Citiem ar tulznām iet vēl trakāk (2. diena: Roncesvaljes – Larasona)

Stāsti

Esam augšā vēl pirms modinātāja, ap 6:30. Kaut kā man izdodas nočammāties un no visiem iepazītajiem ļautiņiem, ceļā dodos pēdējā – 7:30. Tāpat ir gana agrs un dzestrs. Visvairāk (tavu brīnumu) salst galva. Tā kā lakatu – šalli izmantoju arī kā spilvendrānu – dvieli, tad to likt galvā nevar, jo no rīta dušas tas ir pavisam slapjš. Tad nu apsienu ap galvu džemperi, kuru bija plānojusi izmest pēc kalnu pārejas šķērsošanas. Droši vien vēl dīvaināk ir grūti izskatīties. Pirms manis iet britu jauneklis un franču kundzīte. Kundzīte gan ir tā neko. Sakārtojusi somu, sasveicinājusies, viņa pagriežas un aiznesas prom vienā rāvienā (ceru, ka tas nav dēļ mana izskata). Lai arī soļoju cik ātri varu, attālums starp mums arvien pieaug, un vēl pēc neilga momenta redzu, ka kundze apdzinusi arī jauno britu.

Bet pēc brīža mēs visi esam vienuviet – pirmajā veikalā, kur katrs steidz atjaunot provianta krājumus. Veikals vienkārši “vārās” uz piligrimiem. Par trim nelieliem banāniem samaksāju 1, 80 eiro. Barselonā par līdzīgu naudu nopirku divus banānus, apelsīnu un astoņus mazus avokado.

Franču kundzīte arī stāv pie veikala un izstāstu ar žestiem, ka viņa gan traucas kā ātrvilciens. “Ko nu, ko nu”, viņa smejas, tad paceļ acis un rokas pret zilajām debesīm un kaut ko saka franciski. “Yes, beautiful”, es viņai piekrītu. Tā parunājušās, atvadāmies un atkal varu vērot kā reaktīvā kundzīte pazūd manam skatam.

Šodien ceļš iet te augšā, te lejā, bet bez tādām pārmērībām kā vakar. Pamatā iznāk soļot pa mīlīgām meža takām, kur rūsganajās ceļmalās sazēlušas pirmās košās pavasara puķes – vizbulītes, vijolītes, gaiļpieši un citi spilgtumi. Tā kā ceļš nav redzams tālu uz priekšu, rodas sajūta, ka soļo viens. Vairākas reizes izdodas paieties, nevienu nesatiekot vairāk kā stundu.

Kafijas pauzēs gan var satikt visus. Vienā no tām izlūdzos Hilarijai vienu plāksteri, jo jūtu, ka kreisās kājas mazais pirkstiņš arī pretendē uz tulznu iegūšanu.

Ejot caur vienu no pilsētiņām, vēroju dārzos pārziemojušos puravus un man dikti dažus sakārojas. Pilnīgi redzu, kā vitamīni kustina kājas. Bet, nu neiešu līst pāri sētai un zagt (sēta pa augstu). Eh, laikam vakariņās būs jāpasūta zaļumi, pietiek rīt bagetes.

Pulkstenis tuvojas 3 pēcpusdienā un mēs tuvojamies apdzīvotai vieta Zubiri. Pēdējo stundu soļoju lēnā solī ar 62gadīgo Rouziju no ASV, Kalifornijas un 27gadīgo Regīnu no Dienvidkorejas. Regīna, izdzirdējusi, ka esmu no Latvijas saka, “Ā, tas ir no tās zemes ar skaistajiem, dzeltenajiem akmeņiem”. Apstiprinu, ka ir tāda lieta, bet taisnības labad piebilstu, ka dzintars sastopams arī Lietuvā un citās kaimiņvalstīs. Izglītoju abas ceļabiedres par koučsērfingu un izskatās, ka amerikāņu kundze to drīzumā sāks piekopt.

Lai arī ir agrs, visi mani ceļabiedri ir nolēmuši palikt nakšņot Zubiri. Auberģē ir vēl astoņas brīvas vietas un palikšana šeit maksā 8 eiro. Tomēr es nolemju iet tālāk – līdz nākamajai palikšanas vietai Larasonai esot 5 kilometri. Pēc lēnās pastaigas ar Rouziju man tā vien kārojas mazliet pasoļot normālā tempā. Jau pēc pārdesmit minūtēm domāju, ka tā nebija visai prātīga rīcība. Kājas, kas līdz šim uzvedās labi, sāk pamatīgi sāpēt. Cepina kā uz pannas. Savā vieglprātībā neuzpildīju Zubiri ūdeni un man nav ne jausmas, cik tas palicis. Tomēr cik dzeru, tik pietiek. Man ir aizdoma, ka man somā ir tāds “Maisiņ, pildies” variants.

Pirmo stundu man ir sajūta, ka Larasonā nakšņošu viena pati. Tomēr pēc brīža manu tuvojamies kanādiešu pāri, tad vēl kādu vīru. Man ir aizdoma, ka spāņiem ar attāluma noteikšanu nav viss kārtībā. Larasonā iesoļoju pirms pieciem, un, lai arī īpaši raits mans solis nebija, tomēr gluži ar 2,5 km/h arī negāju. Vēlāk, apspriežot šo jautājumu ar citiem ceļabiedriem, visi bija ar mani vienisprātis. Pārējiem esot bijusi vēl lielāka vilšanās. Gudrajās kartēs (kas laimīgā kārtā nav manā rīcībā), esot bijis norādīts, ka visi šie 5 kilometri būšot gājiens uz leju. Protams, tas veda arī lejā, bet bija jāuzkāpj ne vienā vien kalnā.

