Gili salās

Cipari: 348 000 IDR (19,19 Ls)
210 – proviants
38 – transports
60 – nakšņošana
40 – citi

Dīvāns:

IMG_3678Lai arī neprasu, no rīta man atkal atnes banānu pankūku. Laimīgā kārtā atnāk arī suns. Izskatās, ka viņam brokastis iet pie dūšas daudz labāk kā man, tad nu šis notiesā lielāko pankūkas daļu. Man pie dūšas šorīt iet ūdens. Vakardienas rīsu vīns liek sevi manīt, bet jāteic, ka esmu piedzīvojusi daudz draņķīgākas paģiras par šīm. Džons vakar nav mānījies par mantas kvalitāti. Šorīt gan Džons parādās uz īsu brīdi un izskatās tā it kā viņš būtu izdzēris vīna lielāko daļu, nevis es. Ar piesarkušām acīm izbrīnīti pavēries manā priecīgajā sejā, viņš tikai konstatē faktu – tu gan vakar daudz izdzēri. Aha, tātad bijis uz jumta pēc manis un novērtējis situāciju.

Džons dodas vēl pagulēt un mani līdz tuvējai pilsētiņai un autobusam aizved kāds cits viesnīcas darbinieks. Viņš mani izkrauj ar visu koferi un atvadās. Nav pagājusi viena minūte (es tiešām nepārspīlēju), kad mani uzrunā daiļš jaunēklis, kurš arī brauks mikriņā. Vai es dodoties uz Gili salām? Jā, beidzot varu apstiprinoši atbildēt uz šo kaitinošo jautājumu. Viņš arī dodoties turp. Nu, ļoti labi, lai dodas. “Tu zini, man tur ir draugs. Ja vēlies palikt viņa viesnīcā…”, es tālāk neklausos, pasaku, ka man draugu būšanas ir līdz kaklam un, ka beigās draugi vienmēr izrādās dārgākā opcija un, ka pati tikšu ar sevi galā. Mana paskarbā atbilde netraucē puisi turpināt ar manu palīdzību nostiprināt savas vārās angļu valodas zināšanas.

Autobuss uzsāk ceļu divdesmit minūtes pirms paredzētā laika, toties kompensē šo faktu, braucot ar kādiem 20 kilometriem stundā. Ā, aizmirsu piebilst, ka mani šorīt beidzot piemeklēja biežā ceļotāju viešņa – vēdergraizes ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā nu, kratoties šajā viesuļa ātrumā, pie sevis izsaku cerību, ka izturēšu garo ceļu. Arī mans ceļabiedrs apstiprina, ka stundas trīs mēs šitā kratīšoties.

Sākumā busiņā esam tikai daži cilvēki, bet pamazītiņām tas pildās ar jauniem pasažieriem. Viņu mantas – pārsvarā grozi un lieli maisi – tiek uzmesti uz busa jumta, paši ļaudis ieraušas mazajā braucamajā. Apbrīnoju šofera palīgu, kurš lieliski atceras, kuras pekeles pieder kuram pasažierim un, katram izkāpjot, izsniedz tieši viņa mantību. Biju pārliecināta, ka mikriņam ir saplīsusi ātrumkārba un tas vienkārši nevar ātrāk pabraukt, bet kāda miesta vidū šis pierāda, ka man nav taisnība un, nikni taurēdams, sāk vālēt uz 80 km/h.

Kādā pieturā iekāpj un man priekšā apsēžas veca veča ar visu bļodu. Kāda cita sieva nopērk no večas rambutānu saišķīti, es arī apsveru tādu ideju, bet mans vēders uz to reaģē draudīgi ieburkšķoties. Labi, labi, neko nepirkšu. Tad veča sāk mieloties ar tiem saviem rambutāniem. Viss jau būtu labi, ja šī apsūkātos kauliņus un mizas nemestu… tieši mazajā autobusā uz grīdas, beņķa un citu kājām. Savukārt, mans jaunais paziņa pīpē neizsakāmi smirdīgas cigaretes. Būtu mierīgi nopīpējis un miers. Bet nē. Viņš tur rokās jau teju izdegušo ļuļķi un minūtes desmit runā pa telefonu, kamēr tas benčiks smird pa visu autobusu. Vienā brīdī nenoturos, ievelku elpu un cik jaudas pūšu viņa cigaretes virzienā, cenšoties aizpūst pretīgos dūmus. Šim no pārsteiguma končiks gandrīz izkrīt no pirkstiem un čalis ātri izmet cigareti pa logu un visu turpmāko ceļu nepīpē.

