Tātad, kur mēs palikām? Nakšņojot kalnu vidū Santo Antao salā.
No rīta modinātājs zvana pirms 6 un es ceļos, lai dotos brokastīs. Pēkšņi neatceros vai sarunājām satikties viesnīcas terasē vai pie brokastu galda. Paklausos pie abu ceļabiedru durvīm – klusums. Hmm, varbūt viņi jau stumj aiz vaiga siermaizes? Nolemju doties lejā un apskatīties. Izeju uz ielas – arī šeit viss tumšs un kluss. Ieeja uz blakus esošo ēku, kur jābūt brokastīm, slēgta. Labi, tātad esmu pirmā un par agru. Apsēžos uz mājas apmales un gaidu, kas būs.
Lēnām sāk aust gaisma, uz ielas parādās daži cilvēki un ar aizdomām nopēta mani. Viens nostājas netālu un vienkārši blenž uz mani. Par laimi tieku izpestīta no šī vērotāja, jo atveras durvis un varu doties brokastīs. Brokastis netiek servētas terasē, bet gan saimnieku ēdamistabā. Ir, protams, mazliet jocīga sajūta, it kā mēs būtu ielauzušies viņu privātajā dzīvē.
Paspēju iemalkot kafiju, kad parādās arī Laura. Tad nu klūpam virsū omletei, kazas sieram ar ievārījumu, maizei un citām ēdmaņām. Esam jau gandrīz pabrokastojušas un tuvojas laiks, kad klāt būs kolektiv, bet Ivo nemana. Bet neba mums jāpieskata gids, vajadzētu tā kā būt otrādāk, tāpēc mēs neliekamies ne zinis. Tomēr pēc brīža dzirdam, ka piebrauc kolektiv un tad gan sākam aši rīkoties. Labā sirds Laura iepako Ivo maizi ar omleti, es uzskrienu viesnīcā modināt gidu un esmu jau sagatavojusi dzēlīgu sakāmo, tomēr redzu, ka jaunietis beidzot ir pamodies un sola būt gatavs pēc pāris minūtēm.
Pēc minūtēm piecām viņš tiešām ir lejā, un kolektiv šoferis, ko viņš pazīst (un pazīst te viņš teju visus) draudzīgi izlamā mūsu gidu un varam doties ceļā. Nu jau kļuvis pavisam gaišs un atkal varam apbrīnot kalnus. Mikriņi iet tik agri, lai būtu klāt uz kuģa pienākšanu 8 no rīta, kas viņiem atvedīs klientus. Tad nu šai laikā arī esam klāt ostas pilsētā Porto Novo, bet mūsu bagāža gan te nav. Ivo sola, ka līdz 9, kad atiet prāmis, somas noteikti atbraukšot. Mums ir stunda līdz prāmim un mēs ar Lauru to izmantojam, lai apmeklētu banku, bet Ivo aizskrien līdz mājām paķert datoru un tīras drēbes.
Īsi pirms 9 esam atpakaļ ostā un redzam kā piebrauc kāds kolektiv. Un tavu laimi – uz jumta tik tiešām gozējas mūsu čemodāni. Aizskrienam nopirkt biļetes, tad Ivo noķeksē koferus un visi vieglā riksītī dodamies prāmja virzienā. Viss ir labi, mēs paspējam tieši laikā. Tad seko atslābums uz kuģa – es guļu, Laura sarunājas franciski ar kādu šarmantu kaboverdiešu kundzi, kas teju visu dzīvi pavadījusi Francijā, bet tagad vēlas pārcelties atpakaļ uz dzimteni, Ivo savukārt runā pa telefonu, lai samenedžētu mums viesnīcu un auto Mindelo, kur šobrīd dodamies.
Ivo atrastā viesnīca neatrodas gluži pilsētas centrā (līdz centram jāiet veselas 5 minūtes), toties istabiņas ir daudz plašākas un cena zemāka kā mūsu pirmajā naktī šajā pilsētā. Iekārtojušies numuriņos un izbaudījuši dušu (ar siltu ūdeni), esam gatavi pastaigai pa pilsētu.
