Par 2012!

Dzīve

Tā kā Ivars Svilāns jau uzrakstīja lielisku Jaungada uzrunu (skatīt Feisbukā, patiešām iesaku visiem izlasīt), tad tādu nerakstīšu, bet tā mani rosināja atskatīties uz manu 2012. gadu. Vispār es mācos dzīvē pārāk neskatīties atpakaļ, bet gadu slieksnis ir tas brīdis, kad piestāv to darīt.

Pagājušais Jaunaisgads bija, iespējams, jocīgākais no Jaungadiem. Viena draudzene ar mazo un dažiem mūsu draugiem slimnīcā Rīgā, es dažas stundas pirms pusnakts pa tumsu un sniegu ķeksēju no Gaujas mūsu drosmīgos laiviniekus, tai skaitā divus nabaga japāņus. Līgatnes draugiem ar pēkšņi apslimst mazais un šie neatbrauc līdz mūsmājām, rezultātā mēs šaurā lokā kopā ar japāņiem sagaidām Jauno mūsmājās un spēlējam mēmo šovu angliski.

Kā saka – kā sagaidīsi, tā pavadīsi. Ar līdzīgu dīvainuma pakāpi ir pagājis viss gads. Gada pirmie mēneši vēl aizrit puslīdz ierastā ritmā un tad es, maijā nāku klajā ar savu lēmumu aiziet no darba. Man pirmo reizi trīc kājas, runājot ar priekšnieku. Nevienā tiešraidē neesmu izjutusi tādu uztraukumu, kā sakot šo tik ļoti grūto lēmumu. Viņš krietnu laiku ļauj man vēl mocīties šaubās, līdz kādu piektdienas vakaru saka, ka, ja neesmu pārdomājusi, tad pirmdien šis lēmums jāpublisko.

Ne mazāk viegli ir paziņot šo jautājumu manējām komandām – vadības tīmam un darbiniekiem, pēc tam pārējiem kolēģiem. Kad nu tas izdarīts, man vēl jāstrādā gandrīz 2 mēneši, esmu vienojusies atstāt darbu jūlija beigās. Bet gribu, lai ir laiks lēnā garā atrast man pēcgājēju, lai varu nodot lietas – nu tā, bez stresa.

Bet liktens bij’ lēmis… 11. jūlijā, neko ļaunu nenojaušot, aizgāju līdz parastam ģimenes ārstam uz pārbaudi, jo bija grūti elpot. Daktere mani paklausījās, aizsūtīja līdz rentgenam, uzmeta tam ātru skatu un tad nospieda maģiskos tausiņus telefonā un paziņoja, ka viņai steidzami vajadzīga ātrā palīdzība. Nu ne jau viņai, protams, man tā esot vajadzīga.

Atbrauc puiši pelēkos vadmalas svārkos un pēkšņi pret mani sāk izturēties kā pret galīgu vājinieci. “Vai pati varēsiet aiziet līdz mašīnai?”, “Vai jūs varat sēdēt?”. “Jā, es tikko pati uz šejieni atnācu, un vispār atdod manu kompja somu.”

Tā sākās mans dakterēšanās posms – vispirms Gaiļezera slimnīcā, kur ar minimālu anestēziju man krūškurvī ietrieca platsmasas trubu. Tas nenostrādāja un pēc nedēļas mani pārveda uz Plaušu un tuberkolozes slimnīcu Saulriešos, kur jau nopietnāk pieķērās manai puzles atpakaļsalikšanai. Mēnesis slimnīcā, pēc tam mēnesis mājās gultas režīmā. Laiks mazliet pārdomāt dzīvi.

Neskaitot dažas dienas, kurās nācās sagremot vispārzināmo faktu – mēs visi mirsim, tikai cits ātrāk, cits vēlāk, tā bija ļoti interesanta, audzinoša un aizkustinoša pieredze.

Vislielākā transformācija notiek tavā pasaules uztverē. Tu ierastās lietas ieraugi pavisam citā gaismā. Es nojaušu kā jūtas cietumnieks, kas iznācis no ieslodzījuma vai aklais, kas pēkšņi atguvis acu gaismu. Es katrā sīkumā varēju skatīties ar ieplestām acīm un brīnīties. Manuprāt, viens no interesantākajiem ceļojumiem bija ar starp slimnīcām – kad uz īsu brīdi varēju vērot “tur ārā” notiekošo dzīvi. Tāda milzīga novērtēšanas sajūta parādās, kas mani nepameta vēl tālo ceļojumu laikā.