Vispār labi, ka tas jaunēklis dodas tupat kur es, jo izkāpjam nekurienes vidū. Kad prasu, cik man jāmaksā, saņemu atbildi – fifteen. Labi, redzēju, ka veča, kuru brauca aptuveni līdzīgu gabalu, samaksāja septiņus tūkstošus, bet nu arī 15 000 šķiet godīga cena. Man arī šobrīd ir diezgan švaki ar skaidru naudu, rēķinu, lai man vēl pietiktu kuģim. Sniedzu viņam 15 000, kad atskan atbilde, “No, fifty”. Gribot 50 000. Nekā nebija. Esmu ar mieru maksāt divas, bet ne septiņas reizes vairāk kā vietējie. Principa jautājums. Paziņoju, ka man vairāk nav un uz redzēšanos.

Ar jauno paziņu ieraušamies zirga pajūgā un tas mūs pa 3000 no galviņas aizved līdz ostai. Kuģa biļete maksā 12 000, tādējādi man visam pietiek nauda. Ieraugu arī bankomātu, izņemu dienišķo miljonu un drusku uzelpoju. Nepatīk man klīst riņķī bez naudas.

Kuģis jau ir piestājis un pasažieri brien uz to pa ūdeni. Atvairu visus kofera nest gribētājus un arī brienu uz laivu. Pie pašas laivas man kāds vīrs palīdz iecelt koferi laivā. Domāju, cik laipni, droši vien kāds no kuģa apkalpes. Iekāpju laivā un tad laipnais vīrs man prasa naudu. Par kofera pārvietošanu aptuveni 5 metrus. Saprotu, ka esmu nejauka pret iztālēm izslavētajiem laipnajiem indonēziešiem, bet veltu viņam frāzi: “Fcuk you”, paķeru savu koferi un pāri citiem pasažieriem, kastēm, groziem un banānu ķekariem, aizlaužos uz tukšo laivas priekšgalu.

Mans busiņa paziņa ir paspējis paēst pusdienas un pa laivas ārpusi arī atnāk līdz priekšgalam. Apsēžas uz laivas purna ārpus kabīnes un saka, lai es arī tur nākot. Ok. Es izlienu ārā, apsēžos uz virves rituļiem un esmu gatava ceļam. Šī gan nav stratēģiski labākā vieta, jo brīžiem viļņi sitas tik augstu, ka tieku pilnībā apšļakstīta. Bet ūdens ir silts, saule spīd un es izbaudu procesu. Izskatos tik laimīga, ka mans ceļabiedrs pēkšņi sāk vērties ar saldu skatienu un klāstīt murgus par salas parādīšanu. Būtu šeit dilles, aizsūtītu tajās.

Gili salas ir trīs – Trawangan, Meno un Air. Katrai raksturīga sava atmosfēra. Es piestāju pie lielākās un ar ballītēm slavenākās salas – Trawangan. Starp salām kursē arī hop-on, hop-off laivas, ja gribēšu apskatīt kādu citu salu, izmantošu tās.

“We know a place where no planes go
We know a place where no ships go
Hey, no cars go
Hey, no cars go
Where we know”
Dungāju pie sevis Arcade Fire dziesmiņu. Uz šīm salām nav mašīnu, te nevar atlidot. Gribas domāt, ka arī lieli kuģi šeit nenonāk, vien tādas mazas laiveles.

Ir dienas vidus, laiks man kā jūra, stumju savu koferi no vienas viesnīcas līdz nākamajai. Esmu nolēmusi šodien nepārmaksāt. Šobrīd lētākais piedāvājums ir 70 000 par privātu istabu. Arī tā iesākumā bija 150 000, bet saimnieks, redzēdams, ka eju prom, sauca: ok 130 000, ok 100 000, ok 80 000. Pēdējais, ko dzirdēju, bija 70 000. Bet man nepatika istaba. Vēl pēc pāris vietu aplūkošanas nolemju palikt kojās pa 60 000. Jo vieta man riktīgi patīk. Iekārtojos, paēdu, nododu drēbes viesnīcas veļas mazgātavā un dodos klaiņot pa salu.

