Dejas līdz rīta gaismiņai Kaboverdes galvaspilsētā Prajā

Stāsti

Kad no rīta ceļos īsi pirms desmitiem, Laura jau ir prom. Drošības pēc biju atvadījusies iepriekšējā vakarā, tomēr tā kā guļam blakusistabiņās, cerēju, ka dzirdēšu Lauru aizejam un izskriešu atvadīties “pa īstam”. Tomēr nekā. Iepriekšējo dienu nogurums izrādījās stiprāks. Būtu gulējusi vēl ilgāk, bet tā kā brokastis ir līdz desmitiem, tad ceļos vien augšā.

Ivo jau ir priekšā brokastīs un izstāsta, ka Laura nonākusi lidostā kā nākas un sūtot man sveicienus. Mēs esam dikti viltīgas. Auto īre maksā 40 eiro. Ceļš līdz lidostai – 10 eiro. Tā kā džips ir mūsu rīcībā 24 stundas, tad esam sarunājušas, ka Ivo mūs abas aiztransportēs līdz lidostai un tad aizbrauks nodot auto. Tadējādi ietaupām 20 eiro un attiecīgi iznāk, ka auto īre mums izmaksājusi katrai 10 eiro, kas ir neslikts darījums.

Man lidostā jābūt ap diviem. Nepilnas četras stundas manā rīcībā ir Sao Vincente sala, auto un gids.
“Kur man tagad braukt?”, nobremzēju krustojumā un vēršos pie Ivo.
“Kur gribi!”, viņš atbild ļoti konkrēti.
“Gribu kaut kur, kur mēs vakar nebijām.”
“Mēs vakar bijām visur.”

Nē, nu kolosāli. Es viņam neticu, izroku mugursomā karti un lieku parādīt vakardienas maršrutu, ko pārgurumā neesmu iegaumējusi. Viņš ar pirkstu cītīgi velk pa ceļu līnijām un stāsta “šeit mēs redzējām jocīgo māju, šeit zaldātus, te zvejniekus.” Izskatās, ka tiešām esam izbraukājuši visus lielos ceļus. Bet es pamanu vēl kādus apzīmējumus un prasu vai tie ir izbraucami ceļi. Ivo īsti nezina, bet izsaka pieņēmumu, ka ar džipu gan jau ka būs izbraucami. Turp arī dodamies. Pa ceļam izdarām labu darbu un nogādājam kādu stopētāju, jaunu skolnieku uz mājām.

Nogriežamies manis izraudzītajā ceļā un man tas patīk. Apkārt sarkanīgi akmeņi un smiltis, tālumā tādas pašas nokrāsas kalni un vietām par ceļa esamību liecina vien pāris iepriekš braukušu auto riepu nospiedumi. Tie brīžam aizved katrs savā virzienā, lai atkal pēc laiciņa satiktos. Mūsu džipam šis ceļš ir nieks, braucam uz priekšu kā lielie. Ieraugām pie horizonta okeānu un es ceru, ka ceļš iet līdz tam. Tā arī ir. Pēc brīža novietojam auto netālu no pludmales un aizejam līdz okeānam. Kāda cita mašīna apstājusies tieši pludmales smiltīs, laikam makšķernieki. Tālumā redzam nākam šurp kādu ģimeni, kas starp akmeņiem ko garšīgu lasa, jo ir bēgums.

Brīdi papriecājušies par okeānu un salīdzinoši mežonīgo apkaimi, dodamies atpakaļ. Šeit ir populāri vēja, hmm… ģeneratori, dzirnavas – pat nezinu kā pareizi lai dēvē šīs ierīces (skat. bildes). Ivo man skaidro to darbības principu, es uzdodu tik daudz (droši vien nesakarīgu) jautājumu, ka viņš saka, lai vienkārši piebraucam pie viena no tiem. Tā arī darām. Aplūkojam gan pašu ietaisi, gan aku ar ūdeni dziļumā, gan trubu sistēmu pa kurām vējš palīdz tikt ūdenim augšup. Uzsūknēts ūdens tiek uzkrāts lielos rezervāros un izmantots augu laistīšanai un citām saimniecības vajadzībām.