Bez grūtībām atrodu valsts refugio, samaksāju 6 eiro un tieku pie gultasvietas. Sākumā iekrītu gultā, gribu vēl padzerties ūdeni un.. tieši šai brīdī tas beidzot ir beidzies. Iekārtojos, tad nomazgāju sevi un zeķes. Pie refugio zālītē sēd jaunais brits un kāda jauka meitene. Brits tūlīt būs piebeidzis vīna pudeli.
– “Izskatās, ka jūs te labi pavadāt laiku”, nosaku.
– “Nāc, pievienojies”.
Ak, šie solījumi sev. Izstāstu, ka plānoju Santjago ceļa laikā nelietot alkoholu un novēlu britam savu porciju.

Pēdējiem spēkiem aizkliboju līdz šejienes vienīgajam krodziņam un piesakos vakariņām. Tā kā visi galdiņi ir aizņemti, piesēžu pie diviem kungiem no Austrālijas. Viņi nebeidz sajūsmināties – cik šeit viss lēts. Skatos uz viņiem šķībi un pasaku visu, ko domāju par Austrālijas dārdzību. Viņi nemaz neprotestē. Man 12 eiro par vakariņām galīgi nešķiet lēti.

Kaut kā saruna nonāk līdz tulznām un nodemonstrēju viņiem savējās. Tās esot spička, viņi saka. Viņi labu laiciņu gājuši kopā ar kādu meiteni, bet viņa dabūjusi tādas tulznas uz papēžiem, ka nekādi kompīd neesot palīdzējuši – nogājušas vairākas ādas kārtas un viņai ir jēli visi papēži. Kungu teikto apstiprina fotoliecības. Izskatās tiešām briesmīgi, ko es te čīkstu. Meitene tagad noteikti guļ kaut kur Roncesvaljes un nedēļu dabūs vēl gulēt, kamēr sadakterēs kājas daudzmaz ciešamā stāvoklī.

Tikko esam beiguši apspriest šo tēmu, kad ap stūri parādās brits ar jauko meiteni. “Is it You?”, kungi gandrīz metas meitenei ap kaklu. Tā, protams, ir mūsu aprunātā būtne. Es uzreiz skatos uz viņas papēžiem. Neko nevar redzēt, jo tie abi ir no vienas vietas noklāti ar leikoplastu. Kungi brīnās, kā viņa līdz šejienei tikusi. “Jā, es arī brīnos. No rīta iedzēru 3 paracetamolus un tad kaut kā attapos šeit”, saka meitene.

Lēnām ir pienācis vakariņu laiks un mēs pasūtām, ko katrs vēlamies no piligrimu ēdienkartes. Es šoreiz otrajā izvēlos zivi, bet, kad ieraugu kārdinošo gaļas sautējumu ar brūniem, ceptiem kartupelīšiem mērcē, dikti gribu to. Bet nu jau pa vēlu, kas pasūtīts – pasūtīts. Kā par spīti, zivs nav garšīga un pāris vārītās kartupeļu šķēles ir ūdeņainas. Mazliet ieēdusi, griežu zivi uz pusēm un – konstatēju, ka tā vidū ir jēla. Mazliet pietēlojot neapmierinātu klientu, pasaucu oficianti un saku, ka šito es neēdīšu gan un vispār man nav vairs ticības viņu zivs pagatavošanas prasmēm, lai dod man arī gaļas sautējumu. Un šī atnes ar un es tieku pie sava kārotā mielasta un kārtīgi pieēdos.

Paēdusi sēžu krogā un rakstu, līdz tuvojas 10 – piligrimu miera laiks, tad soļoju uz savu refugio gulēt. Vairums piligrimu jau saldi guļ. Un ne tikai guļ. Ar visiem ausu aizbāžņiem nevaru nedzirdēt, kā vienā telpas stūrī ierūcas viens un otrā galā atsaucas otrs piligrims. Abi izklausās kā lāči, kas pirms cīkstēšanās nolēmuši viens otru kārtīgi iebiedēt ar rūkšanu. Pēc grozīšanās gultās nojaušu, ka ne es vienīgā klausos šajā koncertā. Tikko draudzenei Gunai Feisbukā apliecināju, ka refugio nesmird vis, kā mēdz baumot. Šajā vietā baumas nav tikai baumas. Lai arī zābaki visiem atņemti un stāv pirmajā stāvā, guļamteritorijā ir diezgan burvīgs smacenieks. Mierinu sevi ar domu, ka rīt gaidāms viegls gājiens un, ka vakarā būšu pie Šaja Pamplonā, kur kārtīgi izgulēšos – viena pati istabā, ar īstu palagu, pārvalku un spilvendrānu.

15,80 proviants (1,80 banāni + 1,50 kafija + 0, 50 maize + 12 vakariņas)
6 nakšņošana
Kopā: 21,80 (otro dienu pēc kārtas!)
Bilance: – 3,60

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.