Perfekta diena: uz salas ar koučsērferiem

Day 20 – 28 SGD  (12, 10 Ls)
15 – proviants
13 – transports

Gaiss: + 29

“Apnikusi pilsētas burzma, gribi izbēgt no tās, un doties uz nelielu saliņu netālu no Singapūras? Tad satiekamies 10 no rīta Tenah Merah stacijā!”, Koučsērfina mājas lapā pie aktivitātēm parādījies šāds piedāvājums. Pilsēta nav apnikusi, bet piedāvājums doties uz salu izklausās kārdinoši. Lai arī piesakos pasākumam vēlu vakarā, tā organizators Kai man teju nekavējoties atbild, ka viss kārtībā, varu piedalīties, tiekamies rīt.

No rīta norādītajā laikā stacijā stāv ķīniešu izcelsmes singapūrietis Kai, kas ir šī notikuma “vainīgais”. Bez manis dalībnieku vidū ir ātrās medicīnas daktere no Polijas, meitene no Ganas, kas dzīvo Vācijā un arī aizraujas ar medicīnu, pa puisim no Vācijas un Holandes, kā arī vēl viens malaiziešu izcelmes singapūrietis, kas izskatās pēc indieša un dusmojas, ka visi viņu uzskata par indieti, prasa visādus jautājumus par hinduismu. “Bes es esmu musulmanis”, žēlojas Feizals. Īsāk sakot, raiba kompānija. Vēl man jāatzīstas, ka ļoti slikti atceros cilvēku vārdus, īpaši sveštautiešu, kurus, visticamāk, redzu pirmo un pēdējo reizi. Bet valstis iegaumēju labi, tad, nu, piemēram, holandietis tiek uzrunāts: hei, crazy dutch guy! Un man nav iebildumu, ja mani sauc par Latviju.

Ar autobusu aizbraukuši līdz laivu piestātnei, ieturam branču. Sākumā katrs paņemam dzērienu, es izvēlos svaigi spiestu mango sulu, mmm… Kai visiem pasūta ēdienu, pēc tam sadalīsim izmaksas. Piedāvajumā ir nūdeles ar dažādām piedevām – vistas mērci, dārzeņiem un citiem zvēriem. No šī ēdiena eksotiskākais ir vistu kājas. Kai bez ierunām uzliek katram no mums pa vienai – esat atbraukši, nu tad izbaudiet vietējo kolorītu. Nebija tik briesmīgi. Ēšana notiek ar irbulīšiem un sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka neesmu aizmirsusi, kā ar tiem rīkoties (paldies maniem skolotājiem – Danai un Ansim). Līdz ar to, manuprāt, apēdu vismaz trīs reizes vairāk kā citi. Ok, ar Kai nevaru sacensties un arī ar crazy dutch guy, kas ceļo jau 22 mēnešus, un izskatās, ir ēdis ne ar tiem vien.

Ieturējušies, lecam uz maza kuģīša un laižam salas virzienā. Pēc īsa pārbrauciena, izkāpjam uz salas. Izkāpšana notiek vienkārši nolecot no kuģa uz krastu. Dutch guy man pasniedz roku un tādējādi pat nekur neieveļos. Visa ceļojuma laikā, neko nesarunājuši, vienmēr kāds no puišiem palika pēdējais, raudzīdamies, ka ar pārējiem (pamatā mani) viss ir kārtībā. Nemaz nerunājot par Kai, kurš uzpasēja mūs kā tāda cāļu mamma.

Izīrējuši velosipēdus, minam uz priekšu. Dutch guy prasa, kā man veicas ar ātrumu pārslēgšanu. Saku, ka priekšējie ātrumi tiešām nepārslēdzas un pirmajā apstāšanās vietā viņš izvelk skrūvgriezi un visu salabo.
“O, tev līdzi ir skrūvgriezis”, paužu izbrīnu.
“Jā, es palūdzu īres punktā, zināju, ka kādam ritenim gan jau gadīsies ķibele.”
Manu riteni viņš laboja vēl reizes trīs.