Esmu jau apsēdusies pie stūres un gatava doties tālāk, bet Ivo vēl pīpē un runājas ar kādu vietējo. Vienā brīdī, viņš caur atvērtajiem logiem uzrunā mani un saka, ka ir baigās nepatikšanas, viena riepa esot pilnīgi tukša. Es ieskatos pulkstenī – līdz laikam, kad jābūt lidostā, palikusi pusotra stunda, mēs esam salas otrā galā. Nu, draņķīgi. Raušos ārā no mašīnas un dodos novērtēt skādi. Apeju riņķī mašīnai un ieraugu, ka abas riepas ir vislabākajā kārtībā, bet Ivo zobgalīgi smaida un ir priecīgs, ka izdevies mani tik pārliecinoši apvest ap stūri.

Iebraucam paēst pusdienas kādā nelielā pilsētiņā, tās kā vienmēr ir izcili garšīgas. Tomēr ēdiena pagatavošana un notiesāšana prasījusi vairāk laika kā plānots un, paskatījies pulkstenī, Ivo paziņo, ka tālāk viņš sēdēs pie stūres. Manis pēc. Tad nu traucamies ap 100 km/h lidostas virzienā. Ne tikai man jāpaspēj uz lidmašīnu, arī Ivo jāpaspēj nodod mašīna un tikt uz prāmja, kas ved atpakaļ uz viņa dzimto salu Santo Antao.

Kad uzzināju kādu faktu par Ivo, biju ļoti pārsteigta. Viņš kopumā ir samērā moderni domājošs, puslīdz runā četrās valodās, Kaboverdes salas pārzina kā savu kabatu un…. nekad savā dzīvē nav bijis ārpus Kaboverdes. Man tas ir šoks. Nav tā, ka nav mēģinājis. Bet vienmēr saņēmis atteikumu vīzai, bez liekiem paskaidrojumiem par atteikuma iemeslu. Nē un viss. Vēlāk uzzināšu, ka tas nav nekas neparasts un daudzi vietējie nekad nav bijuši tālāk par savu salu vai pat pilsētu, kurā dzīvo.

Par spīti visam, lidostā esmu laikā, atvados no Ivo un dodos gaidīt lidmašīnu uz Kaboverdes galvaspilsētu Praju. Tā nokavējas tikai nedaudz un pēc kādas stundas piezemējamies galamērķī Santiago salā.

Šeit, Prajā, esmu caur koučsērfingu sarunājusi nakstmājas pie 29 gadus vecā Emanuela. Šeit nav lielas izvēles pie kā palikt un viņš vienīgais ir apstiprinājis manu koučrekvestu. Tā kā viņam profilā bija divas miglainas bildes, no kurām viena pusplika, kā arī nevienas atsauksmes, uzskatīju par drošāku apvaicāties par šo cilvēku kādai meitenei, kas nesen palikusi tur. Pie meitenes varu vērsties, jo Emanuels ir uzrakstījis viņai atsauksmi, tad nu gluži pasaku tēls šis nebūs. Pēc dažām dienām saņemu vēstuli no meitenes Elizabetes, ka Emanuels esot “sweetheart” un es būšot laimīga, ja izdošoties ar viņu “iziet ielās”. Šī vēsts mani stipri nomierina.

Esam vienojušies, ka zvanīšu Emanuelam, kad būšu lidostā, ko tad arī daru. “Kā, tu neielido ar starptautisko reisu?”, Emanuels ir pārsteigts un turpinājumā paziņo: “Zini, esmu kāzās šobrīd, neesmu Prajā.” Nē, nu kolosāli. Emanuels kaut ko stāsta par vēl citiem koučsērferiem, par māsu, kas esot mājās. Labi, pārliecinājusies, ka viņam nav iebildumu pret manu palikšanu, palūdzu māsas telefonu, ko viņš nez kāpēc man arī iedod. Viņu sauc Ženī.

Tātad man ir jānokļūst pilsētā. Emanuels pa telefonu sauca kaut kādus orientierus savai dzīvesvietai, kuri visi izklausījās franciski un attiecīgi es neko nesapratu. Saprotu to, ko viņš iepriekš rakstījis e-pastā – jāmeklē reģions Terra Branca un netālu esot hotelis Luar. Nolemju, ka braukšu līdz hotelim, tad jau atradīšu viņa dzīvesvietu.

Jau braucot ar prāmi uz Santo Antao esmu ievērojusi divas tūristes, ļoti gara auguma, kalsnas sievietes. Viņas ir arī šajā lidojumā un domājot, ar ko es varētu dalīt takša izdevumus, viņas ir manas pirmās kandidātes. Diemžēl manu “upuru” somas atnāk pirmās un viņas aiziet prom. Bet drīz klāt ir arī mans koferis un es lēkšoju sievišķiem pakaļ. Nekur tālu viņas nav tikušas, stāv pie informācijas centra un prasa to pašu jautājumu, kas interesē mani – kur un kad attiet laiva uz Fogo salu. Informācijas centrā neviens neko jēdzīgu pastāstīt nevar, angliski runā ļoti piezemētā līmenī un rezultātā mums jāsamierinās ar lapiņu, uz kuras ir kāds laivu kompānijas telefona numurs.

