Konstatēju, ka gan Amerikas, gan Kaboverdes aprakstos esmu tikusi līdz pašai interesantākajai (skaistākajai, emocionālākajai) dienai attiecīgajā ceļojumā un nevaru pieķerties tās aprakstīt. Varbūt baidos atņemt tām manās atmiņās ieguvušo šarmu, varbūt nemācēt izstāstīt, transformēt todien redzētos neticamos skatus un gūto pieredzi. Lai nu kā, aizbildinājumam lieliski noder slimošana, kā arī mājas tīrīšanas, šmorēšanas un citi svētku gaidīšanas uzdevumi.
Un galu galā, es tik sen neesmu vienkārši bijusi mājās, ka izbaudu to vienkāršo būšanu. Pirmais, ko izdarīju atbraucot – savārīju un izdzēru kādus trīs trumuļus ar zāļu tēju. Tā biju pēc tās sailgojusies! Un saviem burkāniem, kabačiem, sīpoliem. Izkleksēju pillu bļodu ar saldētam upenēm, mellenēm, zemenēm, brūklenēm un dzērvenēm. Tās šeit pašsaprotamās ikdienas lietas, neredzētas vien dažus mēnešus, iegūst pavisam citu smeķi.
Un es nezinu vai tas ir sievietes – vācējas sindroms, vai vienkārši 
latvieša gēns, bet man tādu labsajūtu sagādā pilnais pagrabs ar pašaudzēto biešu un burkānu kastēm, dārgā radu talkā nopelnītajiem kartupeļu maisiem, marinēto labumu un zapts burkām, bērzu sulas pudelēm. Un vasaras otrajā pusē nopirktā atsevišķā saldētava (ko paviršs apmeklētājs bieži jauc ar otru ledusskapi) arī nemanot piepildījusies ar dažādām ogām, 
dārzeņiem, zaļumiem.
Mazliet žēl, ka šogad palaidu garām rudens atrakciju, kas saucas kāpostu skābēšanas talka. Parasti izveikta mūsmājās pie vecākiem un pēdējā gadā arī pie Līgatnes draugiem. Tas notiek tā. Ap 18. novembri (bet vislabāk tieši tajā) tiek sapirkti (ja pašiem nav izauguši) ziemas kāposti, samizota un sarīvēta burkānu bļoda, samaisīts ķobis ar sāli, cukuru un ķimenēm. Mazliet alus neskādē šī procesa sekmīgai norisei.
Tad notiek darba dalīšana. Ir vajadzīgs viens drosminieks, kas ar lielu tuteni pāršķeļ kraukšķīgās kāpostgalvas un izgriež kacenus (tie ir visgaršīgākie un nograužami turpat uz vietas). Tad cits stiprinieks ņem puskāpostgalvas, liek iekšā kantainā rāmītī, un ēvelē tos garās kapostskaidās, cenšoties nepievienot pirkstu daļas. Visbiežāk tomēr pilnīgi bez asinīm neiztikt un vai nu kāpostšķelšanas vai aizrautīgas ēvelēšanas procesā, baltie kāposti tiek patriotiski slacīti ar sārto dzīvības sulu.
Kad veļas bļoda vai kāds cits liels trauks pieēvelēts pills, tā saturs, cenšoties nepiebārstīt visu apkārtējo reģionu, tiek sabērts muciņā, pa virsu uzkaisot burkānu skaidiņas un sāls-cukura-ķimeņu maisījumu. Tad es varu ķerties klāt procesam, kas pēdējos gados kļuvis par manu pienākumu. Muciņas saturs ir jāmaidza, jāspaida un jābaksta tik ilgi, kamēr sāk parādīties slapjums. Vēlākos slāņos tas notiek samērā ātri, bet lai izspiestu kādu sulu no pirmajām kārtām, jāpielieto bokserim cienīgi žesti un izturība. Ir svarīgi, lai rokām nebūtu skrāpējumu un citu traumu, jo tad šis process ir īpaši aizraujošs. Arī pēc skābēšanas, pāris dienas nepieciešamas, lai rokas atgūtu normālu ikdienisķo stāvokli.
