Labi, ja jau viņi visi vienā balsī stāsta, ka tas parks ir tik brīnišķīgs, aizbraukšu ar. Iebraukšanas maksa ir USD 4,50 (mana karte darbojas tikai nacionālajos parkos, šis ir štata parks), pie ieejas izkārtne vēsta, ka šī vieta ir atzīta par vienu no labākajiem parkiem ASV.
Eju iekšā un iztaujāju par pieejamajām iespējām. Jau zinu, ka nirt nemēģināšu (baidos par spiedienu uz plaušām), bet snorkelēšana vai laiva ar stikla dibenu varētu būt piemērotas iespējas. Sākumā noskaidroju visu par snorkelēšanu un tieku brīdināta, ka, lai to darītu šodien, ir jābūt stipram peldētājam, jo dēļ vēja ir samērā lieli viļņi. Stāvu pie letes un nevaru izšķiries vai esmu gana stiprs peldētājs un vai labāk tomēr nepalikt pie drošākās stikla laivas. Man blakus stāv kāds pārītis un meitene prasa, vai es arī snorkelēšot. Izstāstu viņai par savām šaubām un viņa mani iedrošina pamēģināt, “es arī neesmu nekāda dižā peldētāja, būs labi.” Lai iet! Piesakos snorkelēšanas tūrei.
Līdz tai ir kāda stunda un to izmantoju, klīstot pa parka takām. Sajūta ir mazliet neomulīga, esmu sabijusies, vēderā kņudinās taureņi. Pārģērbjos peldkostīmā (hidru nolēmu neņemt, jo ūdens temperatūra ir virs 80 F), saņemu snorkelēšanas inventāru un dodos uz laivu. Redzot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem pārbāzto stikla dibena kuģi un pustukšo snorkelēšanas laivu, jūtu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli.
Uzkāpjot uz laivas, mazliet nomierinos. Organizatori smejas, ka parasti uz šīs laivas ir ap 50 cilvēkiem, bet šoreiz mēs esam mazpadsmit, šī esot teju kā privātā tūre. Esmu vienīgā, kam šī būs pirmā snorkelēšanas reize. Instruktors pienāk pie manis un prasa vai viss ok. Saku, ka nē. Viņš dod padomu turēties ar kādu kopā. Sēžu blakus meitenei, kas mani iedrošināja uz šo pasākumu un viņa man piedāvā “hang around together”, kad būsim okeānā, jo viņas vīrs parasti aiznesoties kaut kur prom. Ar prieku piekrītu.
Kad esam nobāzējušies un saņēmuši instrukcijas, ko darīt un ko nē, kāda vecāka kundzīte man prasa, vai esmu viena. Atbildu apstiprinoši un viņa solās pieskatīt, ka laiva neaizbrauc bez manis. Viņa esot dzirdējusi par gadījumiem, kad daži snorkelētaji esot šeit aizmirsti. Pateicos par rūpēm.
Visi salien ūdenī, es vienīgā dodos uz instruktāžu. Tad ūdenī ielienu arī es. Meģinu pabāzt galvu zem ūdens un elpot, nekas prātīgs nesanāk. Man trūkst gaisa un līdz ar to sākas panika. Aizpeldu kādu gabaliņu, pagūstu ieraudzīt, ka zem manis ir brīnišķīga zemūdens pasaule, kuru tā arī neredzēšu. Mazliet lamāju sevi par neprātu, laisties ar savām plaušām šitādā avantūrā. Aizpeldējusi atpakaļ līdz laivai, izstāstu situāciju instruktoram. Viņš brīdi padomā un tad iedod man nūdeli – paralona stieni, ko palikt zem rokām. Un – tas strādā. Tā kā man nav jāvelta spēki, lai noturētos uz ūdens, plaušas ir pilnībā atbrīvotas un caur trubiņu saņemtais gaiss ir pietiekošs.
Peldu uz koraļļu rifu un priecājos par skatiem. Sāku saprast cilvēkus, kurus aizrāvusi zemūdens pasaule. Cenšos izvairīties no koraļļiem, jo esam cieši nobrīdināti, ka pieskaršanās izraisa to bojāeju, kā arī var saskrāpēt ceļus. Man šķiet, ka kaut kam tomēr iespēru ar pleznu. Koraļļi ir skaisti, uz tiem augošās ūdenszāles tāpat, nemaz nerunājot par zivīm visās varavīksnes krāsās. Vienu brīdi peldu virs divām zivīm, kas ir teju manā augumā, viena no viņām izskatās reāli dusmīga uz mani.
Tā nav nekāda mierīgā peldēšana, jo lielie viļņi, skalojoties pāri elpošanas trubiņai, regulāri piedzen pilnu muti ar sāļo ūdeni, un, nākas regulāri izbāzt galvu virs ūdens un špļaudīties. Arī maska man der vidēji – ik pa laikam tajā ieplūst ūdens vai arī parādās migla. Pāris reizes, veicot ūdens izliešanas procedūras, aizrijos ar sālsūdeni. Par spīti visām šīm nebūšanām, esmu ļoti priecīga par pieredzēto. Esmu tikusi pāri bailēm un redzējusi ko jaunu un brīnišķīgu.
Atskan taure, visi salien atpakaļ laivā. Brr, gaiss ir auksts, salīdzinoši ar ūdeni – tajā ne mirkli nesalu. Laiva lielā ātrumā traucas uz krasta pusi, tas ir pusstundas brauciens, kura laikā atvados no saules un Floridas.
Pēc tam dodos uz Koraļļu pili – vienu no populāriem apskates objektiem Miami apkārtnē. Tās reklāmas lapiņā teikts: “Esiet sveicināti Koraļļu pilī, šeit jūs redzēsiet “engineering marvel”, kas tiek salīdzināts ar Stounhedžu un Ēģiptes piramīdām.” Kāds vīrs Eds veltījis 28 dzīves gadus, lai ar pavisam primitīviem rīkiem pārvietotu desmitiem tonnu smagus koraļļu blokus, izveidotu dažādas akmens instalācijas un simbolus. 26 gadu vecumā iemīlējies par 10 gadiem jaunākā meitenē Agnesē, kas dienu pirms kāzām viņu atšuvusi (Tu esi pārāk vecs). Eds pameta dzimteni, tā arī nekad neapprecējās, vairākus gadus klejoja un tad savu dzīvi veltīja šai vietai. Viņš bija latvietis.
Pēc tam dodos atpakaļ pie Maiami Džima, lai pārlaistu savu pēdējo nakti Floridā. Pa ceļam tomēr mazliet apmaldos, ja šai apkaimē ir divi ceļi ar teju vienādiem nosaukumiem. Beigās laimīgi atrodu Džima māju un uztrāpu uz picu vakaru kopā ar man jau pazīstamo draudzeni Trīnu. Brikela sagaida mani rejot, bet Smoukijs gandrīz apčurājas no laimes. Tad nu varu pastāstīt saviem Maiami draugiem par redzēto Floridā – Bahamu salām un Key West. Viņi mani sagatavo Ņujorkai, sakot, lai esmu gatava pavisam citādiem cilvēkiem un videi kā šeit, dievidos – staujiem, tiešiem, brīžam nelaipniem.
Es, protams, uzaicinu Trīnu un Džimu uz Latviju, tāpat kā daudzus citus, ko satieku. Ja viņi visi tiešām atbrauks, man klāsies trakāk kā Darelu ģimenei.
