Cipari: 300 000 IDR (16, 71 Ls)
200 000 IDR – proviants
50 000 IDR – transports
50 000 IDR – sakari
Gaiss: + 32
Dīvāns:
No rīta Reina paziņo, ka ārā līst un viņa izdomājusi, ka uz darbu tomēr neies, aizsūta ziņu darba devējam, ka ir apslimusi, un mēs dodamies pilsētas virzienā. Pie pilsētas centrālā monumenta Monas satiekamies ar Tomu. Toms ir 23 gadīgs, 2 metrus garš holandietis, kurš šeit strādā mēbeļu mārketinga jomā. Viņš jau tīri labi ielauzījies indonēziešu valodā.
Nolemjam uzbraukt lielajā monumentā un apskatīt Džakartu no augšas. Tas gan nozīmē stundas nīkšanu garā rindā, jo vienīgais lifts spēj uzņemt tikai 11 pasažierus. Uzbraukuši augšā, vērojam pilsētu. Tai neredz ne galu, ne malu, uz visām pusēm stiepjas namu nami. Šeit dzīvo nieka 20 miljoni. Skatījušies gana, stāvam rindā, lai tiktu atpakaļ lejā. Tālāk dodamies ar trim dažādiem autobusiem uz autoostu, lai brauktu uz Bogoru. Apkārt redzu tikai sievietes un, jokojot saku Reinai, ka esam iekāpušas sieviešu autobusā. Izrādās, ka autobusi ir sadalīti – priekšējā daļa atvēlēta sievietēm, aizmugurējā – vīriešiem. Uz logiem, līdztekus aizlieguma zīmēm ēst burgerus un smēķēt, gozējas arī zīme, ka aizliegts aiztikt sievietes. Pēdējā autobusā izbaudām arī vietējo kolorītu – braukšanu pārpildītā autobusā. Neko, dzīvi.
Nonākuši autoostā, ieturam pusdienas. Tās šoreiz nav pārāk garšīgas, ēdiens ir pārsālīts. Bet, vēdera piepildīšanai der. Ieturējušies, kāpjam autobusā, lai dotos uz Bogoru. Sākumā autobuss ir pustukšs, bet drīz vien sāk pildīties ar pasažieriem. Gaisa kondicionieris te ir, bet ūdens, ko tas saražo, vienkārši tek salonā uz galvas. Šī iemesla dēļ, nomainu normālu beņķu rindu pret šaurāku, bet, vismaz, izskatās, ka te netek uz galvas. Biju naivi iedomājusies sēdēt pa trim sēdekļiem izstieptām kājām, bet beigās autobusā ir tik daudz pasažieru, ka nākas sarūmēties. Ziepes ir tādas, ka es tehniski neietilpstu savā sēdvietā, jo garums no atzveltnes līdz priekšējam sēdeklim ir īsāks par manu kāju garumu no sēdvietas līdz celim. Varu sēdēt tikai šķērsām, pa diviem sēdekļiem, zem kājām man izrādās ir kaut kāds motors, kas ir dedzinoši karsts un… arī šeit pil uz galvas. Kronis visam ir naudas iekasētāja gājiens – viņš neizdod Reinai un Tomam naudas atlikumu, argumentējot, ka es aizņemu divas sēdvietas. “Tādā gadījumā tu nevari iekasēt naudu no stāvošajiem pasažieriem”, Reina nošņāc, piebilstot, ka dažreiz ienīst savas valsts cilvēkus.
Kaut kā galā tiekam, un, ielekuši jau nākamajā mikriņā, dodamies uz Reinas brālēna mājām. Tur noliekam mantas, ieejam dušā, padzeram kafiju un esam gatavi pilsētas apskatei. Centrā mūs sagaida cits koučsērferis ar savu draudzeni, kas ir no šīs pilsētas. Viņi mūs ar savu auto izvadā pa pilsētu un aizved vakariņās uz jūras velšu restorānu. Tur baudām karaliskas vakariņas – ēdam krabi, kalmārus, mīdijas un citus jūras zvērus. Sākumā šiverēju ar ķīniešu kociņiem, kas man vienmēr līdzi, beigās esmu ierakusies ēdienā līdz elkoņiem, un stumju to mutē ar rokām – tāpat kā visi pārējie.
Paēduši, dodamies pasēdēt un iemalkot alu. Tas notiek indonēziešu stilā. Nopērkam lielveikalā alu, apsēžamies uz ielas un socilizējamies. Kad alus izdzerts, ieejam veikalā un no ledusskapja paņemam nākamo. Ap stūri ir labierīcības par 1000 rūpijām. Šajā reģionā pabijušajiem tas nešķitīs nekas neparasts, bet pārējiem varu pastāstīt, ka šeit tualetes papīrs neeksistē kā šķira. Higiēna tiek nodrošināta ar ūdeni. Katrā tualetē pieejams “taziks” un, protams, pats ūdens.
Nonākuši “mājās”, atkal ieejam dušā. Par dušu, savukārt, varu vēstīt, ka ir pilnīgi normāli, ka tā ir tikai aukstā ūdens duša. Īpaši smalkās vietās pieejama dušas “klausule”, citviet – ūdens rezervuārs un taziks. Šeit ir abi varianti. Tīrā formā vēl mirkli pačalojam un drīz dodamies pie miera.