Protams, lai viss process noritētu sekmīgi, ir nepieciešams daudz lielāks cilvēku skaits – lai nomainītu nogurošos, bet pamatā – lai ķeksētu no bļodas un pagaršotu garos kāpostmatus, nograuztu kādu kacenu un, galvenokārt, lai komentētu procesu un sniegtu viedus padomus kādam no darītājiem, vai vismaz ielietu alu. Īpaši nepieciešami procesā ir mazi bērni un dzīvnieki, kas kņadu būtiski pastiprina.
Kad muca ir pilna, to pārklāj ar veselām kāpostu lapām, pāris dēlīšiem un noslogo ar laukakmeņiem. Noasina koka mietu, ar kuru nabaga masa tiks bakstīta nedēļas trīs, izdodot žēlas burbuļošanas skaņas, rūgstot un sulojot. Ja muca papilna, tad var nākties mazliet sulas pat nosmelt un pēc tam pievienot, skābšanas procesam noslēdzoties. Tad nu beidzot muca ir gatava doties pagrabā un dzīvot tur līdz nākamajam gadam, piedzīvojot regulāras patukšosanas vizītes. Neraugoties uz šī gada slinkošanu, draugs ir apsolījis arī mūs aplaimot ar pāris nacionālo kāpostu trīslitrenēm.
Vēl talkas procesa beigās ir svarīgi sameklēt kādu garausainu, vai vismaz četrkājainu radījumu, kuram piespēlēt kāpostgalvu ārējās labas un nenoēstos kacenus.
Pārtikas tēma bija arī viena no visvairāk apspriestajām ceļojumos, īpaši Amerikā. Nekad nebiju domājusi, ka tieši dārzkopība būs tā prasme, ar ko spēšu visvairāk izbrīnīt amerikāņus. Latvijā tik pašsaprotamā nodarbe, ka teju katrs otrais kaut ko sabaksta piemājas dārziņā vai kompostčupā, tur nozīmē īpašu talantu un zināšanas. Daudzi manis apciemotie privātmāju īpašnieki centās savā pagalmā izaudzēt pāris tomātus, salātu rindas vai citus zaļumus. Lai izraisītu patiesu apbrīnu vai pat sagrautu viņu pašapziņu pilnībā, man atlika tikai parādīt telefonā kādu no nejauši uzņemtajām bildēm no manām vagām. Daži nekavējoties ķēra aiz rokas, aizveda līdz nīkoļojušajiem stādiem un cerību pilnām acīm vērdamies manī vaicāja: “Nu, kā tev šķiet, kas man jādara ar šo?”.
Šī visa kulinārā procesa sakarā, mazliet esmu nobažījusies kā (un vai) varēšu ceļot vasaras un rudens periodā. Aprīlī un maijā viss ir jāsasēj un jāsastāda, tad pirms Jāņiem jāizravē, tad pakāpeniski jānovāc. Jūnijs iezīmē dārza un meža zemeņu lasīšanas laiku, tad jūlijā jāvāc mellenes un avenes, kas lēnām pāriet brūkleņu un noslēgumā dzērveņu sezonā. Tāpat tējas – sākot ar drosmīgi dzeltenajām māllēpēm agrā pavasarī, visas vasaras garumā svarīgi nenokavēt vīgriežu, asinsszāļu, zilgalvīšu, pelašķu un citu lakstu ievākšanu. Un sēnes – sākot no pirmajām kuslajām gailenēm ap Jāņiem, līdz pat neliela sala izturīgajām apšubekām oktobrī. Es vēl nekad neesmu palaidusi garam kādu no šo ogu, sēņu vai citu dabas velšu vākšanas sezonām, kas iezīmē dabas ritējumu un nodrošina ar vitamīniem visu ziemu. Hmm?
Marta
es esmu reiz palaidusi garām, ko no sezonas darbiem, un vēlāk sapratu, ka tieši to nav ledusskapī. Nomierināties var vien nākamajā gadā, kad atkal sēnes saldētavā vai sasālītas, zemenes saspiestas un āboli savārīti. tomēr es jau šodien varētu no tā aizbraukt, ja iemesls būtu gana aizraujošs un svarīgs.