Cipari: 123 000 IDR (6, 82 Ls)
7000 – ieejas biļetes
100 000 – proviants
15 000 – transports
Gaiss: + 32
Dīvāns:
Kamēr es augšupielādēju bildes, mani ceļabiedri aiziet nopirkt ko ēdamu brokastīm un atnes plastmasas iepakojumā ielaminētu baltmaizes radinieku, kas pildīta ar šokolādes krēmu un ievārījumu. Jautāju Reinai – vai tā tāpat vien ēdama. Reina uz mani paskatās kā uz jocīgu un saka, ka nē – sākumā bulciņai jāuzmin ar kāju un tikai tad to drīkst ēst. Stumju aiz vaiga savu porciju, bet pēc brīža Toms, celdamies no krēsla, netīšām uzkāpj Reinas bulciņai. Protams, nosmejamies, ka tagad bulciņa ir legāli ēdama.
Iekoduši un padzēruši rīta kafiju, dodamies uz Curug Nangka (curug – ūdenskritums; nangka – džekfruits). Pa akmeņiem lēkādami, ejam augšup pa upes straumi, līdz nonākam pie burvīga ūdenskrituma. Ūdens gāžas no kādu 30 metru augstuma, radot dabīgu spa. Reina ar Tomu izmanto iespēju ielīst zem “dušas”, es šoreiz atturos, jo negribu pēc tam visu ceļu pārvietoties slapjās drēbēs un apavos. “Zini, diezgan sāpīgi”, pēc procedūras atzīst Toms.
Pagājušies augstāk kalnos, sastopam mērkaķu baru. Tieši viņus arī meklējam, mums līdzi ir zemesrieksti, lai draudzētos ar zvēruļiem. Ēd no rokas. Labu laiciņu pavadām ķerot kadrus un barojot kustīgos radījumus. Brīdī, kad barvedis sāk kļūt nejauks, nolemjam, ka gana esam socializējušies ar senčiem, un visi zūdam kokos – mērkaķi uz vienu pusi, mēs uz otru.
Aizgājuši līdz civilizācijai, nolemjam, ka vairs nav rīts, un ir laiks alum. Malkojot alu, nolemjam līdz Reinas brālēna mājai braukt nevis ar mirkoautobusu, bet gan nobalsot kādu mašīnu ar kravas kasti. Tā arī darām. Tikko esam ierāpušies tajā, kad sāk nenormāli gāzt. Mēs pieceļamies kājās (izņemot Tomu, kurš ir uz ceļiem, bet tādā pozā ir aptuveni tikpat garš kā mēs stāvus), un stutējoties pret autovadītāja kabīni, izplešam rokas “titānikā”. Nesamies uz priekšu labā ātrumā, garām zib zaļumi un nami, sejā sitas lietus. Es kliedzu no laimes. Šie rēc par mani. Man pofig. Jūtos tik dzīva, atkal tik ļoti īstajā laikā un īstajā vietā.
Nolemju, ka šis ir arī īstais brīdis, lai nobildētos projektam – vecmāmiņas Fanijas sveikšana. Pirms pāris nedēļām, esot Austrālijā, saņēmu lūgumu no kāda Kolumbijas koučsērfera. Viņa vecmāmiņa martā svinot 80 gadus un, tā kā viņa esot jaunēkli aplipinājusi ar ceļošanas vīrusu, viņš gatavo pārsteigumu, lūdzot ceļotājiem visā pasaulē nobildēties ar plakātu, kurš apsveic viņa vecmāmiņu dzimšanas dienā. Manuprāt, mīļi. Plakātu esmu uzzīmējusi jau Singapūrā, bet vēl neesmu nobildējusies. Lai arī oriģinālais lūgums ir fotografēties kādā ainaviskā vai noteiktai valstij raksturīgā vietā, es nolemju bildēties brīdī, kad jūtos īpaši laimīga par to, ka varu ceļot. Tādā brīdī kā šis.
Esam atbraukuši un sitam pa kabīnes jumtu, lai auto apstājas. Izlijuši slapji līdz pēdējai vīlītei, lecam ārā. Šķiet, ka mans burbuļojošais noskaņojums pielipis arī ceļabiedriem un, ejot pa ielu, izpildām Harlem shake. Toms šai ziņā ir īpaši talantīgs, kratot un lokot savu divmetrīgo ķermeni pilnīgi neadekvātā veidā. Tādā noskaņojumā ienesamies vietējā ēstuvē, uzkost meatballs. Arī ēdot, visu laiku zirgojamies un uzvedamies kā nepieskaitāmi. Ejot prom, ēstuves īpašnieks palūdz atļauju nobildēties ar Tomu.
Kā man patīk ceļot ar šiem jauniešiem. Ne tikai tāpēc, ka viņi ir izcili jautra kompānija. Reina ir vietējā, attiecīgi zina, kurp jādodas un cik kas maksā. Toms ir tik garš un balts, ka paņem lielāko daļu vietējo uzmanību uz sevi, attiecīgi es varu uzelpot un pārvietoties relatīvi netraucēti.
Reina ir īsts valodu manjaks. Ar mani viņa sarunājas angliski, padungojam kopā kādu Rammstein dziesmiņu vāciski, ik pa laikam apmaināmies ar pāris frāzēm zviedriski un krieviski. Ar Tomu viņa bieži pārslēdzas indonēziešu valodā, kurā Toms, pusgadu šeit dzīvodams, ir ielauzījies, kā arī viņi sarunājas Toma dzimtajā nīderlandiešu valodā un pa vidu visam franciski, jo abi pārzina arī šo valodu. Kiš miš bez rozīnēm!
Brālēna mājās pārģērbjam sausas drēbes, pateicamies par naktsmājām un, pārmaiņas pēc ar vilcienu, dodamies atpakaļ uz Džakartu. Sākumā braucam uz Toma viesnīcu, paņemt viņa mantas, pēc tam kopā dodamies pie Reinas. Atkal jau esam izsalkuši un dodamies apēst kādu sate – gaļas iesmiņus ar īpašu mērci. Nezinu, vai tāpēc, ka piedalījos cepšanā, vai tāpēc, ka aiz muguras gara diena vai kā, bet man nenormāli garšo. Reinai ar Tomu atkal ir iemesls ierēkt par manu svētlaimīgo seju.
Ir pusdivpasmit vakarā un es pieņemu spontānu lēmumu rīt lidot uz Jogikartu (esmu samulsusi par šīs pilsētas rakstību latviski. Ja atšifrē no angļu valodas, es rakstītu Džogdžakarta vai saīsinājumā Džogdža, bet interneta plašumos atradu šādu versiju). Jo, lai arī nepieskaitu sevi pie Džakartas nīdējiem (tādi ir vairums cilvēku, kas tur ir pabijuši), tomēr lielpilsētas kolorītu esmu izbaudījusi pietiekami un nespēju iedomāties, ko es vēl vienu dienu darītu Džakartā. Norezervēju lidojumu uz dienas vidu (ar trešo piegājienu, kas mani gandrīz izveda no pacietības). Šoreiz nolemju tomēr izmēģināt modernās tehnoloģijas un doties uz lidostu tikai ar iekāpšanas karti telefona ekrānā. Mēs ar Reinu izstiepjamies uz ērtā matrača viņas istabā, bet Toms, saritinājies deviņos līkumos, un palicis pagalvī milzu rotaļu mērkaķi, iekārtojas nelielā dīvānā viesistabā. Neizskatās īpaši ērti. Bet tāds nu tas ir – koučsērfings.
