No Džakartas uz Jogjakartu

Cipari: 430 000 IDR (24, 09 Ls)
100 000 transports
130 000 proviants
200 000 nakšņošana

Gaiss: + 32

Dīvāns:

IMG_2098Es vēl guļu, kad Reina dodas uz darbu. Šodien viņa pateiks priekšniekam, ka to pamet, neejot pie sirds esošais darbs un apstākļi. Pusaizmigusi pieceļos sēdus, Reina mani sabučo uz abiem vaigiem, apskaujamies un izsakām cerību vēl kādreiz satikties šai dzīvē.

Toms ir augšā jau kopš agra rīta un strādā pie atskaites sagatavošanas savai darbavietai. Runājam, ka derētu aiziet uzēst, kad atnāk Reinas māsa un jautā, ko mēs gribēšot brokastīs. Pēc brīža mums atnes uz papīra lapas servētus rīsus ar piedevām un arī “čeburekus”. Liekamies pilni!

Esmu sakravājusi savas mantiņas, pateicos Reinas mammai un māsai par laipno uzņemšanu, tad dodos lidostas virzienā. Toms brauc mani pavadīt. Esmu ļoti priecīga par to, jo Džakartas sabiedriskais transports iesācējam ir izaicinājums. Atrodam visus busiņus bez problēmām un lidostā esam nepilnas trīs stundas pirms izlidošanas. Mēs apsēžamies zālītē uz atvadu alu un risinām sirsnīgas sarunas. Tā nopļāpājam un, kad līdz lidmašīnai atlikusi nepilna stunda, nolemju tomēr doties uz vārtiem. Toms arī saka, lai pasteidzos, jo, ja es nekur neaizlidošu, viņam nāksies vēl vienu nakti pavadīt šaurajā dīvānā un to viņš negribot gan. Uz atvadām Toms nodejo man īsu Harlem shake.

Lidostā atrodu nepieciešamos vārtus ātri, bet, kad jau pienācis izlidošanas laiks, nekas nenotiek. Eju prasīt, kur ir mana lidmašīna uz Jogjakartu, saņemu atbildi – not yet. Monitorā rādās cits galamērķis, bet piepeši daudzi cilvēki sāk doties uz vārtiem. Apvaicājos cilvēkiem, vai šis gadījumā nav lidojums uz Jogjakartu, tas esot gan. Tad nu sēžos lidmašīnā un lidoju uz turieni.

Lidmašīna ir pustukša, tāpēc ātri ieņemu vienu no brīvajām trīskrēslu rindām un, koīdz esam pacēlušies, liekos uz auss. Skati, ko redzu paceļoties un nolaižoties, šoreiz ir izcili skaisti. Milzu mākoņi spokojas debesīs, bet uz zemes vilina nebeidzami zaļu palmu meži, bet zemi un debesis savieno varenas vulkānu smailes.

Nolaižamies nelielajā Jogjakartas lidostā un sēžos pilsētas autobusā, kas brauc centra virzienā. Pie sevis domāju, ka šis laikam ir lētākais transfērs, ko esmu pieredzējusi – 3000 rūpijas, kas ir aptuveni 15 santīmi. Pilsētā meklēju palikšanas iespējas. Atklāto pieprasījumu koučsērfinga lapā esmu ielikusi tikai pirms lidmašīnas pacelšanās, un pagaidām vēl neesmu saņēmusi nevienu uzaicinājumu. Pārmaiņas pēc dažreiz ir labi palikt viesnīcā un atpūsties no visiem un visa. Ar otro piegājienu nonāku vietā, kas man patīk. Cena šejienes apstākļiem ir augsta – 200 000 rūpijas. 10 lati. Bet, komplektā ir salīdzinoši ātrs internets, gaisa kodicionieris, liela un ērta gulta, karsta duša un pat pods ar visu tualetes papīru.

Viesnīca pieder vīram no Šveices, kas ir ļoti sakarīgs, ar viņu var daudz ko sarunāt. Prasu arī, vai viņš var ieteikt kādu no veļasmazgātavām (teju visas manas drēbes ir sašmucētas) un izrādās, ka viņš pats plāno tūlīt nodot drēbes mazgātavas cilvēkam, kas atnāks uz šejieni, es varot pievienoties. Aši izrevidēju savu saimniecību un atnesu palielu drēbju maisu.

Tad dodos pilsētas apskates tūrē. Par motocikla nomu pagaidām jāaizmirst, jo visas bikses nodotas mazgāšanā, bet tikai svārkos neriskēju braukt. Centrālā iela ņudz no tirgotājiem, pircējiem un velorikšām. Pēdējās mani kaitina visvairāk. Teju katrs otrais rikšas vadītājs uzskata par nepieciešamu paziņot: “mis, mis, transport, transport”. Dienas beigās apsveru iespēju pagatavot un uzkārt kaklā plakātu “NO transport”. Neesmu pārliecināta, ka tas palīdzētu.

Gribas ēst un meklēju feinu vietu. Pēc ilgākiem klejojumiem nonāku pie ēstuves, kur ap zemiem, pagariem galdiem satupuši vietējie. Sākumā puisis pat negrib mani apkalpot, sakot, ka visi galdiņi aizņemti. Beigās viņš mani piestellē blakus trīs lakatotām daiļavām, kuras tūlīt beigs mieloties. Kā jau varēja paredzēt, ēdiens ir lēts un ļoti garšīgs. Tikai īsti tā arī nezinu, ko apēdu.

Pa tumsu izstaigājos pa pilsētu, pēc izjūtas nogriežoties dažādās ieliņās uz labu laimi. Ik pa laikam ceļu šķērso milzu prusaki, tie šeit ir ierasta dzīvības forma. Pat klusās ieliņās mani pamana rikšotāji un uzmācas ar saviem pakalpojumiem. Kad esmu piekususi un jau gandrīz apmaldījusies, atrodu sevi viesnīcas ieliņas priekšā. Palicis vēl neliels gabaliņš līdz “mājām”, kad es soļoju kaut kur aizskatījusies un pretīm nākošie jaunieši tāpat. Tas rezultējas sadursmes aktā, kad viens no jauniešiem netīšām trāpa ar savu kāju pa manu īkšķa nagu, atlaužot to uz augšu. Es iebrēcos, un kopā vērojam, kā telpa starp nagu un miesu piepildās asinīm. “I’m sorrry, I’m sorry, I’m sorry”, vainīgais kadrs tēlo gramofonu. Tieku nosēdināta auto un motociklu īres punktā, pie kura atgadījās gadījums, viens no īres punkta puišiem aizskrien pēc ledus. Vainīgais, savukārt, aizskrien uz aptieku pēc plāksteriem. Īres puisis atgriežas ar ledu un maigi aptver manu kāju ar auksto kompresi. “Tā, ko jūs te izīrējat, attapusies caur asarām prasu puišiem.” Tieku pie piedāvājuma īrēt motociklu ar atlaidi. Protams, domāju, ka pie šāda piedāvājuma nonāktu šākātā. Atgriežas arī puisis ar plāksteriem, es atņemu viņam četrus un saku, ka viss ir kārtībā, lai pazūd kā divi deviņi. “I’m sorry”, dzirdu vēlreiz uz atvadām. Vēl brīdi mana kāja atpūšas izpalīdzīgā aziāta maigajā roku tvērienā, tad abas ar kāju esam nomierinājušās un soļojam uz viesnīcu. Laiks aukstam alum un internetam.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s