Praja: izbadējušies suņi, Facebook un krāsas tirgū

Stāsti

Uz mirkli atveru acis, kad mana istabasbiedrene Elizabete dodas prom. Es gan vēl gribu gulēt un to arī daru. Tomēr pārāk ilgi man tas neizdodas, jo pēkšņi sāk zvanīt telefons. Pieci neatbildēti zvani no Latvijas pāris minūtēs. Pacelt negribu, jo sakari ar Latviju ir pārāk dārgi un visbiežāk tāpat jāatkārto viens un tas pats teksts: “Es atvainojos, es vairs nestrādāju, lūdzu zvaniet tur un tur”. Savukārt telefonu slēgt ārā nedrīkstu, jo esmu nobrīdināta, ka vietējās aviolīnijas bieži atceļ vai maina reisus, un šādā situācijā man zvanīšot.

Zvanīšana mani ir atmodinājusi pilnībā un nolemju kādu laiku padarboties ar datoru. Kamēr es tā darbojos, pārrodas Sonja, kas izrādās arī jau bija paspējusi “izmest lociņu”, kā arī blakus istabā sāk atdzīvoties Emanuels. Sonja, uzzinājusi manus plānus doties uz Fogo salu, ir skeptiska. “Kāpēc tev tur jābrauc? Santjago sala arī ir ļoti skaista, gribi, parādīšu bildes.” To es gribu un Sonja rāda kalnus, zaļas ielejas, laukus – izskatās lieliski. Fogo salu gan man gribas redzēt vairāk, tomēr pirmā iespējamā laiva uz Fogo ir pirmdienas pusdienlaikā, ceļā jāpavada 6 stundas, lielākā daļa šo ceļu pārciešot ar grūtībām un tā laikā nodarbojas ar jūras radību pabarošanu. Un atpakaļ man jābūt otrdienas vakarā, jo trešdien jau jālido atpakaļ uz Boavistu. Sanāk nepilna diena Fogo. Tas vēl būtu štrunts. Bet esmu saklausījusies pārāk daudz briesmu stāstu par laivu neprognozējamo kursēšanu. Piemēram, mūsu trīs francūži pavadīja 18 stundas uz kuģa klāja pie Fogo krastiem, gaidot kuģa attiešanu.

Saliekot visus argumentus un faktus kopā, nolemju palikt Santjago. Lēnām savīkšamies un dodamies brančā. Apsēžamies kādā vietējā kafejnīcā un pasūtām vistu ar frī kartupeļiem. Manu sirdi plosa klaiņojošie suņi, īpaši nozīstās kuces, kas kāriem skatieniem pavada katru mutes kustību, cerot uz kādu kaulu un žēlsirdību. Kafejnīcas personāls dzen šos prom, viņiem pat ir īpaša rīkste. Suņus tā neskar, jo viņi pazīst personālu un mūk, kolīdz kāds sper soli viņu virzienā. Beigās es nenoturos un, cik nu iespējams slepus no personāla, pametu uz sava šķīvja esošos kaulus suņiem. Uz ēdienreizes beigām mums pievienojas Elizabete, kura rītu pavadījusi pludmalē.

Sonja ar Elizabeti šonakt aizbrauc, tāpēc Elizabete cenšas vēl noķert pēdējos saules starus. Paēduši dodamies paklīst pa pilsētu. Aizejam līdz kolorītam rajonam ar šaurām ieliņām, kuru malās dīki dienu vada vietējie. Visur skan skaļa mūzika, žūst veļa. Ir svētdiena. “Ejam, es Jums parādīšu kādu kafejnīcu, ko sauc Facebook”, Emanuels saka un mēs līkumojam pa ielām uz kādu pagalmu. Facebook ir neliela nojume ar pāris galdiņiem un, protams, skaļu mūziku. Tur piesēduši daži vietējie un pavada mūs drūmiem skatieniem.

Tālāk ejam uz tirgu. Līdztekus ierastajām lietām, šodien ir īpašs rūpniecības preču tirgus – kaudzēs sakrauti krāsaini apģērbi, apavi, rotaļlietas, somas, trauki. Cenas nemaz nav tik zemas kā varētu šķist. Elizabete nopērk līdzvešanai pāris papaijas, manijoka saknes un virtuļiem līdzīgus izstrādājumus, ar kuriem īsināt laiku lidmašīnā. Un somu ar putniem savam sievišķīgajam bojfrendam. Sonja savukārt ilgi klausās un skatās vietējās mūzikas klipus nelielā videopunktā, jo grib aizvest līdzi uz Franciju šejienes ritmus. Tirgus jau lēnām veras ciet, un ļaudis saliek nepārdoto produkciju mucās, kas tiek ripinātas iekšā tirgus noliktavās. Mazi puikas un vīri gados ripina mucas piesardzīgi, bet jaunie vīrieši dragā garām tādā ātrumā, ka labāk negadīties viņiem ceļā un pat tuvumā ne. Sācis jau krēslot un katrs sapircis tīkoto, tad nu braucam atpakaļ uz Emanuela mītni.

Tur kolektīviem spēkiem tiek pagatavotas vakariņas (es šoreiz slinkoju) un paēdam. Mums ēdot, pēkšņi atskan dīvains troksnis un ne no kā Elizabetes mugursoma krīt un savā ceļā sasit 2 groka un punša pudeles, ko meitene bija cerējusi aizvest mājās kā suvenīrus. Visa virtuves grīda noplūst ar brūno dziru, smaržo kā spirta brūzī. “La vida”, mierīgi nosaka Elizabete un mēs pa visiem savācam stiklus un kā nebūt uzkopjam grīdu. Es izstāstu tematisko anekdoti par alkoholiķi Koļu, kurš nevarēja saprast kā kaķi var padzerties, lokot ar mēli, līdz savā virtuvē uz grīdas sasitis šņabja pudeli. Elizabete aiziet nopirkt sasistās mantas vietā jaunu. Tad abas meitenes dodas turpināt krāmēt somas, es viņas sabučoju un dodos gulēt, jo vakardienas nakts nav īpaši mazinājusi manu iepriekš sakrāto nogurumu un miegs nāk virsū kā pelēks mākonis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.