Sēžu lidmašīnā Prajas lidostā un gaidu pacelšanos, lai lidotu atpakaļ uz salu, kur sāku savu Kaboverdes iepazīšanu – Boavistu. Lidmašīna izmet loku pa mazo lidostu, tad nonāk uz skrejceļa un uzņem ātrumu. Kad ātrums ir gana liels un tūlīt gaidāms maģiskais mirklis, kad metāla putns atraus kājas no zemes, lai uzplanētu debesu plašumos, pēkšņi… lidaparāta pilots spiež bremzes grīdā. Mana vienīgā doma tai brīdī ir par lidostas skrejceļa garumu. Ir sajūta, ka esam jau izmantojuši teju visu tā garumu, lai ieskrietos un jau iedomājos, kā kaucot bremzēm pārlidojam pāri asfalta segumam un ieurbjamies izdegušajā zālē (labākajā gadījumā). Tomēr izskatās, ka pilots zina, ko dara, jo, man par patiesu izbrīnu, esam apstājušies laikus. Pēc mazas pauzes stjuarte veic situācijas skaidrojumu pa skaļruni un visi tiek aicināti atstāt lidmašīnu.
Es nesaprotu neko. Ne kāpēc tā noticis, ne to, vai vispār būs nākamā lidmašīna un ja būs, tad kad. Ārā kāpjot, apvaicājos vai stjuarte runā angliski un kad būs nākamais lidojums. “Oh, sorry, sorry”, viņa man saka un apstiprina, ka visai drīz vēlreiz mēģināsim pacelties. Atgriežamies uzgaidāmajā zālē, kur mums izsniedz pagaidu iekāpšanas kartes. Vēroju caur logu kā tiek pucēts lidmašīnas spārns un priekšējais stikls. Kāds putns ieskrējis, vai.
Nepaiet ne desmit minūtes, kad mūs aicina vēlreiz iekāpt lidaparātā. Ejot garām stjuartei, apvaicājos, kas iepriekš notika. “No problem, everything ok”, ir vienīgais teksts, ko no viņas saņemu pat pēc atkārtotas jautājuma uzdošanas. Parējie notiekošo uzņem samērā mierīgi, man blakus sēdošā meitene ķiķina. Man smiekli īpaši nenāk.
Tagad, atkal runājot drošības instrukcijas un patīkama lidojuma vēlējumus, stjuarte pievieno tekstu arī angļu valodā. Jūtos dikti pagodināta. Varēja jau tā necensties, tāpat divas trešdaļas no sacītā nevar saprast. Kamēr lidmašīna atkal ieskrienas, visi tomēr mazliet aiztur elpu, un, kad esam veiksmīgi atrāvušies no zemes, var just tādu kā kolektīvu atvieglojuma nopūtu. Lidojums norit bez pārsteigumiem, bet, kad piezemējamies Boavistas lidlaukā, lidmašīnā tomēr atskan skaļāki aplausi kā parasti.
Jau zinu, ka taksis līdz pilsētai maksā 5 eiro un drošības pēc paziņoju šoferim, ka neesmu šeit pirmo reizi, lai šis pat nemēģina mani apčakarēt. Esmu sarunājusi, ka palikšu divas naktis pie Tanjas, nevis viesnīcā, un saku taksistam, lai brauc uz viņas dzīvesvietu. Izbraucam cauri man tik pazīstamajam pilsētas centram un dodamies Tanjas mājas virzienā. Braucam tālāk kā man šķiet, bet nu neko. Nospriežu, ka desmit minūšu pastaiga līdz pilsētai nekaitēs. Kad esam nonākuši galā, šoferis izceļ manu koferi, es viņa iedodu 10 eiro. Viņš taisās braukt prom. Es saku, lai atdot 5 eiro. Nē, 5 eiro esot līdz centram, līdz šejienei esot 10. Jūtos apkrāpta gaišā dienas laikā un nolemju piezvanīt Tanjai, lai viņa pasaka šoferim, ka vairāk par 5 eiro nemaksāšu. Un vispār, kur ir Tanja. Saprotu, ka iedot naudu bija kļūda, bet tad par pārsteigumu sev un šoferim, ar veiklu rokas kustību piesavinos banknoti atpakaļ.
Sazvanu Tanju un iedodu klausuli šoferim. Šis nesaprot neko, ko saka Tanja, bet es saprotu tik daudz, ka neesam īstajā vietā. Skatos uz savu telefonu un to kā šoferis mokās, un saprotu, ka šī saruna man droši vien jau izmaksā vairāk kā 5 eiro. Atņemu viņam telefonu, sarunāju, ka Tanja iznāks uz ceļa pretim, tad pati ieraušos ar visu čemodānu mašīnā un saku, lai šis dodas atpakaļ centra virzienā. Pēc maza gabaliņa ieraugu Tanju, griežam nost un esam vismaz pareizajā vietā. Tanja izskaidrojas ar šoferi par ģeogrāfiju, es, savukārt, atkal gribu maksāt tikai 5 eiro. Tomēr šoferis nepiekrīt nepakam. Ja man būtu 5 eiro banknote, būtu vienkārši iedevusi to un gājusi prom, bet tās man nav. Beigās viņš man ir tā apnicis, ka iedodu viņam atpakaļ 10 eiro, pasaku kaut ko līdzīgu “aizrijies” un dodamies iekšā trīsstāvu mājā, kur dzīvo Tanja.
