Cipari: 40 AUD (21, 93 Ls)
40 – proviants
Šodienu esmu nolēmusi veltīt rakstīšanai, lai pabeigtu Sidnejā pieredzēto un uz Brisbani dotos “bez parādiem”. Luka (izrādās, viņš nav nekāds Lūkass) dodas uz bibliotēku, es piesakos līdzi – tur ir internets un, kas nav mazsvarīgi – printeris. Rīt ir mana izlidošana, tāpēc jāiečekojas un jāizdrukā iekāpšanas karte. Zinu, zinu – var arī ar telefonu, bet pēc visiem lidošanas notikumiem, jūtos drošāk, ja man papīrs pie rokas. Pēkšņi telefonam baterija nosēdīsies vai kaut kas neatvērsies. Nē, nē, pagaidām esmu vecmodīga.
Abi esam krietni pastrādājuši – es visu sarakstījusi, bet Luka cītīgi meklējis darbu. Viņš arī sazvanās ar dažiem cilvēkiem un paspēju laikā pārtvert google tulkojumu īsziņai un paskaidrot Lukam, ka “mēs tikko runājām pa telefonu” nav gluži “we just felt”.
Pēc tam dodamies iepirkties. Esmu apsolījusi uz atvadām pagatavot vakariņas. Kā parasti, kad tiek pieprasīts kaut kas no Latvijas, es mēdzu atrunāties, ka te nav īsto produktu. Un tad pagatavoju kādu improvizāciju par tēmu. Biju iecerējusi celt galdā vistas – dārzeņu sautējumu (tas vienmēr strādā), bet Luka pavēstīja, ka Marko ar draudzeni esot veģetārieši. Ok, uzsintezēšu paralēli arī savu slaveno ķirbju zupu.
Luka prasa, vai es esot dzērusi kokosriekstu. Saku, ka nē. Tepat netālu atrodoties veikaliņš un tur tos varot dabūt. Cik maksā, viņš nezina teikt, esot dabūjis pa brīvu. Iegājuši mīlīgā organic dārzeņu veikaliņā, sapērkam daļu vakariņām nepieciešamo sastāvdaļu. Tad pārdevēja man vaicā – vai esmu šeit pirmo reizi. Atbildu godīgu “jā” un dabonu kokosriekstu par brīvu. Pārdevēja to pašu jautā Lukam, bet kautrīgais itālis neprot melot vispār. Un kokosriekstu nedabū. Toties mēs vēl drusku pašiverējam pa kasti, kas nolikta
pie ieejas ar tekstu “free stuff”. Burkāni vakariņām būs pa brīvu. Pārējās lietas sapērku normālā veikalā. Šeit cenu starpība ar Latviju nav tik dramatiska kā alus gadījumā. Viss ir tikai uz pusi dārgāks.
Nonākot “mājās”, beidzot iepazīstos ar slaveno zirnekli, ar kuru visi mani biedēja kopš ierašanās. Tas dzīvo pie vannasistabas loga un ceru, ka tā arī turpinās darīt. Nezinu vai ir indīgs vai nē, austrāļu draugi, varat iekomentēt.
Luka ir tik laipns, ka nāk man palīgā sagriezt dārzeņus. Pats smejas, ka tagad varēs ierakstīt CV, ka viņam esot pieredze virtuvē. Mājās viņš īpaši neesot gatavojis. Tā iet, ka ģimenē ir vecāka māsa. Nepaiet ne pāris stundas, kad abi virumi ir gatavi – piegāžu labi daudz putukrējuma, uzkaisu pa virsu parmazānu un tad vēl aizskrienu pēc zaļumiem. Izskatās labi!
Un arī garšo tā neko. Ar prieku noskatos, kā Marko ceturto reizi lavās pie katla ar zupas bļodiņu. Arī pārējie neskopojas ar komplimentiem. Sirsnīgāko komplimentu gan saņēmu no Lukas un ne kulinārijas sakarā – viņš dēļ darba neatrašanas pēdējā laikā nav varējis gulēt un juties ļoti nervozs, bet mana klātbūtne viņu esot nomierinājusi un viņam izdevies atgūt mieru un pašpārliecību. Tik mīļi. Sēžam pagalmā zālē, malkojam vīnu un klausāmies Džonija Keša “stāstos”. Man druksu pietrūks šitas vecpuišu midzenis.
