Stulbums maksā – 2. daļa

Cipari: 5,5 eiro (3,85 Ls)
5,5 eiro – proviants

No rīta pamostos ar vieglām galvassāpēm. Varēja būt ļaunāk. Atveru e-pastu un vienīgais, kas atbildējis, ir goda konsuls. Viņš izsaka nožēlu par manu situāciju un saka, ka latvieši diemžēl esot gandrīz melnajā sarakstā, jo bieži pārkāpjot vīzu noteikumus. Neko darīt lietas labā nevarot, bet, lai es tomēr pamēģinu sazināties ar Latvijas vēstniecību Vīnē, kur ironiskā kārtā atrodas arī mūsu Austrālijas pārstāvniecība. Lai arī negatīva, konsula atbilde sildīja manu sirdi, tik jauki tā bija uzrakstīta.

Pēc ieteikuma, aizsūtu vēstuli uz vēstniecību, uz ko atnāk automātiska atbilde, ka šejienes konsuls ir atvaļinājumā līdz 18. februārim un, uz kurieni rakstīt, ja gadījums ir steidzams. Nolemju, ka mans tāds ir, un aizsūtu vēstuli uz šo epastu. Pēc kādas stundas man zvana telefons. Šajā brīdī es gribu uzgavilēt un publiski pateikties Latvijas vēstniecības Vīnē vadītājas vietniecei Daigai Krievai. Viņa bija zibenīgi konsultējusies ar kolēģiem, aprakstījusi sistēmu par šīs vīzas izsniegšanu, tad ieteica apmeklēt Austrālijas vēstniecību Vīnē un tur “spiest uz jūtām”. E-pastā bija detalizēta informācija, kā turp nokļūt un vēl telefoniski izteikts morāls atbalsts, un ieteikums lēkšot pie austrāļiem ātri, jo vīzu daļa strādā līdz 12. Lai arī šī palīdzība bija padoma veidā un vēl nezināju, kā man veiksies tālāk, biju tik pozitīvi pārsteigta par mūsu vēstniecības reakciju pat tādam ku-kū gadījumam kā manējais. Īstenībā Vīnes vēstniecība man palīdz jau otro reizi dzīvē. Kad jaunības stulbumā (kas nekur nav zudis) biju attapusies Vīnē bez citiem līdzekļiem kā latviešu naudiņas (kuru tolaik nevarēja nekur samainīt), tieši vēstniece bija tik cilvēcīgi laipna, ka privāti veica šo naudas maiņu.

Līdz 12 atlikusi mazliet vairāk kā stunda, uzšņāpju zīmīti Stefanam un dodos uz Austrālijas vēstniecību. Protams, pa ceļam domāju, kāpēc šāda ideja man pašai nebija ienākusi prātā, bet nu pēc kaujas visi gudri. Esmu klāt 11:45 un izklāstu šeit savu problēmu. Mans mērķis ir lūgt paātrināt vīzas izskatīšanu, lai gan esmu brīdināta, ka elektroniskajā sistēmā to ir teju neiespējami izdarīt. Tomēr darbiniece, ielūkojusies slavenajā sistēmā, apgalvo, ka mans vārds tur vispār nav atrodams. Nu, nevar būt, iedodu viņai savu klienta ID. Viņa pazūd durvīs, pēc brīža ar mani nāk aprunāties sirms kungs. Laikam arī gribēja redzēt tādu eksemplāru kā mani. Viņš apskaidro, ka šāds kods neeksistē un vispār es nemaz neesmu aizpildījusi viņu vīzas oficiālo pieteikuma veidlapu, bet, visticamāk, kādas aģentūras lapas, kas piedāvā veikt šādu pakalpojumu, formu. Uz šo lapu, visdrīzāk, mani aizvedis google. Nestrīdos, jo lidostā biju stresa līmenī, kurā varēju mierīgi nepamanīt šādu lietu, aģentu lapa bija diezgan ticami uzveidota. Esmu arī mazliet samaksājusi par šo joku. Bet stulbums jau maksā.

