Nošņācam līdz pat desmitiem un nu jau var atkal dzīvot. Kad vēl Emanuels pagatavo brokastīs ceptas olas ar aizdomīga paskata desiņām, kas garšo daudz labāk nekā izskatās, ir pavisam lieliski. Emanuelam jādodas uz pilsētu nokārtot šādas tādas biznesa štelles. Viņam pieder neliels insektu iznīcināšanas uzņēmums un šorīt viņš centīsies dabūt naudu no kāda klienta, kas kādu laiku nav samaksājis. Ja man esot vēlme, varot braukt līdzi un kaut kur pilsētā pagaidīt. Kāpēc ne!
Biznesa lietas tiek kārtotas pašā centrā, es tikmēr sēžu šejienes Esplanādes parkā un dzeru dubulto kafiju. Pie blakus galdiņiem kafiju un alu malko citi tūristi, savukārt vietējie piesējuši, lai parrunātu darījumus. Emanuels tiek galā raiti un, kolīdz esmu piefinišējusi kafiju, viņš ir klāt un esam gatavi doties ceļā. Turpat parkā satiekam kādu Emanuela paziņu, kuram ir neticami skaidra angļu valoda. Vēlāk Emanuels man paskaidro, ka puisis esot lidmašīnu pilots, viņa ģimene dzīvo ASV, arī pats tur ilgu laiku sabijis, bet tā kā nav varējis atrast pilota darbu tur, tad atgriezies strādāt Kaboverdes aviosabiedrībā TAVC.
Ieskrienam mājās pārģērbties un, tā kā arī šajā salā eksistē kolektiv, dodamies kādu noķert. Brauksim uz Convento – pilsētu, kurā apskatāmas svarīgas šejienes vēstures liecības. Tā kā Emanuels ir pašnodarbināts, tad var atļauties strādāt kad grib un no kurienes grib, līdz ar to ir gatavs man šodien sastādīt kompāniju. Es par to priecājos, jo, kad atkal stāvam nenoteiktā ielas vietā, jo “šeit ir pietura”, apzinos, ka pati to nevarētu atrast pie labākās gribas.
Pēc minūšu 15 gaidīšanas svelmē, pienāk diezgan piebāzts busiņš, mums tiek izbrīvētas salīdzinoši labākās vietas. Uz brīdi busiņš novirzās no maršruta un piebrauc pie farmaceitiskās rūpnīcas, no kurienes kādam pasažierim jāpaķer sainis. Arī turpmākais ceļš ved pa viltīgām taciņām, jo lielā šoseja tiek remontēta. Emanuels stāsta par gar logu slīdošajiem objektiem, pabraucam garām arī universitātei, kur viņš izstudējis ekonomiku un projektu vadību.
Pēc kādas stundas kratīšanās esam galā. Atvadāmies no kolektiv šofera, uz kura atpakaļgaitas spoguļa netraucēti sadzīvo puskaila daiļava ar lūgšanu krellēm, un dodamies tālāk kājām. Šķērsojam akmeņainu upes gultni, kurā ūdens parādās vien uz dažām stundām spēcīgu lietusgāžu laikā.
Turpat nelielā piekalnītē gozējas sena mūra baznīca un drupas. Emanuels stāsta, ka šī vieta ir svarīga visai Santjago salai un tad murmina kaut kādu vārdu savirknējumu, kuru nespēju saprast. Pēc pāris minūtēm man pielec, ka viņš cenšas savienot vārdus heritage (mantojums) un Unesco, bet šī atklāsme pār mani nāk vienīgi tāpēc, ka biju kaut kur lasījusi, ka tādam objektam esot jābūt. Heritedžs gan ir slēgts, bet baznīciņa ir pavisam maza un to no visām pusēm var aplūkot caur režģotajiem vārtiem vai logiem. Baznīcas dārzā gozējas nekrietnie mango koki, protams, bez augļiem.
