Par spīti dullajai vakardienai pamostos septiņos no rīta. Teju ar varu piespiežu sevi palikt gultā un tomēr iemiegu. Ap desmitiem sākas pretējais efekts, negribu celties. Tā kā brokastis esot līdz pusvienpadsmitiem, tad manī cīnās vēlme ēst ar vēlmi vēl pagulēt. Pēdējā uzvar un nošņācu līdz 12.
Tā kā ceļojumu birojs veras vaļā pēc stundas, nolemju uzlavīties augšas terasē un parakstīt, kamēr vakardienas piedzīvojumi nav aizmirsušies. Tāpat loloju cerību atrast kādu banānu un kafiju viņu virtuvē. Tomēr, kamēr kāpju līdz augšai, mani panāk viesnīcas darbone un priecīgi iznes no virtuves manu brokastu paplāti. Esmu nošāvusi divus zaķus – izgulējusies un vēl tikusi pie brokastīm. Tad nu lēnām ieturoties un klabinot, esmu sagaidījusi pulkstens vienu un dodos uz ceļojuma biroju. Esmu pilnībā gatava, ka tas būs ciet, tāpēc esmu apbruņojusies ar datoru un pacietību. Lai arī Boavistā nav slikti, gribu pēc iespējas ātrāk tikt uz citām salām.
Uzkāpju pa kapnēm līdz birojam un paraustu durvis. Tās, protams, ir ciet. Jau meklēju vietu, kur piesēst un parakstīt, bet pēkšņi durvis atveras un izrādās, ka mans ceļojumu aģents ir turējis solījumu un tiešām atnācis. Dodos iekšā un izstāstu viņam savas vēlmes. Mēs pavadām pusotru stundu kombinējot lidojumus. Uz dažām salām lidojumi ir reti, uz citām nav vispār, citi ir pilni, daži reisi ielido nakts vidū. Diezgan ātri atmetu domu par nokļūšanu Sao Nicolau salā, jau bilde kļūst vienkāršāka. Finālā iesākumā lidoju uz Mindelo pilsētu San Vicente salā, pēc tam uz Kaboverdes galvaspilsētu Praia Santiago salā. Tālāk jau ceļošu starp salām ar laivām. Lai nokļūtu Mindelo, man jālido caur blakus esošo salu Sal.
Jūtos labi pastrādājusi un dodos pludmales virzienā. Tur man soļo pretī smaidīgs dons Lučiāno, kurš paziņo, ka mana poļu draudzene dzer kafiju netālu. Pēc brīža satieku arī viņu, mirkli patērzējam. Tad kādu stundu pastaigāju gar jūru un beidzot arī nopeldos. Ūdens, protams, ir nepieklājīgi silts. Blakus sērferu klubiņam ir restorāns, paēdu patiešām gardas pusdienas un tad dodos mazliet pasēdēt sērferu klubā. Tur satieku arī mūsu vakardienas “cīņu biedrus” un izstāstam viens otram kā nu kuram noslēdzies vakars. Satieku arī sērferi, brīdi patērgājam. Vienā brīdī Demba saka, ka pludmalē ir neliela haizivs.
“Kas, tu joko”, saku, es tur tikko peldējos.
“Jā, jā, come and look”, viņš saka un mēs aizejam līdz ūdens malai.
Patiešām, pašā ūdens seklumā kūņojas aptuveni metru gara zivs. Ne es vienīgā cenšos iemūžināt šo skatu, sērferis cenšas noglaudīt zivi, vēl kāds to paņem rokās un palīdz tikt dziļākos ūdeņos. “Jā, viņas te nonāk ik ka pa laikam un nē, viņas nav bīstamas”, Demba mani apskaidro.
Kad izrāde “Saulriets” ir noslēgusies, dodos atpakaļ uz pilsētu. Vēlāk vakarā saskrienamies uz pāris aliem ar Dembu un Tanju, saēdamies uz nakti makaronus ar tunci, un dodamies gulēt.
