Mīlas stāsti vārdadienā

Cipari: 73,4 AUD (40,23 Ls)
15 – ieejas biļetes
44,5 – proviants
5 – transports
8,9 – citi

Gaiss: +32

No rīta Diānas vīrs visus izvadā pēc piederības – sievu uz darbu, bērnus uz skolu, bet pats ar māti dodas uz pilsētu apciemot tēvu, es arī varu izmantot iespēju un nonākt centrā ar mašīnu. Šodien esmu nolēmusi “atdoties kultūrai” un dodos taisnā ceļā uz Viktorijas nacionālās galerijas The IAN Potter Centre. Ēka ir fantastiska, saturs arī labs, bet.. mēdz teikt, ka visas pasaules nelaimes rodas no salīdzināšanas. Attiecīgi līdz Londonas, Vīnes vai Ņujorkas galerijām šī, manuprāt, tomēr neaizsniedz.

Tas, kas mani šeit fascinē, ir skolnieku eksursijas. Gandrīz katrā zālē ap kādu mākslas darbu sasēdusi skolēnu grupa un skolotāja ar viņiem diskutē – kas tur attēlots, ko māksinieks gribējis ar šo darbu pateikt. Skolotāji vada sarunu ar lielu entuziasmu un skolas formās tērptie bērni aktīvi iesaistās. Apstājos pie kādas gleznas un izliekos, ka cītīgi to pētu, bet patiesībā minūtes 10 vēroju skolotājas performanci. Cepuri nost!

Lielākoties mākslas galerijas apskate ir par brīvu, bet esmu nopirkusi biļeti uz divu austāļu fotogrāfu izstādēm. Pirmo apskatu Džefa Vola (Jeff Wall) veikumu. Sajūtas divējādas. Dažas fotogrāfijas galīgi nesaprotu. Man šķiet, ja paņemtu dažus manējos neizdevušākos kadrus, kur nobildētas daudzas detaļas jūklī un uztaisītu pa pussienu, arī būtu baigā māksla. Varbūt pat labāka. Bet dažas fotogrāfijas gan uzrunā – īpaši viena, kas izraudzīta par izstādes reklamējošo darbu. Tajā nobildēta negaidīta vēja brāzma, kas aiznes pār lauku koka lapas, baltas papīra lapas un kāda vīra cepuri. Kaut kas ļoti skaists, vitāls un izteiksmīgs ir tajā bildē.

Piebeigusi vienu galerijas stāvu, nolemju paņemt kafijas pauzi. Noejot lejā, redzu pretī nākam puisi un meiteni budistu mūku tērpos. Nodomāju pie sevis – hmm, nez vai viņiem te kāds pasākums gaidāms… Galerijas foajē ir daudzas kafejnīcas un vienā no tām pasūtu dienišķo latti. Kamēr sēžu un gaidu savu pasūtījumu, ieraugu uz ekrāna tikko redzēto cilvēku bildes un to, ka pēc dažām minūtēm būs neliela meditācija. O! To man vajag gan. Aiznesos līdz kafijas puisim un noskaidrojusi, ka viņš vēl nav sācis manas lattes brūvējumu, palūdzu iespēju atnākt nedaudz vēlāk. Viņš bubinoši piekrīt.

Meditācija, izrādās, notiek turpat foajē, burzmas un ņiguņega vidū. Novelku apavus, apsēžos uz spilvena un aizveru acis. Skolotāja sacīto uztveru daļēji. Prāts nobrīnās, cik viegli šādā burzmas vidū ir vienkārši aizvērt acis un nonākt klusumā. Izrādās, šis bija sailgojies pēc kā tāda. Kad atveru acis, ir pagājusi tikai pusstunda, bet iekšā smaids pa visu ģīmi. Mīlu visu pasauli, pat nelaipno kafijas puisi, kurš paziņo, ka tieši šobrīd esot dikti aizņemts. Man nav nekur jāsteidzas.

Atveru internetu un ieraugu, ka Koučsērfingā ziņu atsūtījis kāds jocīgs itāļu puisis, vai es negribot saskrieties. Pēc viņa profila un teksta “Privet, Zane, čutj čutj govorju po russki” man šķiet, ka tā nav laba doma, bet esmu tajā apziņas stāvoklī, ka nolemju nenoraidīt neko. Sarunājām tikties Federation skvērā pēc kāda laika, līdz tam aizeju izpētīt galeriju līdz galam.

