Welcome to Indonesia!

 

Cipari: 27, 98 Ls

11 SGD- transports
25 USD – vīza
28 000 IDR (Indonēzijas rūpijas) – transports
47 000 IDR – proviants
100 000 IDR – sakari

Gaiss: + 30

Dīvāns:

IMG_1365Lai arī paliku šeit par naudu, atstāju saimniecei šokolādīti, viņa ir to pelnījusi. Singapūrā ir ļoti ērta un arī lēta pārvietošanās pa pilsētu, tai skaitā nokļūšana uz lidostu. Kaut kur ierodoties, sākumā viss šķiet sarežģīts, dodoties prom, vienkāršs. Man ir sajūta, ka Singapūras metro pārzinu kā savu kabatu. Vispār šeit viss ir ļoti intuitīvi veidots, arī lidostā atrodu nepieciešamo check-in uz skaitli trīs. Šoreiz lidoju ar Tiger zemo cenu aviokompāniju, kuri internetā sola nosvērt katra pasažiera bagāžu un, ja tā būs vairāk kā 10 kg, kirdik. Ne nu ko sver, ne vispār kaut ko prasa. Velti svīstu savās kalnu biksēs un zābakos.

IMG_1368Šis ir darbīgs rīts Singapūras lidostā un atļauju pacelties saņemam minūtes 15 vēlāk kā paredzēts. Tad, kopā ar citām lidmašīnām, rindiņā ripojam pa skrejceļu, pagriezienā visi piestāj, ļauj iepriekšējam putnam ieskrieties un tad seko tā pēdās. Arī mēs uzņemam ātrumu un jau pēc brīža mazais tīģeris atraujas no zemes un uzlec mākoņos.

Neraugoties uz to, ka šī ir zemo cenu aviokompānija, un lidojums irIMG_1381 īss, pasažieri tiek pie gardiem cepumiem. Vispār zemo cenu aviokompānijas, ar kurām esmu lidojusi pēdējā laikā, demonstrē lielisku servisu un arī paši lidaparāti izskatās kā tikko no rūpnīcas konveijera nolaidušies.

Džakartā, ejot pa lidostas koridoru, ieraugu mazu uzrakstu: “Wecome to Indonesia!”. Dodos saņemt Visa on arrival. Nezinu vai vajadzēs fotogrāfiju, man līdzi ir kaut kāda sena bilde, kurā izskatos pēc traka kucēna. Stāvu rindas beigās, pienāk vēl pāris ārzemnieki un sāk meklēt naudu. “Pareizi, par vīzu tak jāmaksā”, skaļi nokomentēju un arī rokos pēc naudas. Pateicoties šai frāzei, kāds cits rindā stāvošais norāda, ka sākumā ir citur jāsamaksā, tad ar kvīti jānāk uz šejieni. Bariņā dodamies maksāt. Man pie rokas ir 50 dolāru naudaszīme, vīza maksā 25 dolārus. Meitene neko citu neprasa, iedot kvīti un atlikumu Indonēzijas rūpijās.

Atgriežoties rindā, viens no ārzemniekiem škrobojas, ka iedevis 30 dolārus, bet atlikums, ko viņi šeit izdod rūpijās, esot pēc šausmīgi neizdevīga kursa. Klusēju par saviem 50 dolāriem. Man blakus stāvošos iebraucējus pārcentīgs imigrācijas darbinieks iztaujā par visiem grēkiem, man gadījies kautrīgs iesācējs, kurš vispār nepajautā neko un atdot man pasi ar vīzu tās viducī.

Aizeju atpakaļ pie maksāšanas lodziņiem un saku meitenei, kā ir. Man teica, ka jūs izdodot vietējo naudu pēc neizdevīga kursa, davai, ka es jums atdošu atlikumu un 25 dolārus, jūs man manus 50. Un šī atdod ar! Neticami!

Jau pēc drošības kontroles samainu vēl mazliet dolārus, jo esmu lasījusi, ka lidostā to darīt ir izdevīgāk kā citviet. Pēkšņi miljonārs. Welcome to Indonesia!

Lidostās neciešu vienu lietu. Tikko ielidojot, ir zināms mirkļa apmulsums un tu izskaties pēc tūrista, kas ar vaļā muti skatās visos virzienos un nezina, kurp doties. Tāds tu arī esi. Un tad, visi tie knariņi, kas nāk klāt ar tekstiem, “Mem, mem, taksi, taksi” un uzdod visādus privātus jautājumus, reāli besī. Kaut kā tieku no šiem vaļā, atrodu mobilo telefonu būdiņu un tieku pie vietējās simkartes. Pār leti pārskrien mazs prusaciņš un čukst: “Welcome to Indonesia!”

Tālāk, atkaujoties vēl no kaudzes “taksi, taksi”, dodos meklēt man nepieciešamo autobusu. Nopērku biļeti un prasu, no kurienes iet autobuss uz Rambutan, man norāda vietu. Tad vēl kāds pasažieris solās palīdzēt detektēt manu autobusu, un drīz vien man ir sajūta, ka pus autoosta zina, ka man jābrauc Rambutam virzienā. Pēkšņi atceros par Evas brīdinājumu, ka braucu uz musulmaņu valsti, un attiecīgi nenāktu par skādi mazliet piedomāt pie apģērba. Nopētu visas apkārt redzamās sievietes. Ja ne galvas lakats, tad vismaz ķermeni piesedzošas drēbes ir visām. Es, protams, stāvu vienā no kleitām ar skaistu, plašu dekoltē izgriezumu. Nu, ko darīt.