Sākumā dodamies uz kolorītāko vietu – zivju tirgu. Smaka, protams, ir briesmīga, skati nežēlīgi, bet interesanti. Zivis turpat uz vietas tiek ķidātas, pārkrautas, sālītas, tirgotas. Kādu brīdi vēroju vīru, kurš tīra zvīņas milzīgai zivij. Man blakus stāvošais baltais vīrietis komentē, ka šī ir ļoti reta zivs, kas ir sarkanajā sarakstā, bet šejienieši diez vai ir kaut ko dzirdējuši par šādiem sarakstiem un ja ir, tie viņiem esot pie vienas vietas. Lēnām izstaigāju visu tirgu un lielāko daļu no zivīm un jūras veltēm redzu pirmo reizi.
Pēc tam aizejam līdz molam un skatāmies kā notiek zvejnieku sagaidīšana, zivju izkraušana, pārvietošana un uzpirkšana. Pūlis ir diezgan raibs – te ir gan nopietni vīri ar papīriem un pildspalvām, gan sievas ar veļas bļodām, gan tādi paši ziņkārīgie kā mēs.
Pēc zivju tirgus iegriežamies vairākos dārzeņu tirgos, kas ir spilgti un krāsaini. Šeit jau var atpazīt daudz vairāk produkcijas, tomēr piedāvājumā ir arī mūsu pusē nezināmas saknes un augļi. Vēl brīdi paklīstam pa pilsētu un tad saprotam, ka esam izbadējušies. Uzstādam Ivo uzdevumu – gribam pusdienot vietā ar skaistu skatu, zemām cenām, kur ir jūras veltes un internets. Viņš kādu brīdi domā, tad pakonsultējas ar paziņu un rezultātā mēs dodamies uz restorānu netālu no okeāna. Skats tiešām ir lielisks, pārējās prasības tiek apmierinātas daļēji.
Pēc pusdienām šausmīgi nāk miegs un es prasu vai mēs teorētiski nevaram atteikties no sarunātās mašīnas. To nu mēs nevarot gan. Labi, saņemamies, un ap trijiem pēcpusdienā izbraucam apskatīt pārējo salu. Arī Sao Vicente sala ir skaista – uzbraucam augstā kalnā, no kura paveras iespaidīgs skats gan uz Mindelo pilsētu, gan okeānu.
Tad braucam tālāk gar okeānu, ceļš ir pavisam svaigs, džips ripo viegli. Ik pa laikam iegriežamies kādā ciematā vai pilsētā, pamatā aplūkojam tos pa auto logu, jo laiks līdz tumsai nav palicis daudz. Vienā no pilsētām ieraugām amizantu skatu – vesels bars jaunu vīriešu, brūniem vienādiem ķermeņiem, vienādās baltās apakšbiksēs tiek nostādīti ierindā un pēc tam pa pāriem dodas okeāna virzienā. Man viņi izskatās pēc skudrām. Ivo paskaidro, ka tas esot armijas vienības treniņš. Mēs ar Lauru ķiķinam un fotografējam. Pabraucam garām soļotājiem un piestājam padzert kafiju. Redzam tālumā kā armijnieki sākumā stāv ierindā okeāna krastā, pēc tam uzsāk virves vilkšanas sacensības. Dullā Laura nenoturas un aizskrien ar visu fotoaparātu pie viņiem. Viņa tur uzturas krietnu laiku un mēs nospriežam, ka tad jau projām nav raidīta. Tā arī ir – virsnieks atļāvis Laurai visu fotografēt. Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu Lauras bildes (viņa fotografē uz filmiņām) – gan šīs, gan citas!
Kad braucam gar kapiem, Ivo piestāj un stāsta, ka tie ievērojami ar faktu, ka šeit atdusas Sezārija Evora. Viņš mums parāda ziediem visvairāk nokrauto kopiņu. Slavenā dziedātāja ir mīlēta ne tikai ārpus valsts robežām, bet arī savā dzimtenē. Kaboverdieši augstu vērtē gan viņas devumu mūzikā, gan Kaboverdes vārda popularizēšanu pasaulē. Mindelo jaunā lidosta nosaukta Sezārijas Evoras vārdā. Vienīgie, kas esot protestējuši, bijuši no lidostas netālu esošās pilsētiņas San Pedro iedzīvotāji, jo iepriekš lidosta nesusi viņu pilsētas nosaukumu.