Tā kā stāvot un gaidot esam jau iepazinušās, šis ir īstais br īdis, lai apvaicātos par kopīgu taksometru. Jā, holandiete un francūziete uzreiz piekrīt, tikai lai es pagaidot, kamēr šīs uzpīpēs. Pīpējot pačalojam vēl mazliet, tai skaitā viņas jautā, kur Prajā gribu nokļūt. Saku, ka līdz hotelim Luar. “Luar, Luar”, viņas priecīgi smaida un māj ar galvu. Tas ir viņu hotelis.

Vēl jo brīnumaināks šis fakts man šķiet brīdī, kad ieraugu hotel Luar. Mazas, šauras durtiņas necilā sānu ieliņā. Prajā ir patiešām daudz citu, droši vien jēdzīgāku un populārāku viesnīcu. Izkāpjam visas kopā, bet paskaidroju ceļabiedrēm, ka patiesībā esmu šeit tikai sarunājusi tikšanos ar draugu un palikšu citur. Sazvanu Ženī, izstāstu, ka esmu ieradusies pie Luar un lūdzu, lai viņa atnāk man pretī.

Sēžu uz viesnīcas kāpnītēm un gaidu. 10 minūtes, 20 minūtes, pusstundu. Ceru, ka katru mirkli ap stūri parādīsies meitene ar tekstu: “sveika, esmu Ženī, ejam”. Neviens, protams, neparādās. Tā kā Ženī salīdzinoši ātri nolika klausuli, man ir pamatotas aizdomas, ka viņa nerunā angliski. Aizsūtu Emanuelam īsziņu. Viņš neatbild. Esmu uz kāpnītēm nosēdējusi teju stundu un jūtos briesmīgi. Pēc iepriekšējām dienām, kad atlika tikai Ivo ieminēties par kādu vēlmi vai vajadzību un viss tika noorganizēts uz skaitli trīs (izņemot mūziku, ja), biju atslābusi. Brīžiem ir tik patīkami ļaut, lai par tevi parūpējas un kāds cits uzņemas visas organizatoriskās rūpes. Bet te es sēžu uz kaut kādām kāpnēm, kļūst tumšs un es joprojām nezinu, kur šonakt palikšu.

Labi, noskurinos un ķeros pie aktīvākas lietu risināšanas. Sākumā noskaidroju plānu B – vai varu palikt šajā viesnīcā. Lai arī meitene viesnīcā nerunā anglsiki, vajadzīgo informāciju noskaidroju – palikt laimīgā kārtā ir iespējams un par saprātīgu naudu, nu jau esmu daudz priecīgāka. Nolemju vēlreiz piezvanīt Emanuelam. Šoreiz izdodas izskaidrot, kur es esmu un Emanuels sola, ka nosūtīs man pakaļ kādu brālēnu un tas mani aizvedīšot uz viņa dzīvesvietu. Un jā, māsa nerunājot angliski. “Kāda suņa pēc tad tu man devi to numuru?” nodomāju, bet nepajautāju.

Nosēžu vēl krietnu pusstundu, kad pa ielu uz manu pusi steidzas kāds glīti ģērbts vīrietis, saucot: “Zein, Zein”. Tīri smuks tas brālēns, paspēju nodomāt, bet jau nākamajā brīdī saprotu, ka tas ir pats Emanuels. Grūti salikt kopā profila bildē redzamo puspliko tēlu ar šo zolīdi ģērbto jaunēkli. Iesēžamies taksī un Emanuels ļoti atvainojas par pārpratumu un to, ka brālēns neesot ticis un, ka man esot bijis tik ilgi jāgaida. “Štrunts”, es viņam saku. Ja vēl no sākta gala būtu bijusi skaidrība par palikšanas iespējām, vispār nebūtu jautājumu.

