Atkalredzēšanās ar Silvestru Slaju un “jaunie draugi”

Cipari: 72 (39,46 Ls)
42 – proviants
30 – nakšņošana

Gaiss: +30

Dīvāns:

IMG_8386

 

 

 

Saule atkal jau staigā pa zemes virsu un nolemju, ka rīts ir kā radīts Botāniskā dārza apskates pabeigšanai. Pa ceļam iešauju uz mirklīti atvilkt elpu Nacionālās galerijas ēkā, kuru raksturo stikla siena pie ieejas, pa kuru nepārtraukti plūst ūdens. Patīk gan lieliem, gan maziem.

Pie Botāniskā dārza atrodas Šraien – memoriāls pasaules karu upuriem. Izstaigāju arī to, papriecājos par skatu, kas paveras no memoriāla augšas. Staigāju pa memoriālu un domāju, kā katra valsts godina savas valsts karavīrus kā upurus. It kā ienaidnieki bieži vien nebūtu tādi paši, īpaši, ja runājam par pasaules kariem. Galvā skan Anti-flag dziesmiņa “Anatomy Of Your Enemy”. Tomēr kara stāstiņus šodien negribu klausīties, gribu ātrāk pie puķēm un kokiem.

Botāniskais dārzs atkal ir lielisks. Eikaliptu zāliens un ozolu zāliens ar brīdinājumu par sēņu nelasīšanu. Kaktusu dārzs ar peldošām salām. Tropiskie augi siltumnīcās. Un ūdensrožu lauks kā no Monē gleznas. Turpat arī brīnišķs violeti ziedošs krūms, pie kura palūdzu kādu pāri gados mani nofotografēt. Sieviete saka vīram krieviski, lai tak nobildē meiteni. Tad es, savukārt, krieviski izstāstu, kuru pogu spiest. Sieviete nobrīnās un saka, ka es esot pirmā russkaja, ko viņi sastopot ārpus veikaliem.

Klīstu pa parku un klausos pleijeri. Randoms uzliek arī Franka Turnera “Casanova lament”:
“I’ve picked up this silly habit in the last few years of going out
In the evening with my friends into the town,
Of packing a spare T-shirt in my bag in case I do not make it home.”
Pie sevis mazliet nosmejos, jo man somā ir rezerves T-krekls un zobubirste.

Un vēl man ir arī labs garastāvoklis, jo pēcpusdienā esmu sarunājusi satikties ar Silvestru. Jā, jā, to pašu pļāpīgo aziātu austrāli, ar kuru iepazinos Maiami beach un kurš mani informēja par visiem šīs valsts briesmīgajiem rāpuļiem. Izrādās, viņš ir no Melburnas, un esam sarunājuši saskrieties uz kādu alu šeit.

Tur arī viņš stāv, Doklandos pie govs kokā. Manās atmiņās viņš ir nedaudz garāka auguma un vecāks. Bet citādi, tās pašas šķelmīgās acis un neaizveramā mute. Kamēr turpat apskatām pāris smilšu skulptūras, divi velosipēdisti palūdz Silvestram (izrādās, ka viņš ir Slajs, Silvestrs ir otrais vārds) viņus nofotografēt. Protams, sākas, whereareyoufrom. Uzzinājuši, ka Slajs ir vietējais, viņi metas šo iztaujāt par Melburnas lietām. Viss beidzas ar to, ka sarunājam ar garo vācieti un ne tik garo īru saskrieties Ponyfish krodziņā pēc stundiņas. Slajs ir vēl trakāks komunikators kā es.

Tad, veldzējoties ar mango un sarkano greipfrūtu saldējumu, staigājam gar upi. Slajs tiešām ir labs gids, var pastāstīt kaut ko teju par katru ēku. Drīz nonākam arī Ponyfish krodziņā – tas ir neliels bārs uz ūdens virsmas zem viena no gājēju tiltiņiem. Noprovējam dažādas alus šķirnes, čalojam par dzīvi līdz ierodas mūsu jaunie draugi. Kādu laiku turpinām sarunas četratā, līdz puišiem jādodas tālāk. Mirklī, kad šie aizdevušies prom, bet Slajs pēc nākamā alus, pie mūsu galdiņa pienāk dredaina meitene un prasa vai var piesēst. Kāda runa. Pēc brīža atnāk viņas puisis. Abi ir no Anglijas, ceļo jau piecus mēnešus, bet nākamnedēļ jau pošas atpakaļ uz māju un skurinās no domas par sniegu.

Angļi nolēmuši doties uz nakšņošanas vietu, bet uzzinājuši, ka mēs dodamies uz Viktorijas nakts tirgu, kas notiek samērā reti, nolemj mums pievienoties. Tad nu bariņā braucam turp.

Viktorijas nakts tirgū iet vaļā īsts ļembasts. Spēlē mūzika, tiek tirgota visvisāda mantība. Un ēdiens. Te ir pārstāvētas n-to valstu nacionālās virtuves – poļu, itāliešu, ķīniešu, grieķu, japāņu, vjetnamiešu, taizemiešu utt utt. Mēs pēc ilgākas pastaigas nolemjam nogaršot burgerus. Es paņemu ar ķengura, bet Slajs ar krokodila gaļu. Ko viebies? Jānogaršo tak. Krokodils garšo pēc vistas, bet ķengurs pēc saldenas liellopu gaļas. Ir ok, bet tā, lai tagad naktīs negulētu un sapņotu par šo gardo mielastu – arī gluži nav.

Kaut kur cilvēku jūrā esam pazaudējuši savus angļu paziņas, bet drīz jau satiekam divas meitenes, ar ko Slajs strādājis kopā. Labu brīdi tērgājam, līdz saņemos uzprasīt vienai no meitenēm, ko nozīmē tetovējums viņai uz rokas. “Dzīvo un ļauj dzīvot citiem”, viņa atbild. O!

Pa tam laikam esmu saņēmusi ziņu no Diānas, ka viņi dodas māju virzienā, vai es arī braukšot. Te ir tik jautri un interesanti, ka nolemju, ka ne jau velti intuīcija no rīta ir ielikusi to tīro T-kreklu somā. Saku Diānai, ka šī būs tā nakts, kad palikšu pilsētā. Citādāk ir tāda sajūta, ka jābeidz “na samom intjeresnom mestje…”

Pirms dodamies tālākos bāru klejojumos, jāatrisina mans naktsmāju jautājums. Pirmais hostelis ir pilns, otrais man nepatīk, trešais ir labs. Aizpildījusi visas anketas, samaksājusi 30 dolārus un saklājusi gultu, esmu gatava turpināt klejojumus. Turpmākā vakara gaitā mūs izmeta no trim bāriem, jo tos slēdza, mēs nospēlējām sliktāko biljarda partiju dzīvē, vienā no krogiem atkal nejauši satikām garo vācieti, kā arī no jauna iepazināmies ar citu angļu meiteni, trīs indiešiem un vēl dažiem daudzu tautību bērniem. Lai dzīvo socializācija!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s