Peldošās un lidojošās zivis

Stāsti

Pulksten 2 naktī tiek ieslēgts motors, visa laiva vibrē un raustās, kā rezultātā lielākā daļa no mums ir pamodusies. Sākam braukt uz priekšu. Vairums ļaužu (es tai skaitā) atkal saldi iemiegam, citi, kā vēlāk uzzināšu, nav varējuši acu aizvērt līdz pat rītam.

“Zane, Zane, celies, tev tas jāredz”, mani biksta vācu meitene, bioloģe Andrea, ar kuru esam sadraudzējušās. Pusaizmigusi nolienu lejā uz klāja un skatos tur, kur pārējie – ūdenī. Visa ūdens virsma noklāta ar spilgti zilu, mirguļojušu planktonu. Ja ūdenī ko iemet, to sakustinot, planktons iemirdzas spožāk. Mazi, zili brīnumi.

Pamazām planktons padodas un atdod mirdzēšanas funkciju saulei. Brokastīs mums tiek piedāvātas piedegušas tostermaizes ar džemu. Vēēē. Jūtu, ka esmu rīkojusies pareizi, iepriekš iegādādama šo to ēdamu.

Pēc brokastīm pietauvojamies kādā līcītī. Mantas – apavus, šampūnu, fotoaparātu drīkstam salikt kastē, kas ar mazu koka kanoe laivu tiks nogādāta uz salas. Paši – lūdzu, leciet okeānā un peldiet uz krastu. To arī darām. Viens pēc otra, visi saplunkšķ iekšā ūdenī un airējas uz salu. Tur, pa džungļu takām, dodamies ūdenskrituma virzienā. Drīz tas ir klāt – īsts dabisks SPA ar muguras masāžu, džakuzi un citām atrakcijām. Vienīgi kājas drusku pinas pa koku saknēm un uz ūdenskrituma kopā ar mums par dušu priecājas mazi tārpiņi. Bioloģijas speciāliste atzīst, ka tie neesot diez ko bīstami. Ja nu kas, mūsu vidū ir arī divi ārsti.

Visi centīgi ieziež ķermeni ar ziepēm, matus ar šampūnu un ļauj ūdenskritumam būt dušas vietā. Tīri un balti dodamies atpakaļ uz krastu. Laime gan nav ilga, jo, lai nonāktu atpakaļ kuģī, atkal jāpeld sāļajā okeānā.

Sasēduši uz kuģa, turpinām ceļu. Ar pāris jauniešiem sitam kārtis, šie man iemāca vienu riktīgi interesantu spēli. Tā pienāk pusdienlaiks un šī ir pirmā ēdienreize, kas man iet pie sirds. Kad esam pieēdušies, nonākam snorkelēšanas vietā. Esmu mazliet noraizējusies, kā man veiksies, jo vienīgo reizi esmu snorkelējusi Amerikā un īpaši spoži man toreiz neklājās – vairāk sprauslāju un lēju ārā no maskas un trubiņas ūdeni, nekā lūkojos uz zemūdens pasauli.

Ielecu ūdenī, uzlieku brilles, iekožos trubiņā un aiziet. Tā lieta iet! Šoreiz okeāns ir mierīgs, līdz ar to ūdens trubiņā faktiski nenonāk un varu pilnībā ļauties zemūdens skatiem. Un tie te ir vareni. Visdažādākie koraļļi, tintes zilas, milzīgas jūraszvaigznes, visu krāsu, formu un izmēru zivis. Vienu brīdi mani izseko piecas garas zivis ar smailiem purniem un astēm. Man no šīm drusku bail, bet viņas kā uzburtas uz mani. Knapi aizmuku. Zemūdens pasaulē raugos ar izbrīnu un pietāti. Ļoti patīk redzētais, bet bijība sakņojas faktā, ka to galīgi nepazīstu, līdz ar to nezinu, no kā baidīties un no kā nē. Līdz ar to, drošības pēc baidos no visa, kas izskatās spilgts un/vai aizdomīgs. Krāšņumā veroties, laiks aizrit nemanot un pēc pāris stundām tiekam saukti atpakaļ uz klāja.

Kad esmu attapusies no ilgā peldējuma, saprotu, ka esmu auza kvadrātā. Ūdens veldzēta, neesmu jutusi, kā visu šo laiku manu muguru un stilbus cepina saule. Rezultāts neapskaužams. Līdz šim esmu ļoti uzmanījusies no saules, bet tagad sēžu spilgti sarkana kā vārīts vēzis un nevaru ar aizmugurējo daļu nekam pieskarties. Īsta Zoja!

Vakariņas ir vēl gardākas kā pusdienas un lēnām sāku mainīt domas par kuģa pavāru prasmēm. Šovakar okeāna tāles grezno lidojošās zivis, kas sudrabaini iemirdzēdamās brīdi planē virs ūdens virsmas, līdz atkal pazūd viļņos.

Tumšs šeit paliek ātri, tāpēc jau ap 8 vakarā vairums liekas uz auss. Mēs esam ceļā jau labu laiku un tā turpināsim 17 stundas bez apstājas. Iemigt nav viegli. Šoreiz gan vairāk par kuģa vibrācijām nomoka apdegumi – varu gulēt tikai uz sāniem, bet katru reizi, kad veicu apgriešanās manevru, valdos, lai nevaidētu pa pus kuģi – tik ļoti sāp apsvilumi. Tā tev arī vajag! Zoja, Zoja, Zoja!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.