Un cilvēku atbalsts. Pavisam tuvi un gandrīz garāmgājēji sūtīja tik daudz uzmundrinājuma vārdus – katrs pa savam. Un puķes, gardumus, grāmatas, filmas. Zvanīja un nāca ciemos. Lūdzās. Meditēja. Pat, ja iesākuma pusnemaņā man bija grūti atšķirt kas ir kas, visu laiku jutu milzīgu atbalstu. Es biju pieradusi būt tas plecs citiem, stāvēt un turēt, kad citiem ir grūti. Bet te pēkšņi, tu pats bez izvēles krīti. Bet nenokrīti. Tā vietā tu sajūti, ka piezemējies tādā smalkā, mīkstā zirnekļa tīklā, ko savijuši simtiem tavējo. Tu nemaz nenojauti, ka viņu ir tik daudz un tas tīkls ir tik stiprs. Tu nemaz nevari nokrist. Pat ja gribētu.

Un ko dara darbs. Tā vietā, lai paātrinātu aizvietotāja meklēšanas procesu, viņi to uz laiku aptur. Gaida un skatās, kas būs ar mani. Vai jaunie apstākļi nemainīs situāciju. Mani darbinieki, kuriem jau pilnā sastāvā strādājot darbs smeļas mutē, vairākus mēnešus strādā ar papildus slodzi. Man ir nēērti ka tā un es visai nopietni apsveru domu palikt. Kur es tāda ceļošu? Ne somu pastiept, ne kalnā uzkāpt.

Tomēr saprotu, ka šis nav īstais brīdis, lai padotos savu sapņu priekšā. Vispār nekad nav īstais brīdis. Zinu, ka, ja nekur neaizbraukšu, grauzīšu sevi visu turpmāko dzīvi – ka būtu, ja būtu, kāpēc nepamēģināji.

Talāko Jūs jau zināt. Oktobrī sēžos lidmašīnā un, lai arī lidošana ir viena no lietām, par ko dakteri ir kratījuši pirkstu, līdz šim brīdim esmu veikusi jau 17 lidojumus. Un, skatoties Zaeinas nacionālā parka kalnos vai Lielajā kanjonā vai daudzās citās brīnumainās vietās, man vienmēr bijis grūti noticēt, ka es esmu šajā vietā un redzu to, ko redzu. Vai tā tiešām esmu es, kas pirms dažiem mēnešiem dienām blenza tikai palātas baltajās sienās, un šobrīd raugās šajos neticamajos skatos.

Un es savos braucienos tik turpinu līst neparedzētās un trakās situācijās, un mani tik un tā izločo no tām laukā bez mazākajām problēmām. Jo dziļāk es nirstu, jo augstāk mani uznes.

Tāds ir bijis mans gads. Ļoti īpašs. Tādu to esat padarījuši Jūs un puisis augšā. Paldies Jums un paldies viņam.

p.s. Laiks ņemt un laiks dot. Jābeidz rakstīt, jo braucu uz pieturu pretī amerikāņu koučsērferim. Es viņam atriebšos pēc pilnas programmas par to, kā mani uzņēma Amerikā. Lai Dievs žēlīgs viņa kuņģim!

5 komentāri

  • Apsveicu par uzdrīkstēšanos un drosmi. Tieši drosme (vai bailes) doties nezināmajā un pilnībā paļauties ir tas, kas ļauj vai neļauj piepildīt sapņus. Ir tāda grūti noticama formula – jo vairāk paļausies, jo došāk nesīs. Tad nu novēlu drosmi ļauties ceļam arī šajā gadā 🙂 Laimīgi

  • Tagad 2 piegājienos esmu izlasījis +/- visus bloga ierakstus. Interesanti un viegli lasāmi 🙂 Vienīgi dažviet liekas – hmm, es esmu palaidis garām kaut kādu sākumu un ielēcis uzreiz stāstā?
    Lai tikpat interesanti viss sanāk arī turpmāk! Galvenais jau dzīvē un tad, ja sanāk, arī bloga rakstos.

  • Zanīt, sekoju līdzi visām Tavām aktivitātēm, jo manā paziņu lokā laikam jau Tu esi vistrakākā no visiem. Nevarēju noturēties un gribējās uzrakstīt. Tavs 2012. gads pretstatiem pilns, un izskatās, ka 2013. gads būs arī ne mazāk piedzīvojumiem pildīts! Apbrīnoju Tavu uzdrīkstēšanos un drosmi! Tu patiešām esi viens kolosāli neticams cilvēks! :)) Lai veiksme un izdošanās pavada Tevi Tavos ceļojumos! :))

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.