Singapūra: koku galotnēs ar čūsku

Stāsti

Cipari: 40,90 SGD (17, 68 Ls)
15,9 – proviants
20 – nakšņošanas izdevumi
5 – citi

Gaiss: + 29

“Tu esi agri”, saka man hosteļa saimniece, kad jau pirms deviņiem stāvu viņas durvju priekšā. Teorētiski čekins ir no diviem dienā, bet viņa man ļauj “ieņemt vietu” uzreiz. Man gan neko citu kā mantu nolikšanu šobrīd nevajag. Tā kā te ir internets, palūdzu atļauju uztaisīt kafiju, sēžu un brīnišķas terases un rakstu. Ar prieku redzu, ka man atsūtīts uzaicinājums no Džakartas, kāds puisis ir gatavs gan izmitināt, gan parādīt pilsētu. Feini.

“Oh, hello”, pēc kāda laika parādās samiegojies Mikijs, kas steberē dušas virzienā. Saimniece piesēž pie mana galdiņa papļāpāt, pēc brīža pievienojas arī Mikijs. Tad viņi noskaidro pārpratumu – Mikijs bija domājis, ka ir rezervējis arī šovakaru šeit, saimniece saka, ka neesot vis. Un piedāvāt palikšanu viņa nevar, jo visas gultas aizņemtas. Saku Mikijam, ka nevajadzēja man ieteikt šo vietu, tad viņam būtu, kur palikt. Viņš kaut ko atņurd, palūdz man kompi un aši sameklē palikšanu tepat ap stūri.

Tā kā mana šībrīža palikšana ir Chinatownā, tad dodos uz paviljonu, kur vakar ēdām vakariņas. Brokastīm nolūkoju vietu, pie kuras stāv vietējo rinda. Iebakstu ar pirkstu visādiem ēdieniem, ko gribu, paplātīte ir pilna. Ar ziņkāri gaidu, cik būs jāmaksā. 3 dolāri. Khhm.

Ieturējusies, dodos ceļā. Kai man ir sastādījis plānu šodienai – kur man jāiet un kas man jāredz. Sāku ar senu ķīniešu atrakciju parku, kas šobrīd vienkārši pieejams pastaigām. Dažas skulptūras ir smieklīgas, citas briesmīgas, bet kopumā klīst pa pamestu atrakciju parku ir visai skumji.

Tālāk dodos uz kādu parku. Ar tā atrašanu man sākotnēji nevedas, aizšauju pretējā virzienā, bet pēc pusstundas maldīšanās, esmu to atradusi. Uz plakāta pie vienas no ieejām rakstīts, ka drošības pēc neiet iekšā vienam un labāk vispār to darīt rītos, kad nav tik karsti. Šobrīd ir pulkstens divi un pats cepiens un, protams, esmu viena. Dodos iekšā takā. Izskatās, ka neviens pa to nav gājis vismaz gadu, ritīgs džungārijs. Taku pat īsti nevar samanīt. Brīdī, kad gandrīz ieskrienu zirnekļa tīklā, kura vidū muti iepletis sēž neliels, spilgti sarkans zirneklītis, tomēr nolemju izvēlēties citu ceļu.

Nu jā. Pēc brīža jau nonāku liela, asfaltēta ceļa priekšā un dodos tālāk pa to. Pie tā, savukārt, novietota zīme, kā rīkoties, sastopot mērkaķus. Cilvēka apkārt nav neviena. Drošības pēc uzlieku mugursomu (kurā man, protams, atrodas visa bagātība) uz abiem pleciem – bez cīņas es nepadošos.

Parks ir vientuļš un skaists. Bez manis sastopu tikai vēl pāris aziātu tūristus. Vēl sastopu arī spilgti zaļu čūsku, kura negaidīti parādās mana ceļa priekšā, kad, neko ļaunu nenojauzdama, svilpodama soļoju pa taku 10 metru augstumā virs zemes. Čūskām, acīmredzot, nav bail no augstuma.

Pēc tam izeju caur kādu augu eksperimentālo lauciņu, īpaši mani tajā sajūsmina zaļo, vertikālo sienu paraugi. Pirmo reizi ēku ar šādām sienām redzēju Parīzē. Šeit tās sastopamas daudz biežāk. Visu ceļu vēroju norādi “Uz Aleksandra arku”, kuru arī Kai bija iekļāvis apskatāmo objektu sarakstā. Ieraugot balto metāla bleķa veidojumu, esmu vīlusies. Pilnīgs bleķis! Toties tālāk sākas interesantas metāla konstrukciju takas, kas kilometriem ved gar koku galotnēm. Ceru, ka čūskām netīk rāpties pa metāla trubām.