Piebraucam pie trīsstāvīgas kantainas betona mājas, kādas raksturīgas Prajai, un kāpjam augšā. Emanuels dzīvo pašā augšējā stāvā. Dzīvesvietu veido paliela virtuve, guļamistaba, birojs, vannasistaba un liela terase. Mūs sagaida Ženī ar diviem maziem bērniem, mana vienīgā komunikācija ar jauko sievieti ir trīsreizēja sabučošanās uz vaigiem. Ženī ir atbraukusi palīdzēt brālim sakopt dzīvesvietu un izmazgāt drēbes. Tas nav vienkāršs uzdevums šobrīd, jo pavisam drīz uzzinu šīs vietas galveno trūkumu – šobrīd nav ūdens. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu varu informēt, ka ūdens neparādījās līdz pat manai prombraukšanai. Nav jau tā, ka pavisam nav. Ir, muciņā uz terases.

Tad nu iekārtojos biroja istabā, sanesu bļodā ūdeni no muciņas un nomazgājos. Pavisam drīz mēs dosimies vakariņās. Mēs esam Emanuels, 3 francūži, viena zviedriete, viena kaboverdiete, kas dzīvo Francijā un es. Biju naivi iedomājusies, ka es būšu vienīgā koučsērfere n-to mēnešu laikā, bet nē – šovakar esam seši gabali. Visi gan pa nakti nepaliksim, jo 3 francūži naktī lido prom. Pamazām sarodas arī pārējie cīņu biedri, sasveicinos ar visiem, tad sakāpjam takšos un braucam uz restorānu, kur Emanuels ir pasūtījis galdiņu.

Restorāna priekštelpā atkal sastopu savas garās paziņas, nosmejamies visas par mūsu kārtējo satikšanos. Restorāns ir smalks un lielisks. Esam vieni no pirmajiem viesiem, pasūtām vīnu, čalojam un gaidām, kad atvērsies bufete. Kad tā atveras, badīgi metamies virsū plašajai ēdienu izvēlei – dažādi pagatavotajām zivīm, gaļai, dārzeņiem. Ēdiens ir ļoti gards un atmosfēra lieliska. Nemanot restorāns ir piepildījies ar cilvēkiem un nav neviena brīva galdiņa. Uz skatuves uzstājas grupa, kura dzied populāras Kaboverdes dziesmas, daudzi dzied līdzi un vēlāk arī turpat pie galdiem, piecēlušies dejo līdzi. Ak, kā es gribētu, lai šeit šovakar būtu Laura. Viņai noteikti būtu ļoti paticis. Es šovakar saņemu kompenāciju par vakardienu dubultā.

Kad jau pieēsts tā, ka nevar pakustēt, laiks saldajiem ēdieniem. Visdažādākie augļi, šokolādes un citi krēmi, kūkas un keksi. Zeme, atveries. Ieēst neko vairs sen nevar, bet mēs audzinam raksturu un tomēr pa bišķiņam nogaršojam arī no saldā galda gardumiem. Tad francūži attopas, ka laiks doties uz lidostu. Izrādās, ka laiks, ko Emanuels bija uztvēris kā ierašanās laiku lidostā, ir lidmašīnas pacelšanās laiks, attiecīgi francūžiem ir jāpasteidzas. Laika trūkums nav iemesls, lai atliktu trīsreizēju sabučošanos ar visiem, ko francūži arī izpilda un tad aizskrien uz taksi.

Mēs vēl kādu brīdi pasēžam un tad pošamies prom. Kad ieraugu atnesto rēķinu, man paliek mazliet nelabi. Mēs bijām daudzi, bet cipars ir nopietns. Emanuels kaut ko pārrunā ar oficiantiem, viņi kādu brīdi spaida kalkulatoru un diskutē, laikam kaut kas ir neadekvāti pierēķināts. Es nezinu kā beidzas stāsts – vai francūži ir samaksājuši vairāk, vai Emanuels kompensē atlikumu, bet man ir svarīgi, ka tieku cauri ar 2000 eskudo, kas ir nepilni 20 eiro. Kaut kā uz ceļojuma beigām esmu nolēmusi būt piesardzīgāka, jo nauda te kūst kā sviests uz karstas pannas. Emanuels piesaka, lai nepazaudējam apmaksāto reķinu, tā ir mūsu biļete, lai tiktu prom. Šeit kontrole notiek nevis pie ieiešanas krogā, bet pie izejas. Lai tevi izlaistu no kroga, jāuzrāda apmaksāts rēķins.