Kādu brīdi ceļš vijas līdzens, bet tad nonākam pie paliela kalna. “Guys, piedodiet, būšu pēdējā”, jau laikus atvainojos, jo mana virzība augšup vienmēr notiek lēni. Faizels strīdas pretim un apgalvo, ka viņš būšot pēdējais. “Guys, es ar jums”, piebalso ganiete-vāciete. Šajā sacensībā tomēr uzvarēja Faizels, dabūnot kājās krampjus. Abas daktermeitenes neskopojās ar palīdzēšanu un uzmundrināšanu. “Viņš tikai izliekas, patiesībā Faizels alkst meiteņu uzmanību”, komentē dutch guy. Tomēr Faizels neizliekas vis un pēc nākamā krampju uzlidojuma nolemj lēnā garā čāpot uz sākuma punktu. Pārliecinājušies, ka ar viņu viss labi, plus, ka telefons darbojas, uz laiku šķiramies.

Izbraukājam salu krustu šķērsu. Izejam pa mangrūvju ceļu, vērojam kā krabīši ar vienu milzīgu spīli šiverē pa pludmali, apskatām vēsturisku salas ēku, kurā ir kamīns. Iespējams, vienīgais Singapūrā. Uzkāpjam skatu tornī un skatāmies uz palmām no augšas. Satiekam pērtiķus. Apbrīnojam nelielus ezerus un ūdensrožu krāšņumu. Apmeklējam vācu meiteņu “klosteri”, kurā uz dievietes postamenta stāv izgreznota Bārbija. Neviens īsti nezina paskaidrot, kāpēc mazo būdiņu sauc tieši tā. Protams, vāciešiem obligāti jānobildējas pie īpatnā veidojuma.

Ik pa laikam piestājam ceļmalas būdiņās, kur var veldzēties ar kokosriekstu vai kādu citu dzērienu. Katrā vietā pamatīgi izpļāpājamies ar turienes saimniekiem. Vēl mēs ļoti daudz fotografējamies. Piemēram, ja ir rakstīts, ka aizliegts kāpt pāri sētai, mēs tur pārlienam un nofotografējamies ar zīmi. Nevaru sagaidīt, kad redzēšu bildes! Dažas bildes gan jau esam redzējuši, jo Kai fotografē arī ar Polaroīdu. Vienojamies ar dutch guy, ok, labi, ar Mikiju, ka jautrākais brīdis šajā procesā ir vērot nejauši sastaptā fotogrāfa seju, kad no aparāta lien laukā bilde.

Kādā pludmalē Mikijs atrod izskalotu duriānu. Atvēris to, viņš jautā Kai, vai auglis ir gana labs un gatavs ēšanai. Jā, tas smaržojot lieliski, pēc gatava duriāna, apgalvo Kai. Tie, kas dzīvē jutuši duriānu, zina, ko noz īmē tā lieliskā smarža. Bet, mums netiek dota izvēle. Par spīti šķebinošajai smakai, pagaršojam duriānu. Garšo kā kaut kas starp ceptiem sīpoliem, ķiplokiem un vēl kaut ko. Lai arī burtiski tik tikko pieskāros smirdīgajam auglim, elpa un rokas turpina ost pēc duriāna vēl pāris stundas. Tagad saprotu, kāpēc daudzās viesnīcās ir duriānu aizlieguma zīmes.

Man sāp vaigu muskuļi, jo visu brauciena laiku pārvietojos ar sivēna smaidu sejā. Jūtos tik brīnišķīgi! Man vienmēr ir bijis pārsteigums, kā tik īsā laikā var tā sarast ar svešiniekiem. Esmu tik ļoti aizkustināta par jauniņā Kai rūpēm un sirsnību pret mums visiem. To, laikam, sauc par viesmīlību un cilvēkmīlestību.

