28. diena – attā Maiami, sveika Ņujorka

Man auto jāatdod lidostā 8:30. Man sanāk iestūrēt pie šiem 8:29. Perfekti! Tad vilcieniņš aizvizina līdz terminālim, man atkal neizdodas reģistrēties “self check-in”, bet pēc ilgākas meklēšanas klientu serviss tomēr atrod manu rezervāciju un es saņemu iekāpšanas karti. Somu nolemju nenodot – nebūs jāmaksā un nebūs to pēc tam jāmeklē pa puslidostu. Rindas uz drošības kontroli ir mežonīgas un daži, kas ieradušies pēdējā brīdī, skaļi pauž savu satraukumu, ka nokavēs reisu. Man nav jāsteidzas, esmu pie geitiem teju stundu iepriekš. Tad tiek paziņots, ka mūsu reiss kavēsies par 2 stundām un man attiecīgi ir 3 stundas, ko gaidīt. Miami lidosta sako, jo te nav bezmaksas internets kā suga. Pat nevienā no četriem Starbaksiem nav. Tas ir “zakon podlasjtji”, jo biju paļāvusies uz to, ka internets būs un šoreiz nebiju norakstījusi nākamā hosta kontaktus, no sērijas – lidostā tāpat nebūs ko darīt, tur visu sapratīšu. Labi, kaut kādas dažas norādes man bija, bet ar pēdējiem skaidrojamiem un adresi nebiju iepazinusies. Nu neko. Ķeros pie bloglietām un ceru, ka internets būs Ņujorkas lidostā.

Mūsu lidmašīna ir beidzot gatava, tā ir pilna līdz ūkai, bagāžu atkal nav kur likt un man tomēr pēdējā brīdī atņem koferi un nosūta uz bagāžas nodalījumu. Par brīvu, protams. Es sēžu pa vidu kādam vīrietim un sievietei, pēc laika saprotu, ka viņi ir vīrs un sieva. Viņi diezgan bieži apmainās ar svietmaizēm un informāciju. Piedāvāju, ka varu pārsēsties, lai viņi var sēdēt blakus. Viņi laipni atsakās, jo sievai patīk sēdēt pie loga, bet vīram pie ejas. Uz brauciena beigām sākam pļāpāt, vīrs ir strādājis ilgāku laiku Ņujorkā, viņš mani informē par viņaprāt ievērojamākajām vietām, kas jāredz Ņujorkā.

Pirms nākamā stāsta man jāatkāpjas vienu solīti atpakaļ. Kāds no maniem iepriekšējiem hostiem, ar kuriem es turpinu uzturēt kontaktu, nesen atsūtīja ziņu, ka piektdien plāno doties uz Pensilvāniju un jautā, kur es atrodos, varbūt varam saskrieties. Saku, ka piektdien ielidoju Ņujorkā, plānoju būt tur aptuveni 10 dienas, bet pēc tam redzēs, uz kuru pusi ceļš vedīs – ja došos uz Vašingtonas DC pusi, varu izbraukt caur Pensilvāniju, ja došos uz Ziemeļiem – Mičiganu, Kanādas pusi, nu tad neko. Mans pirmais Ņujorkas hosts nav pašā pilsētā, bet mazā miestā Īstonā. Lai arī tas ir patālu, esmu apstiprinājusi savu ierašanos, jo – man nav citu piedāvājumu uz šīm dienām un es tiešām gribu satikt šo ģimeni. Tad nu, kad lidmašīnā blakussēdētāja jautā, kur es plānoju palikt, es viņai parādu adresi. “Ā, Tu dodies uz Pensilvāniju”, viņa saka. “Uz kurieni es dodos?”, pati sev pārvaicāju. Man nebija ne jausmas, ka Īstona atrodas Pensilvānijā.

Nosēžamies Ņujorkas lidostā, un man šķita, ka klīdīšu stundām līdz bagāžai un autobusam, bet 10 minūšu laikā esmu jau tikusi gan pie bagāžas, gan pie autobusa biļetes. Viens no autobusiem gan aiziet gar degunu, bet nākamais drīz ir klāt un dodamies ceļā uz Manhetenu, kur atrodas Centrālā autoosta. Ir piektdiena, pieci pēcpusdienā – pats asums. Mēs, protams, vairāk stāvam kā braucam. Manhetenā valda diezgan liels bardaks, ielas pilnas ar atkritumu maisu kaudzēm. Bet tas viss ir nieks. Īstais skats paveras, kad ieeju autoostā. Cilvēku rindām neredz ne sākuma, ne gala – katrā rindā pēc biļetēm stāv 100 – 200 cilvēki. Puse no autoostas ir slēgta, policisti pa skaļruņiem aicina visus izvēlēties citu maršrutu. Šī nav ierasta situācija arī Ņujorkas pamatiedzīvotājiem. Dzirdu, kā citi, ienākot stacijā noelšas: “Ou, kas notiek, šeit izskatās kā zooloģiskajā dārzā”.

Es neko nesaprotu. Ne kur man iet, ne kurā rindā stāties. Pieeju pie viena no policistiem. Atvainojos un saku, ka esmu šeit pirmo reizi, neorientejos, man nepieciešams padoms. “Es saprotu”, viņš atbild un… pagriežas un aiziet prom. Labi, ka biju morāli sagatavota ņujorkiešu attieksmei, citādi sāktu raudāt. Raudāšanas vietā sameklēju citu policistu, tas ir atsaucīgāks un pavēsta, ka mani interesējošie biļešu lodziņi atrodas stāvu zemāk. Tur tie tiešām ir un rindas ir salīdzinoši īsas – kādi cilvēki desmit katrā. Tad nu izstāvu rindu, nosaucu kasierei tekstu, kuru man hosts atsūtījis, noprasu sīkas norādes, no kurienes attiet mans autobuss un dodos uz to. Autobuss uz Īstonu ir klāt pēc minūtēm 15 un dodamies ceļā. Stunda paiet, kamēr tiekam ārā no Ņujorkas, tad jau tiek uzņemts ātrums un pēc pāris stundām esmu Īstonā. Pa ceļam informēju manu hostu Endrjū, ka autobuss kavēsies un Īstonas stacijā esam klāt teju vienlaikus. Kopā ar Endrjū mašīnā sēž šarmanta 3gadniece Sofija. Majās mūs sagaida Endrjū sieva Jesika (amerikāņiem Džesika, jo viņi nevar saprat zviedrisko Jesika), 7gadīgais Alekss, 9gadīgā Eiprila un pastarītis – 15 mēnešus vecais Ītans. Vecākie bērni jau ir kautrīgi, mazākais vēl nerunā, tā nu mana galvenā sarunu biedre turpmakās dienās ir Sofija.

Šī man ir interesanta pieredze, jo līdz šim esmu palikusi tikai pie cilvēkiem, kas dzīvo vieni vai ar istabas biedriem, šī ir pirmā ģimene. Viņi ir jauki bez gala, es tieku pie savas istabas, kas parasti kalpo par bērnu rotaļu istabu. Pavadu mierīgu nakti kopā ar lāčiem, bumbām, rotaļu mājām un bārbijām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s