Tālāk kāpjam pa upes gultni augstāk kalnos, līdz nonākam līdz kādam ceļam un redzam darbošanos, ko Emanuels atpazīst kā groka dzīšanu. Ieinteresēti gribam šo “ražotni” apskatīt tuvāk, bet strādnieki neļauj. Šeit arī sastopu vienīgo nikno suni visā Kaboverdē. Viņš ir piesiets pie koka un acīs deg nepārprotama vēlme norauties un iekosties manās sulīgajās ciskās. Rej ar viņš kā negudrs. Lavāmies sunim garām pa lielām cukurniedru čagu kaudzēm, kas apliecina Emanuela teorijas pamatotību.
Kad brūzis, kas, visticamāk ir nelegāls, un tāpēc par ciemiņiem nepriecājas, palicis aiz muguras, Emanuels mani cītīgi iepazīstina ar vietējo floru. Uzrāpies pa akmeņiem līdz liela koka zariem, viņš atnes man pāris nogatavojušās vīģes (skat. foto). Tās ir gardas, tomēr pēdējo pusīti iespiegdamās nometu zemē, jo tā ir pilna ar sarkanajām skudrām. Labi, ka Emanuels bija brīdinājis, ka vienmēr labi jāaplūko tas, ko plāno bāzt mutē.
Esmu jau iepriekš minējusi par savām nelāgajām attiecībām ar bišu indi, bet arī ar skudrām man nav īpaši siltu attiecību. Pirms pāris gadiem, Rēzeknes lauku piekalnītē lasīju meža zemenes un vienu tādu liekot mutē, izrādījās, ka ar to komplektā nāk arī sarkanā skudra, kas aiz stresa nokārtoja savas vajadzības uz manas lūpas. Es nezinu kā mans dārgais izturēja turpmākās trīs dienas, nedabūdams vēdera krampjus, jo tik daudz smejoties nebiju viņu nekad redzējusi un šaubos, ka kādreiz redzēšu. Es viņam biju nebeidzama prieka avots. Katru reizi, tikai paskatoties manā virzienā, viņš rāva vaļā riktīgu zviedzienu, bet, kad mēģināju pasmaidīt, skats bija vēl amizantāks un man pat šķiet, ka dažbrīd manīju viņa acīs iemirdzamies kādu asaru. Un ne jau aiz līdzjūtības par manu pietūkušo mūli.
Tamdēļ esmu priecīga, ka esmu izvairījusies no līdzīga rakstura izklaidēm šeit. Turpinājumā Emanuels man iedod nogaršot vēl vairāku koku un krūmu augļus, no kuriem daži vēl nav gatavi, bet daži jau beidz ražot. Garšo interesanti, bet nosaukumus neatceros.
Uzkāpuši līdz ceļa galam, nonākam pie kāda neliela betona ūdens baseiniņa, kurā šļācas ūdens no trubas. Mēs filozofējam vai tas ir dzerams, kad atnāk kāds vīrs ar spaini un hronometru, nomērot cik ilgā laikā piepildās spainis. Esot valsts ierēdnis un mērot šejienes ūdens spiedienu un attiecīgi aprēķinot patēriņu. Desmitlitrīgs spainis top pilns sekundēs trīs. Varas pārstāvis arī apstiprina, ka ūdens ir dzerams, un mēs, to padzirdējuši, gan iespēju robežās nomazgājamies, gan padzeramies, gan piepildām līdzpaņemtās ūdens pudeles, kas bija jau teju tukšas. Ķircinu Emanuelu, ka šeit var nomazgāties labāk kā pie viņa mājās. Viņš īpaši neprotestē.