Pirmā stāva dzīvoklī ar lielu entuziasmu mūs sagaida abi Tanjas suņi – Princese un Fridolīns. Abus Tanja savākusi visai bēdīgā stāvoklī uz ielas, bet tagad dukši ņipri spriņģo un spalva laistās, ka prieks. Fridolīns arī klausa, bet Princese kā jau princese – pamatā dara, ko grib. Viss, kas tiek atstāts sasniedzamā augstumā, tiek notiesāts. Arī mans banāns, kamēr bijām aizgājušas līdz veikalam nopirkt kaut ko ēdamu.
Ar Tanju pavadu pēdējas divas Kaboverdes dienas. Iedzeram krogā kādu alu, pastaigājamies pa pludmali, kur Tanja tūristiem dala reklāmas lapiņas. Tajās ir īss apraksts tūrēm, ko piedāvā Tanja, kura šeit strādā par gidi. Īpaši spoži gan neklājas un Tanjai nav viegli nomaksāt rēķinus. Tomēr no šīs salas prom viņa negrib, ir Boavistu ļoti iemīļojusi. Es to īsti nesaprotu, man sala šķiet vairāk kā garlaicīga, bet nu katram savs.
Tāpēc esmu tīri priecīga, kad pienāk prombraukšanas diena. Sakrāmējos un kādu pusotru stundu pirms lidmašīnas pošos lidostas vizienā. Kā par spīti, Tanjas pazīstamais taksists ir aizņemts un, lai arī viņš sola atsūtīt kādu citu, neviens nebrauc pakaļ. Tad pēkšņi pazūd arī mobilo sakaru tīkls un nevaram piezvanīt un pasūtīt citu taksometru. Nekas cits neatliek, kā vairāk kā +30 grādu svelmē vilkt sevi un čemodānu centra virzienā. Kad tos takšus nevajag, viņi tev uzmācas ik uz soļa, bet šodien kā sazvērējušies – nav neviena. Beigās Tanja mani iesēdina kolektiv. Sākumā tas izmet vēl 3 riņķus pa pilsētu un rezultātā lidostā esmu minūtes 40 pirms reisa. Tiesa gan pa lēto – 2 eiro.
Aizeju līdz reģistrēšanās vietai, tur neviena nav. Man tas nepatīk. Pēc kāda laiciņa tomēr atnāk kundze un aicina mani reģistrēties. Iedodu pasi un ar roku rakstīto biļeti. Pēc vairakkārtējas sistēmas pārbaudes, kundze paziņo, ka mans uzvārds pasažieru sarakstā nav atrodams. Še, tev, Anniņ, Ziemassvētki. Jau iztēlojos šausmu ainiņas, kā dodos atpakaļ uz pilsētu un palieku šeit ieslodzīta vēl uz vairākām nedēļām. Protams, lamāju sevi par neapdomību un vēlo ierašanos – vajadzēja taču padomāt, ka man nav “vsje dokumenti parjadke”. Lūdzu kundzei sameklēt Reiņa uzvārdu, bet to viņa nepaspēj, jo ierodas lidmašīnas apkalpe. Apspiežu sevī vēlmi mesties pie pilotiem un lūgt, lai viņi neaizlido bez manis, neatstāj mani šeit. Pacietīgi stāvu maliņā, blakus savam koferim, kas līdz tālākai apstākļu noskaidrošanai nocelts no lentas. Pienāk kāds cits lidostas darbinieks un vaicā vai es ceļojot kopā ar lidmašīnas apkalpi. Sekundi apsveru domu atbildēt apstiprinoši, tomēr saprāts ņem virsroku un atzīstu, ka diemžēl nē. Brašie piloti un daiļās stjuartes veikli reģistrējas, uzsmaida un pazūd – pēc brīža atkal stāvu viena kā nelaimes čupiņa. Es nesaprotu ko mēs gaidām un sāku jau teju nopietni satraukties, kad pēkšņi kundze tomēr apliek Getvikas uzlīmi koferim un izdrukā manu iekāpšanas karti. Fūū.. Izeju pasu pārbaudi un atvieglojumā atkrītu uzgaidāmajā telpā, kas atrodas zem klajas debess un uz atvadām baudu saules starus.