Citi autobusi uzvedas samērā civilizēti, bet manējais piebrauc, īsti neapstājas, pasažieri lec tajā vēl kustībā, es ar savu čemodānu ietraušos brīdī, kad autobuss sāk uzņemt ātrumu. Welcome to Indonesia! Tieku iestellēta kādā beņķī, manu koferi uzmet pa virsu citām mantām. Normāli tūristi brauc ar takšiem, esmu vienīgā ārzemniece autobusā. Un vēl pusplika.

Ar blakussēdētāja palīdzību izkāpju vajadzīgajā vietā un dodos meklēt mikroautobusu numur 2. Ietves nav, visi brauc, kur grib, bet nav arī tik traki kā Vjetnamā. Pirmais notvertais mikroautobuss paziņo, ka man jānonāk ielas pretējā pusē, tas būšot pareizais virziens. Aizžmiedzu acis un duru tik pāri. Nobalsoju mikriņu, ieveļos ar savu koferi un braucam pie manas namamātes. “Kad iesēdīsies mikriņā, vienkārši atslābinies, chill-out un brauc tik līdz galapunktam”, norādēs rakstīja Reina.

IMG_1397Sēžu iespiesta starp indonēziešiem, ar vienu roku turu koferi, kas draud izvelties (mikriņam nav durvju, ja), man muguru vienlaikus appūš vējš un dedzina saule, svīstu kā tankists. Tā čilojot, braucu vismaz pusstundu, līdz šoferis paziņo, ka esam klāt. Izkāpju un sāku raudzīties pēc man nepieciešamās mājas. Protams, visi uz mani skatās kā auni uz jauniem vārtiem. Tūristi šeit nemēdz iemaldīties. Stāvu mājas priekšā un domāju, kura varētu būt īstā, kad mani uzrunā kāds vīrs. Gribu viņu atšūt, saku, ka meklēju drauga māju. “Kā sauc draugu?”, viņš prasa. “Reina”, atbildu un nodomāju, ka mazums – varbūt vietējie zinās, kur kurais kaimiņš mīt. Izrādās es stāvu Reinas mājas priekšā un runāju ar viņas tēvu.

IMG_1407Mājās ir arī Reinas mamma, kā ar māsa, kas nedaudz runā angliski. Tieku pie savas istabas (Reinas istabas) un dušas. Atsvaidzinājusies eju uzēst, jo šodien vēl neko prātīgu neesmu ēdusi. Reinas māsa mani pavada līdz netālam ēdināšanas iestādījumam un palīdz saprast, kurš ēdiens ir kurš. Piekrauju pilnu šķīvi, pieēdos un samaksāju par to 12 000 rūpijas (0, 69 Ls). Welcome to Indonesia!

IMG_1409Tad izmetu mazu lociņu pa tuvējo apkaimi, nopērku augļus un dodos atpakaļ. Mja, būs jāpaiet zināmam adaptācijas periodam, kamēr pieradīšu pie cilvēku blenzošajiem skatieniem. Mājās Reinas māsa man parāda, kā pareizi ēst vienu no neredzētajiem IMG_1413augļiem, bet mamma uzcienā ar pačeptiem “čeburekiem”. Ir gardi, bet pēc sātīgajām pusdienām, īsti vairs neko nevaru dabūt iekšā. Mirkli parakstu un tad saprotu, ka miegs nāk virsū ar joni un nolemju mazliet nosnausties. Kad ņemu no somas telefonu, lai uzliktu modinātāju, saprotu, ka esmu savu somu atstājusi tieši skudru takas vidū. Atvainojos skudrām un pārvietojos tālāk. Skudru ceļš no grīdas aizvijas tālāk gar sienu un tad pazūd ārpus mājas. Uz matrača šīs laimīgā kārtā nelien.

Noguļu saldā miegā pāris stundas un, kad mostos, ir jau tumšs. Reina vēl nav mājās no darba un nolemju laiku veltīt rakstīšanai. Paceļu kompi, un zem tā guļ baterijas siltuma pievilināts skudru bariņš. Jocīgie kukaiņi. It kā te tāpat visapkārt nebūtu pārāk karsti. Izkratu no kompja skudras un vairākas stundas ražīgi parakstu.

IMG_1412Tad klāt ir arī Reina. Es esot pirmā meitene, ko viņa uzņemot. Reina ir 26 gadus jauna indonēziete, kas strādā izglītības konsultāciju centrā – palīdz vidusskolas beidzējiem atrast piemērotāko universitāti, kur studēt ārpus Indonēzijas. Reinas angļu valoda ir vienkārši perfekta, tas ir liels atvieglojums (kā izrādīsies, tas ir samērā liels retums). Protams, apspriežam Koučsērfinga pieredzi. Nonākam līdz vecuma tēmai un es izstāstu par savu 65 gadus veco amerikāņu kundzi, kuru uzņēmu vasarā. “Vai viņas vārds gadījumā nav Aleksa?” jautā Reina. Nē, nu, kolosāli. Ar pirmo cilvēku, ko sastopu Indonēzijas vidū, mēs jau atrodam kopīgus paziņas.

Brīdi pačalojušas, dodamies pie miera, jo Reinai rīt, neraugoties, ka tā ir sestdiena, jāstrādā. Es rīt vazāšos pa pilsētu ar kādu dutch guy vārdā Toms, kurš jau šeit dzīvo 6 mēnešus, bet pēcpusdienā kopā ar vēl citiem koučsērferiem dosimies uz netālo Bogoras pilsētu.

One response to “Welcome to Indonesia!

  1. O, super! Pirms dažām dienām pamanīju, ka Tev ir raksti par Indonēziju. Paši ar Kasparu domājam, ka varētu aizbraukt pavasarī, pēc būšanas Malaizijā. Sākšu studēt Tavu materiālu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s