Riebīgi līņā, bet es tik soļoju. Brīdī, kad piestāju padzert kafiju, lietus, protams, arī piestāj. Tas sagaida, kad atsāku ceļu, lai turpinātu savu slapināšanu. Kāda cita iestādījuma bārmenis, kas ar saucieniem jau pievilinājis virkni tūristu, pievilina arī mani. Piestāju un pavēroju kā šis jauc kokteiļu maisītājā saldējumu ar krietnu maģisko sēņu sauju. “Ticket to the moon”, šis piemiedz ar aci jaunēkļiem, kas pasūtījuši kokteiļus. “And back?”, es retoriski noprasu un turpinu ceļu.

Lēnām rāpjos šejienes vienīgajā kalnā, jo ceļvedis apgalvo, ka no tā paveroties neaizmirstami saulrieti. Šobrīd gan man neaizmirstami kož odi un slīd kājas, bet neko vairāk par brikšņiem un krūmājiem neredzu. Krietnu brīdi nocīnījusies, ieraugu tālumā gaišāku vietu un nodomāju, ka tūlīt būšu pie lieliskajiem skatiem. Pēc neilga brīža nonāku pie milzīga telekomunikāciju toņa pakājes. Nu, nevarētu teikt, ka skata nav nekāda, bet pārāk dižens tas nav, tāpēc rāpjos vien pa otru kalna pusi atkal lejā. Ietrāpu tieši ciemata vidū un lavos gar kazlēniem, vistām un mēslu ratiem uz priekšu. Esmu nozaudējusi orientāciju un gribu ēst. Piestāju kāda taizemiešu restorāna priekšā un noskaidroju, ka esmu 5 minūšu attālumā no savas naktsmītnes. Aiz priekiem pasūtu karstu tēju, aukstu alu un vakariņas.

Pēc atpūtas atkal klīstu pa salas galveno tūristu ielu. Tā jau saliņa jauka, bet man neiet pie sirds vietas, kur uz vienu vietējo ir pieci tūristi. Un šī pilnīgi noteikti ir tāda vieta. Eju, eju un man iekrīt acīs kāda no daudzajām būdiņām, kas piedāvā tūres. Esmu pieradusi visu organizēt saviem spēkiem, bet aprunāties jau var. Šie piedāvā Komodo trip – izbraucienu ar kuģīti 4 dienu garumā līdz Flores salām. Redzēšot Komodo dragons, varēšot snorkelēt un vispār būšot baigi feini. Pēc ilgākas kaulēšanās puisis gatavs piedāvāt pasākumu par 1, 4 miljoniem (80 latiem). Nav maz, bet, ja izdala uz 4 dienām, nav arī tik traki. Puisis apgalvo, ka lētāk es nekur neatradīšot. Nolemju par to pārliecināties personīgi. Citas trīs firmas paziņo, ka šo tūri neveic dēļ sliktajiem laika apstākļiem – lietus un lieliem viļņiem, kāda cita prasa 2 miljonus. Arī manas viesnīcas menedžeris apgalvo, ka tā ir laba cena. Nu, ko. Aizbrauks ar. Nopiķoju puisim prasīto naudu, saņemu ar roku rakstītu biļeti un apsolu, ka rīt no rīta, pirms 8 būšu klāt kā likts.

Dodos atpakaļ uz viesnīcu ar domu drīz iet gulēt. Man ir cēls mērķis no rīta piecelties tā agrāk un vēl izmest lociņu ar riteni pa salu, jo neesmu paguvusi to kārtīgi apskatīt. Esmu ceļā uz viesnīcu, kad visā miestā pazūd elektrība. Tas viņiem notiek visai regulāri. Ar mobilā lukturīti nonāku foajē un piesēžu pie pārējiem iemītniekiem, lai sagaidītu elektrības atjaunošanos. Kompānija ir jautra – kāda holandiešu meitene spēlē ģitāru un perfekti dzied, to pašu dara arī vietējais indonēziešu puisis no viesnīcas, citi pļāpā un spēlē kārtis uz dzeršanu. Ir tik jautri un interesanti, ka, lai arī elektrība jau sen ir parādījusies, gulēt aizeju ap pusnakti, kad citi aiztinas turpināt vakaru uz vietējo īru krogu. Kāds jauns, dredains puikiņš liek noprast, ka esmu mīkstā, ka neturpinu vakaru ar viņiem. “Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad parunāsim”, nodomāju un eju gulēt. Jāatzīst, ka knapi noturējos, lai neaizietu ar jauniešiem. Nebūtu rīt tik agri izbraukšana, viņi vēl redzētu kā tantes tusē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s