Izstaigājusies tā, ka kājas “krīt laukā”, sēžos pirmajā autobusā, kas ved centra virzienā. Tur iešauju uz mirkli vecajā parlamenta ēkā un apskatos mazu izstādīti tajā, tad lēnām čāpoju uz savu Chinatown. Pa ceļam man jāatrisina daži praktiskas dabas jautājumi. Piemēram, jāatrod pasts, lai nosūtītu kādu kartiņu. Pēc trīsreizējas apvaicāšanās, to arī atrodu, tikai tā durvis jau ir slēgtas. Bēdīgi skatos uz vietu, kur jāiemet vēstules un domāju – kā lai tiek pie markām. Tad ieraugu automātu – bankomātu. No blakus biroja iznāk pāris vīrieši, prasu viņiem, vai ar šo aparātu var sarunāt markas. Vīrieši nezina, bet sāk spaidīt pogas, lai to noskaidrotu. Principā izskatās, ka var, tikai kaut kas nedarbojas. Tad no ofisa iznāk trešais vīrietis un, uzzinājis, ka te notiek, ieiet atpakaļ un… atnes man markas. Un neņem naudu neparko. Paldies 🙂

Tad uz ielas eju garām kādam iestādījumam, kur var izdrukāt vai nokopēt lietas. Lai arī biju domājusi lidostā tikt cauri ar rezervācijas numuru, drošības pēc tomēr ieeju un izdrukāju savu rezervāciju rītdienas lidojumam. Drošs paliek nedrošs, kā saka. Tad nopērku veikalā alu, banānus un sāļos “riekstiņus”. Riekstiņu miksā ietilpst arī pupas, zirņi, burkāni. Ņamm! Nolemju doties uz hosteli un parakstīt, tad iet laicīgi gulēt – rīt tomēr jālido.

Ierodoties viesnīcā ieraugu, ka mana gulta ir tukša. Aizejot, biju atstājusi uz tās lādēties datoru. Jāteic, ka mana pirmā un ticamākā doma ir – saimniece to paņēmusi un noslēpusi. Otrā – kāds svoločš nozadzis. Nu lūznis jau šis ir. Ekrānam pāri sniedzas vertikāla, pelēka strīpa, brīžiem raustās ekrāna vidējā daļa. Kaut kad pārskatāmā nākotnē būs jādomā par jaunu draudziņu, tomēr pagaidām neesmu gatava bez brīdinājuma šķirties no vecā. Doma, ka nevarēšu rakstīt un ar jums visiem sazināties, man šķiet briesmīga. Pat, ja es nopirktu kaut kur jaunu datoru, diez vai pati tiktu galā ar latviešu fontu instalāciju un tamlīdzīgām lietām. Nolemju tālāk neattīstīt šo domu un zvanu saimniecei. Jā, jā, es esot vējaslota, lai tā turpmāk nedarot, kompis esot viņas istabā zem spilvena, lai tik ejot un paņemot. Fū.

Tad nu izvelku draudziņu un, pirms ķerties pie rakstīšanas, nočekoju visas interneta lietas. Kai sarakstījis par mani tik mīļus vārdus, ka teju apraudos. Un no Džakartas esmu saņēmusi vēl četrus uzaicinājumus. Neticami! Izstudējot visus, nolemju palikt pie meitenes Reinas, viņas profils un uzaicinājums šķiet visjaukākais, viņa arī piedāvā nedēļas nogalē piedalīties kādā koučsērferu pasākumā. Atsaucu savu palikšanu puisim, kas aicināja pirmais, palūdzu telefona numuru un neizslēdzu iespēju, ka varbūt palikšu pie viņa vēlāk.

Esmu tādā pacilātā noskaņojumā no dienas un no cilvēkiem, kad parādās saimniece. Viņa, apdarījusi saimniecības darbus, piesēž pie manis, sacienā ar sagrieztiem augļiem, un mēs runājam par dzīvi un jēgu. Viņa stāsta par savu ģimeni, bērniem, mazbērniem, par hosteļa biznesu, cik tas viegls un grūts vienlaicīgi. Viņa sapņo atvērt ēdināšanas vietu, jo kulinārija esot kundzes patiesais aicinājums. Esmu pārliecināta, ka viņai tas izdosies. Saimniece stāsta arī par līdzšinējo veikaliņu un ēstūžu biznesu, kas pieder viņas ģimenei, un uzsver atrašanās vietas nozīmīgumu. “Location, location, location!”, viņa saka un man jāsmejas. Kaut kur jau šito esmu dzirdējusi.

Piebeigusi alu un rakstu darbus, dodos gulēt. Singapūra ir mani pilnībā apbūrusi – ar šejienes cilvēkiem, dabas un pilsētas skaistumu. Apzinos, ka rīt nonākšu pavisam citā dzīvē un vidē. Bet tas jau ir ceļošanas skaistums un posts – ieraudzīt un iemīlēt vietas, lai pavisam drīz jau no tām šķirtos. Un sastaptu nākamās.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.