Kungs informē, ka man ir trīs iespējas. Gaidīt atbildi no šīs aģentūras (par to nav nekas zināms, kad tā pienāks un vai vispār pienāks), aizpildīt anketu elektroniski viņu mājas lapā un gaidīt atbildi (kas var atnākt uzreiz, un kas var atnākt pēc zināma laika un ar nezināmu rezultātu (šī opcija ir bez maksas)), vai – par zināmu samaksu aizpildīt veidlapu šeit uz vietas un labas veiksmes gadījumā saņemt vīzu jau šodien. Es izvēlos pēdējo varinatu, lai arī maksas (stulbums maksā). Jo, saprotot, ka elektroniski aizpildot pieteikumu, nevienam nebūs iespēja ielūkoties manās godīgajās acīs un dzirdēt emocionālo skaidrojumu, ka, lai arī esmu bez darba, netaisos apdraudēt Austrālijas darba tirgu. Kungs, izsniedzot veidlapu, vēlreiz uzsver, ka tas ir tikai pieteikums, kas ar visu samaksāšanu negarantē pozitīvu iznākumu. Saku, ka visu saprotu, lai tik dod šurp. Pēc dažiem tincinošiem papildus jautājumiem, esmu pārliecinājusi šejieniešus par saviem cēlajiem tūrisma mērķiem, un apstiprinājumu saņemu. Oficiālai daļai beidzoties, arī kunga nopietnā seja atmaigst un, ja pareizi saklausīju, uz šķiršanos saņēmu no viņa mierinājuma vārdus “shit happens”.

Tā, punkts viens atrisināts. Nosvinu to ar trifeļu-šokolādes kūku. Punkts divi ir jau sarežģītāks. No vienas puses. No otras puses nē. No otrās puses ir skaidrs, ka tas ir 100% atrisināms jautājums, tikai nav zināms, kāda būs stulbuma cena. Nolemju sākt ar Ethiad Airlines biroja apmeklējumu, kur ceru iežēlināt atsaucīgas sirdis. Pēc internetā norādītās adreses nekādu izkārtni neatrodu (kas jau šķiet aizdomīgi), bet pēc vairāku durvju klaudzināšanas man izdodas atrast vienīgo aviosabiedrības darbinieku, kurš šeit atrodas – kādu mārketinga puisi. Viņš, protams, neko par lidojumiem pastāstīt nevar, bet vismaz ļauj piezvanīt uz viņu aviosabiedrības infotālruni, kas darbojas tikai no austriešu telefoniem. Tur man saka, ka viņi neko rebukot nevar, mana vienīgā iespēja ir vērsties pie ceļojumu aģentūras Latvijā.

To es dikti negribēju darīt, bet citu variantu nav. Zvanu savai aģentei, kas vienlaikus ir mana brāļasieva un atzīstos, ko esmu izdarījusi. Piekodinu neko mājās neteikt, kamēr situācija tā vai citādi nav atrisinājusies. Viņa metas pie jautājuma risināšanas un līdz vēlam vakaram štuko visādus variantus, ko ar mani darīt. Beigās nolemjam riskēt un, nobukojusi vietu reisā nākamajai dienai (pēc tam divas dienas vairs vietu nav), viņa informē par tālāko rīcības plānu. Man jānokļūt Vīnes lidostā pēc iespējas agrāk, tur jācenšas pierunāt Air Berlin, lai viņi veic manu rebukingu, un tad caur Frankfurti jāturpina ceļš uz Abu Dhabi un Melburnu. Ja Air Berlin nav laužams, jātiek līdz Frankfurtei, kur jau ir Ethiad Airlines pārstāvji un jārunā ar viņiem. Labs ir, rītdiena rādīs, kas būs. Pateicos Stefanam par izpalīdzēšanu grūtā brīdī un manu vaimanu uzlausīšanu, un dodos agri gulēt, jo jāceļas nakts vidū.