Ivo mums arī brauciena sākumā parādīja Sezārijas Evoras māju, kurā plānots ierīkot muzeju. Viņš stāsta, ka savulaik vedis tūristus aplūkot māju un citreiz, ja Sezārija bijusi mājās un labā garastāvoklī, viņa arī ļāvusi cilvēkiem ienākt iekštelpās un aprunājusies ar viņiem. Ivo stāsta, ka pēdējo reizi, kad bijis pie Evoras kundzes, viņš trīs reizes pārjautājis, kā viņa jūtas un dziedātāja katru reizi atbildējusi, ka viss kārtībā. Pēc trešās reizes pat piecēlusies, uzdejojusi pāris tradicionālos kaboverdes dejas ritmus (Ivo izstiepj rokas sānis un demonstrē krūšu pakratīšanu) un norājusi “jauno cilvēku” par šiem jautājumiem. Pēc trīs nedēļām viņa nomirusi.
Braucienu mēs noslēdzam San Pedro pilsētā, kur no augšas aplūkojam pludmali ar zvejnieku laivām un tīkliem. Riet saule un mēs noskatāmies kā tā pazūd mākoņu strīpās. “Es taču teicu, ka mēs pagūsim apskatīt visu salu”, Ivo lepni saka un mums jāpiekrīt – lai arī tās bija dažas stundas, redzējušas esam gana daudz.
Mindelo atgriežamies jau tumsā, mazliet atpūšamies viesnīcā un tad dodamies vakara dzīvē. Ir piektdienas vakars un tā kā Mindelo visos aprakstos minēta kā Kaboverdes kultūras galvaspilsēta, esam sacerējušās dzirdēt dzīvo mūziku. Iesākumā Ivo piedāvā aizbraukt līdz kādiem paziņām un mazliet paciemoties. Tā arī darām un apskatām kā dzīvo vietējie. Ārēji māja izskatās pēc neapdzīvotas un drūmas jaunceltes, bet iekšpuse ir pat šika. Ar vīriešiem sarokajamies, bet sieviete ar sievieti sveicinās trīs reizes sabučojoties uz vaigiem. Izrādās, ka ģimene, pie kuras ciemojamies, ir īpašnieki kalnu mājai, kur mums saplūca un uzdāvināja apelsīnus. Fonā ir ieslēgts televizors ar briesmīgu seriālu. Mazliet paviesojamies un dodamies prom.
Klāt ir vakariņu laiks un Ivo mūs aizved uz kādu viņa draugiem piederošu kafejnīcu ārpus pilsētas centra. Mazliet nesaprotamies par ēdienu nosaukumiem un, kad tiek atnesti šķīvji, tad tikai Ivo porcijā ir tas, ko mēs ar Lauru esam gribējušas – garneles. Viņš ar tām laipni padalās un kopumā vakariņas ir gardas un arī lētākas kā citviet šai pilsētā.
Paēduši atgriežamies centrā – pasēžam ielas kafejnīcā un iemalkojam kokosriekstu punšu. Mēs ar Lauru pārāk nesatraucamies par mūziķiem, jo esam pieradušas, ka Kaboverdē viss sākas ļoti vēlu. Tomēr kādā brīdī kļūstam nepacietīgas un pieprasām, lai Ivo mūs tūlīt aizved uz kādu vietu, kur ir dzīvā mūzika. Apbraukājam vairākas, bet nekā. Izrādās, ka dzīvās mūzikas spēlēšana, kas parasti notiek restorānos pie vakariņām, ir jau beigusies un ir sācies disko laiks. Nekādu disko mēs negribam, un šonakt dodamies gulēt vīlušās un mazliet dusmīgas uz Ivo.