Atspirdzinājušies dodamies atpakaļceļā, turpinot ēst dīvainās ogas un augļus. Mani nepamet doma, ka drīz vajadzētu piedzīvot zināmas vēdera problēmas – vai nu no ogām vai aizdomīgā ūdens. Tomēr brīnumainā kārtā vēders ir ar notiekušo tīri apmierināts. Varbūt tāpēc, ka nokāpjot atpakaļ pilsētā tas tika pie auksta alus un pikantas zivs, ko noēdām pusdienās. Mans mīļākais kafenīcas elements bija tualetes durvju noformējums – sievietēm domāto labierīcību durvis rotāja augstpapēžu kurpe, bet pie džentelmeņu durvīm bija pielīmēta melna vīriešu kurpe. Lēti, attapīgi, oriģināli!
Pēc pusdienām paziņoju Emanuelam, ka vairs nekur uzkāpt neesmu spējīga un pēc ilgāka laika viņam izdodas atrast kolektiv, kas uzved mūs kalnā (un nepaprasa naudu) uz kura atrodas otrs šīs vietas lepnums – Fortaleza de Sao Felipe. Cietoksnī mituši portugāļi, tikuši turēti vergi un, kad pilsētai uzbrukuši pirāti, tad tie tikuši apšaudīti ar lielgabaliem, un kuģi ar visiem dārgumiem grimuši jūrā. Tuvākā piekraste esot bijusi iecienīta dārgumu meklētāju vieta, tagad lielākā daļa jau esot izmakšķerēta. Bet, kas zina…
Izbradājuši cietoksni kurstu šķērsu un papriecājušies par skatiem uz zemāk esošo okeānu, dodamies atpakaļceļā. Kolektiv ilgi nenāk un beigās Emanuels nobalso kādu taksi. Tā kā ceļš ir samērā tāls, mazliet raizējos par izmaksām, bet vēlāk izrādās, ka Emanuels pazīst taksistu un esot viņam samaksājis tikpat, cik mēs būtu maksājuši busiņam. Emanuels vispār teju visur pārvietojas ar taksi un, kamēr viņš par to arī maksā, man viens pīpis ar ko braukt.
Nonākam mājās un tieku pie uzdevuma: man jāpagatavo vakariņas. No subproduktiem. Es nekad neesmu neko tādu gatavojusi, bet iztaujājot Emanuelu, zināmu apjausmu par veicamajām darbībam iegūstu, gan jau kaut kā tikšu galā. Emanuels tikmēr aizbrauc patrenēties, viņam nākamnedēļ jāliek karatē eksāmens.
Kad mans dzīvokļa īpašnieks pārrodas, esmu ar vakariņām finiša taisnē un drīz jau varam sēsties pie galda. “Tu drīksti precēties”, Emanuels paziņo, piebāzdams muti ar rīsiem un subproduktu mērci. Un pēc brīža paskaidro, ka kaboverdiešiem esot tāds teiciens, ka sieviete drīkstot precēties tad, kad iemācījusies labi gatavot ēst. Nu tad jau viss kārtībā, neesmu piedzīvojusi kulināru izgāšanos. Pašai ar šķiet, ka garšo tīri labi.
Pēc vakariņām iemalkojam alu un parādu Emanuelam īso Amerikas bilžu izlasi. Man patīk viņa reakcija. Uz brīnumainiem kalnu skatiem viņš nereaģē vispār (mums pašiem tādu gana), bet ieinteresējas pie paceļamā tilta, mašīnām un dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Piemēram, veroties bildē, kurā redzami melni putni Maiami pludmalē, viņš jautā vai tos varot ēst. Viņš stāsta par medību metodēm, ar kurām tēvs Fogo salā ķerot putnus. Pats mākot arī noplūkt, izķidāt un pagatavot tos. Rādu Ņujorkas Centālparka ezera bildi un tad nu šis prasa vai tur varot makšķerēt. Jau taisos sašust, kad ieraugu smīniņu un saprotu, ka šoreiz tomēr tieku “nesta cauri”. Noskatījušies bildes, liekamies uz auss. Rīt īrēsim mašīnu un brauksim pa salu uz savu roku.