Nonākam atpakaļ ostā, atdodam riteņus un ar kuģi peldam atpakaļ uz Singapūru. Tur, ar autobusu dodamies uz Chinatown ieturēt vakariņas. Sēžu vienā solā ar Mikiju un paspējam diezgan krietni apspriest “dzīves jēgu”. Man joprojām nav ne jausmas, ko darīšu rīt. Palikšu Singapūrā vai došos uz Indonēziju. Joka pēc apvaicājos Mikijam, kurā hostelī viņš paliek. Šis izstāsta, sakot, ka tur esot tiešām jauki, sieviete, kurai pieder hostelis, guļ turpat aiz sienas, rūpējas par visiem un zinot katru viesi nosaukt vārdā. Drošības pēc palūdzu adresi. Jā, jocīgi. Lai arī šis ir koučsērfinga pasākums, visi šejienes ne-vietējie dzīvo hosteļos. Laikam jau taisnība par to, ka Singapūrā nav viegli sarunāt naktsmājas.

Pamazām mūsu ceļi šķiras un līdz vakariņām nonākam jau šaurākā lokā – es ar abiem vietējiem un vācu puisi. Atkal ļauju Kai veikt ēdienu izvēli un viņš atnes… liellopa orgānu zupu. Sāku piesardzīgi ar gaļas gabaliņiem, tad ar skirmšļiem, tad jau ēdu kaut ko, par kā izcelsmi man nav ne jausmas. Kai sāk komentēt kas ir kas, aicinu viņu apklust un turpināt skaidrojumu pēc ēdienreizes. Bet, atkal jau, ja distancē smadzenes no stereotipiem – kas ir ēdams un kas nē, patiesībā garšo labi. Ok, vista man joprojām garšo labāk, arī tā piedalās vakariņās, tāpat kā vēl kaut kāda gaļa uz iesmiņiem.

Pēc vakariņām “atklanās” arī vācu pusis un es turpinu iepazīt Singapūru divu vietējo “gidu” sabiedrībā. Kārtīgi apskatām Chinatown – indiešu un tibetiešu templi tajā, laternu čūskas virs ielām, pasēžam un pavērojam ķīniešu šaha spēli. Noslēdzam “ekskursiju” ar pastaigu pa krastmalu, kur čum un mudž no cilvēkiem.
“Gribi saldējumu?”, Kai prasa.
“Kāpēc ne. Es varētu ņemt mango.”
“Nē, nē, nē. Too safe choice. Ko no šiem neesi garšojusi?”
Kad esmu iebakstījusi visos nosaukumos, ko neatpazīstu vai kas šķiet dīvani, Kai saka, lai es ņemot sarkano pupiņu saldējumu.
“Pupiņas kā pupiņas? Tās, ko mēs ēdam sautējumos?”
“Tās pašas.”
It kā jau tā nepietiku ar saldējuma garšas dīvainību, tas tiek pasniegts… ietīts maizes šķēlē. Kai, katru reizi, iesmērēdams man kādu jokaino ēdienu, ar ziņkāri un vieglu smaidu gaida reakciju. Neko tu nesagaidīsi! Garšo!

Krastmalā pieejama atrakcija – uzšausana gaisā ar katapultu. Kai saka, ka tas esot briesmīgi dārgs pasākums, maksājot ap 50 Singapūras dolāriem. Tikko uzšāvusies gaisā kārtējā cilvēku krava, kas spiedz nebalsī.
“Zini, kapēc viņi tā kliedz?”, prasa Kai.
“Nu, nu.”
“Tāpēc, ka tikko uzšāvuši gaisā 50 dolārus.”
Nofilmēju nākamo “uzšāvienu” un Kai nerimstas.

One response to “Perfekta diena: uz salas ar koučsērferiem

  1. Mēs arī bijām varen pārsteigti, kad vietējie mums Vjetnamā piedāvāja pagaršot desertu ar sarkanajām pupiņām. Garšoja… hmm, savdabīgi laikam ir īstais vārds. Visgrūtāk bija tieši psiholoģiski pieņemt, ka kaut kas, ko mēs liekam salātos, zupās un sautējumos, tur tiek uzskatīts par saldumu.
    Ļoti interesanti apraksti, ar prieku sekojam līdzi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s