Getvikas lidostā Londonā nosēžamies vēlu vakarā un, ja paspēšu līdz pusvieniem tikt līdz centram un ielekt zaļajā metro līnijā, ap vieniem jau būšu pie draudzenes Elīnas, kas laipni piekritusi mani šonakt izguldīt. Koferis atnāk ātri, biļeti uz ekspresi arī nopērku zibenīgi un ap 11 stāvu uz vilciena perona. Ir 21. decembris – pasaules gala diena. Nezinu vai vilcieni tai gatavojas vai kā, bet pēdējo stundiņu pavadu, veroties stacijas perona pulkstenī. Izskatās, ka kaut kas kopējā sistēmā nojucis. Tablo uzraksti neatbilst patiesībai un ir uzmanīgi jāklausās paziņojumos pa skaļruni. Pēc katra paziņojuma bariņš cilvēku paķer čemodānus un aizjoņo uz kādu citu peronu. Pasaules gals nenāk un mans vilciens arī nē.
Tikai pēc pusnakts balss skaļrunī vēsta, ka vilciens uz Viktoriju ies no pirmā perona. Es kopā ar citiem ļautiņiem aiznesos turp un iekāpju siltajā ekspresī. Metro esmu nokavējusi ar garantiju un saņemu īsziņu no Elīnas ar detalizētu skaidrojumu – kā tikt pie viņas ar nakts autobusiem. Pirmo no autobusiem atrodu ātri, bet bēda cita – biļeti var nopirkt tikai automātā un automāts atlikumu neizdod. Man pieejamas tikai dažas mārciņas, tāpēc šķiesties nevaru. Cerība, ka iežēlināšu šofera sirdi un varēšu nopirkt biļeti pie viņa vai saņemšu atļauju braukt par zaķi neattaisnojas, soļoju atpakaļ uz staciju pirkt tēju, lai samainītu naudu. Kaut kur tuvumā jābūt arī naudas maiņas aparātiem, bet pārgurumā tos neredzu. Laimīgā kārtā nākamais nightbus nāk drīz un, tikusi tajā, varu uz mirkli atslābt. Nonākusi pilsētas centrā, pārsēžos nākamajā autobusā un… ap diviem naktī sēžam kādu laiku korķī Londonas centrālajās ielās. Ir piektdienas vakars pirms Ziemassvētkiem. Daudzi pasažieri ir piedzērušies tā, ka droši vien bija domājuši, ka pasaules gala dēļ nebūs jāpiedzīvo paģiras. Sēžu pārpildītā autobusā, sargājot koferi no samīcīšanas un pusizdzerto tēju no izliešanas, un jūtos drausmīgi. Man jau pāris dienas sāp galva, pēc lidojuma pilnībā nedzirdu ar vienu ausi, esmu pārgurusi kā suns.
Kad klauvēju pie Elīnas mājas durvīm, ir pustrīs naktī. Man kauns par naktsmiera traucēšanu, bet citu variantu nav. Esmu tik priecīga, kad durvju šķirbā parādās samiegojusies Elīnas galva, kura runā latviski un laipni smaida. Mazu mirklīti pačalojam, tad uzjaucu Teraflu kokteili, ar pēdējiem spēkiem noskalojos dušā un iekrītu mīkstos, baltos, smaržīgos pēļos. Laime!
Arī no rīta mums garām runām nav laika, jo jau 11 rītā man atkal jābūt Viktorijas stacijā, lai dotos uz Lutonas lidostu. Kamēr malkojam kafiju un iekožam brokastis, izrunājam notikušo pēdējos pāris gados, kopš neesam redzējušās. Kārtējo reizi secinām – laiks skrien sasodīti ātri!
Arī šorīt. Pateikusies Elīnai, dodos uz metro un tad jau ar autobusu uz lidostu. Tālāk viss norisinās bez ekscesiem, tikai nomoka nīkšana lidostā. Dators ir miris, bet pirkt britu elektrības kontakta pāreju pāris stundām negribas. Kaut kā nodirnu līdz mūsu reisam, pusstundu stāvam pie vārtiem šaurā gaitenī, tad kāpjam lidmašīnā. Tur valda pacilāts noskaņojums, jo daudzi brauc mājās uz Ziemassvētkiem un arī iemalko šo to stiprāku. Es joprojām jūtos draņķīgi un, pavaicājusi vai var maksāt ar karti, pasūtu karstu tēju. Saņemu tēju, dodu karti, bet karšu termināls ar to nesaprotas. Nu neko, Wizzairs man negribīgi uzsauc tēju. Pēc pāris stundām, aplausiem skanot, piezemējamies ziemīgajā Rīgā. Dārgais mani iekrāmē mašīnā un aizved mājās. Pēdējo reizi savās mājās biju 11. oktobrī, šodien ir 22. decembris. Pēc tik ilgas prombūtnes pēkšņi es arī sajūtu to, ko parasti saka viesi – māja smaržo pēc koka. Uzvāru zāļu tēju, ietraušos savā gultā zem segu kalna un izbaudu, cik labi būt mājās.