Kad satiekamies, tad izradās, ka puisis tiešām runā krieviski čutj, čutj. Neraugoties uz to, viņš ļoti mīl Krieviju un esot mīlējis arī kādu krievu meiteni. “Kur tad tā meitene palika”, prasu. “Viņa man pateica bye, bye”, šis paskaidro. Viss jau būtu labi, bet arī angliski viņš runā tikai mazliet labāk par čutj, čutj. Līdz ar to, papļāpājuši čutj, čutj, šķiramies ar laba vēlējumiem – es viņam vēlu drīz atrast darbu, ko viņš šeit meklē, viņš man – laimīgu taciņu.

Tad mazliet paklīstu pa upes malu, apēdu vakardienas vistas pārpalikumus ar maizi un dodos centra virzienā. Mans mērķis ir nonākt krodziņā Bazar, kur šovakar notiek storytelling pasākums ar tēmu “Love”. Esmu tādā bijusi Čikāgā un man ir visslieliskākās atmiņas. Bet līdz pasākumam vēl ir laiciņš, tāpēc vienkārši klīstu pa pilsētu – sofočēju kādu grafitti ielu, vēroju namus un cilvēkus. Tad atceros, ka Dianās vīrs no rīta stāstīja, ka vajagot apskatīt kādu arkādi ar statujām. Vinš precīzi nezināja, kur tā ir, bet pateica nosaukumu, kuru es savukārt aizmirsu. Kaut kas ar gruzīniem man asociējās. Speciāli meklēt vietu slinkums, bet nolemju uz labu laimi paklīst. Nogiežos pa pirmo lielo ielu pa labi un šauju iekšā pirmajā arkādē. Ha, Gog un Magog jau mani gaida. Apsveicinos ar milžiem, izlasu viņu stāstu un dodos uz savu vakara krodziņu.

Esmu stundu par agru, ieņemu labāko vietu, pasūtu baltvīna pudeli un sāku svinēt savu vārdadienu. Pamazām krodziņš pildās ar cilvēkiem, un, tā kā par pasākumu biju uzzinājusi Koučsērfinga mājas lapā, tad ceru šeit satikt arī citus sērferus. Tomēr, aprunājusies ar pāris cilvēkiem, kas izskatās pēc organizatoriem, nerodu skaidrību, kur viņi varētu būt, un iet gluži pie visiem galdiņiem ar tekstu – “atvainojiet, vai jūs gadījienā nebūtu no Koučsērfinga”, īsti nav duka.

Bet tas kopumā nemazina ātrumu. Jau tā esmu sociāla būtne, bet komplektā ar vīnu… Izpļāpājos ar kādu pāri no Melburnas, ar vīru no Čikāgas, meiteni no Anglijas, ar vakara organizatoriem utt. Mīlas stāstiem arī nav ne vainas. Bet atkal jau tā salīdzināšana. Šeit uzstājas praktizējoši komiķi un viņiem sanāk labi, bet Čikāgā runāja cilvēki no auditorijas, un viņiem sanāca izcili. Vienkāršo cilvēku stāsti mani aizkustināja daudz vairāk. Bet šie, savukārt, ir smieklīgi. Kāds komiķis stāsta par savu pirmo mīlestību un jūtu izrādīšanu 7 gadu vecumā. Kāds cits par iepazīšanos, kāds par šķiršanos. Vienīgais trakums, ka pulkstens skrien uz priekšu milzu ātrumā un saprotu, ka man jau vajadzētu doties uz vilcienu, bet tā gribas noklausīties stāstus līdz galam.

Kolīdz pasākums ir beidzies, lecu kājās, pateicos pāris runātājiem par lielisko performanci un jožu uz vilcienu. Viens no komiķiem uz atvadām man velta frāzi – “You were my favorite public member..” Oh, sweeeeet. Tāda priecīga un vienlaikus vainīga dipinu vilciena virzienā. Flinder’s street stacijā palaižu gar degunu savu vilcienu un pusstundu gaidu nākamo. Mana vainas apziņa sakņojas faktā, ka Diānas vīram jābrauc man pretī uz staciju, bet ir jau traki vēls. Tomēr viņš mani sagaida un pat nav dusmīgs – mana vārdadiena darbojas kā vainu mīkstinošs apstāklis. Drīzāk dabonu pa kaklu, kapēc neesot neko teikusi par vārdadienu. Aizbraukuši mājās, mēs pat vēl nedaudz pasēžam un aprunājamies par dzīves jēgu. Ietraususies palagos, par spīti vēlajaj naktij, ielienu internetā un pasildos pie daudzajiem mīļajiem sveicieniem iz Latvijas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s