Mūs izlaiž no kroga, esam palikuši četri, tāpēc ērti satilpstam vienā taksī. Dodamies ceļā uz diskotēku. Esmu pārgurusi pēc suņa, tomēr saprotu, ka man nebūs cits sestdienas vakars Kaboverdē. Šovakar vai nekad. Tāpēc esmu ļāvusies pierunāties un braukt līdzi, gan jau kaut kā izdzīvošu. Ir ap vieniem naktī, bet, kad piestājam pie diskotēkas, tā vēl nav sākusies. Pašlaik kluba telpās beidzas kāds korporatīvais sportistu pasākums, tāpēc mazliet jāpagaida. Mēs esam ar mieru, sēžam ārpusē un jokojamies. Pēc neilga brītiņa Emanuels ziņo, ka diskotēka ir atvērta un varam doties iekšā.

Nopērkam ieejas biļetes (500 eskudo jeb 5 eiro) un liels ir mans pārsteigums, redzot, ka deju zāle jau ir teju pilna. Ballīte sākusies pirms desmit minūtēm, bet visi jau dejo. Mūsu sienu stutētāju paradumi šeit nav cieņā. Emanuels mums katrai izsniedz kartīti un cieši piesaka to nepazaudēt. Sistēma ir tāda – tu visu vakaru ej pie bāra ar šo kartīti, bārmenis atzīmē ko un cik tu esi izdzēris, bet pie izejas tev par to jānorēķinās. Ja kartīte pazudusi, maksā 40 eiro. Paņemam pie bāra pirmo dzērienu un cieši noglabājam kartītes.

Zviedriete Elizabete ar francūzieti-kaboverdieti Sonju jau dejo, es vēl turos pie bāra un kokteiļa. Mani vārgie pīkstieni par dejot neprašanu tiek pilnībā ignorēti un drīz jau Sonja mani ir ievilkusi deju placī un tad nu laižam trijatā. Alkohols dara daudz slikta, bet arī šo to labu. Tas ir mans labākais deju skolotājs, jo gādā par drosmi un, piedodiet, pofigismu. Vērojot manu plosīšanos uz deju grīdas, meitenes par nedejošanu labdabīgi ņirgājas visu nakti. Arī šeit nav viegli atvairīt interesentu vēlmi pievienoties, bet trijatā mēs visai veikli tiekam galā ar šiem, apceļot to, kurai nu šoreiz piesities “pielūdzējs”.

Izrādās, ka Emanuelam ir nepieciešama vēl vairāk alkohola dāvātā drosme, lai uzsāktu vicināt kājas un rokas, bet pēc kāda laika arī viņš mums pievienojas. Pamatā skan visā pasaulē populāra deju mūzika, jā, jā, arī Gangnam style :). Jo vēlāks top, jo vairāk parādās lēnās dejas un attiecīgi kaboverdiešu ritmi. Atpazīstu zouk stilu, par kuru biju sajūsminājusies Boavistā. Protams, biju paspējusi par saviem piedzīvojumiem jau pastāstīt jaunajiem draugiem. Sonja ar Emanuelu mēģina apgalvot, ka tas esot vienkāršāk dejojams nekā man šķiet. Beigās Emanuels ir apņēmies to pierādīt tīri praktiski un pie kāda zouka mēs iejūkam pūlī. Iesākumā viņš vienkārši izskaidro un skaita ritmu un kad tā sakarīgi izstāsta, pat man pielec. “Nu, redzi, tev sanāk”, Emanuels saka un es nesaku neko, bet iekšēji ļoti priecājos, ka izdevies pārvarēt lielās dejošanas bailes un izrādās, ka nav nemaz tik traki. Ir pat forši. Nu man skola rokā un esmu gatava mēģināt vēl.

Tad nu ballīte turpinās ik pa laikam dejojot, ik pa laikam čalojot, ik pa laikam malkojot dzērienus. Mans pēdējais “kavalieris” ir kāds ļoti būdīgs vīrišķis un, kad virzāmies uz izejas puses rindu, viņš galanti paņemt manu karti un samaksā, pirms tam nogrozīdams galvu, ka kartītē fiksēti tikai trīs dzērieni. Vēsture klusē, cik dzērienu uz manas sirdsapziņas ir citās kartītēs.

Vispār doties prom no ballītes ap pulksten septiņiem rītā un tikai tāpēc, ka tā tiek slēgta, ir diezgan neierasta situācija. Ārā jau ir pilnībā gaišs, mēs ietraušamies taksī un dodamies mājās. Nonākuši pie Emanula vēl mazu mirklīti pasēžam terasē, sajūsmināti pārspiežot faktu, ka uz ballīti ieradāmies pirms atvēršanas un devāmies prom pēc slēgšanas, vakars visiem ir ļoti paticis. Tad gan spēki ir galā un, ietrausušies katrs savā stūrītī, aizmiegam vēl pirms galva paspējusi nokrist uz spilvena.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.