlāk klausa tevi. Atvados no jaukajiem ceļabiedriem, kurus, visticamāk, vairs nesatikšu, jo viņi jau svētdien lido atpakaļ uz Madridi. Bijām kopā īsu ceļa gabaliņu, bet tas bija labs un auglīgs laiks.

Soļoju uz šejienes alberģi, kas ir ierīkota baznīcas paspārnē. Jau pa gabalu mani rejot sagaida balts perro peligroso. Kad ienāku pa durvīm, priekšā sēž mans spāņu ceļabiedrs Markos. Tieku galā ar dušu, drēbēm, tad ķeros pie rakstu darbiem. Ar internetu draudzēties gan atkal jāiet citviet, bet te vismaz ir, uz kurieni aiziet. Man ir laiks niekoties ar internetu līdz astoņiem vakarā (kas ir pienākuši nemanot) – tad mums visiem kopā došot ēst. Hasta manana!

5 – nakšņošana
8,90 – proviants (3,90 kafijas, tēja + 5 vakariņas)
Kopā: 13,90
Bilance: + 30,90

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s