26. diena – Evergleida un Soušī pastkartes

No rīta pamostos samērā vēlu, Soušī jau sen devusies uz darbu. Tad nu kaut ko sagrabinu brokastīs, izdzeru lielo kafiju, salādēju blogā iepriekšējās dienas bildes, nopriecājos, ka blogs pārkāpis 30 000 hitus un dodos meklēt jaunus piedzīvojums, ko aprakstīt :).

Šodienu esmu nolēmusi pavadīt Evergleidā, tad nu dodos taisnā ceļā turp. Netālu no Dade country labošanas iestādes stopē puisis ar meiteni un šī, protams, ir labākā vieta uzņemt stopētajus un es nekavējoties nobremzēju. Šie ir pirmie stopētāji, ko redzu ASV. Protams, viņi nav amerikāņi, viņi ir no Skotijas. Jaunieši vēlas nokļūt nacionālajā parkā, bet tā kā sabiedriskais transports faktiski neeksistē (kas ir viens no iemesliem, kāpēc šeit īrēju auto), tas nav viegls uzdevums.

Pie parka ieejas tiek prasīti 10 dolāri, bet mana Nacionālo parku gada ieejas karte ģeld un tiekam visi iekšā bez maksas. Pa ceļam čalojam par to un šo, izstāstu viņiem savu maršrutu. Puisis, kas dzīvojis un strādājis diezgan plašā teritorijā, saka, ka man pienācis laiks pamest dabu un doties iekšā pilsētā, kā arī izsaka minējumu, ka Ņujorka būs mana labākā ceļojuma daļa. Nezinu, nezinu. Man šķiet, ka pārsist rietumu krastu nebūs viegli, lai neteiktu neiespējami. Pusis ir reāls frīks, viņš stāsta par īpaši viņam mīļu vietu Ņujorkā, kas saucas Village. Pec stāstiem man nerodas īpaša vēlme turp doties. Aizvedu šos līdz parka galam, Flamingo, viņi par to priecīgi bez gala un es arī. Atvadāmies un es dodos parka izpētē. Aizbraucu cik tālu vien ved ceļš un izlemju apmeklēt tualeti. Tur sastaptais skorpions mani zibenīgi pārliecina pārvilkt zandales pret zābakiem. To izdarījusi, dodos tālāk gar ūdens malu pa kādu taku, cilvēka neviena. Eju un domāju, ka man Evergleida nepatīk joprojām, taka nekāda, visās lapās kaut kas čabinās, kopumā jūtos neomulīgi. Tad, kad pāris soļus no manis, taku šķērso vairāk kā metru gara, man, protams, nepazīstama čūska, es pārmaiņas pēc pat neiespiedzos. Iesāktais solis piezemējas tieši par 180 grādiem citādāk kā iesācies.

Parku mazliet reabilitē Mangrūvju taka. Vecās mangrūvju lapas, sakritušas sastāvējušajā “purva” ūdenī, veido tik silti skaistas, sarkanas toņu spēles, ka nenoskatīties. Arī daži ezeri ir skaisti. Un putni – to šeit ir reāli daudz un viņi īpaši nebaidās no cilvēkiem. Aligatoru gan nevienu tā arī nesastopu.

Pabeigusi Evergleidas lejas ceļa izpēti, dodos Biscayne nacionālā parka virzienā. Tur ierodos īsi pirms saulrieta, bet neko dižu neesmu nokavējusi, jo parks apskatāms tikai no laivas perspektīvas un laivas viņiem šobrīd ir beigušās. Mazliet pastaigājos un dodos pie Soušī uz Key Largo.

Es šoreiz ierodos pirmā, bet Soušī ir klāt pēc 10 minūtēm. Esmu pa ceļam nopirkusi gardus rukolas un aisberga salātus, ko pagatavoju, Soušī šmorē kaut ko neizprotamu. Pēc kāda laika Soušī saņem telefona zvanu un paziņo, ka aizbrauks pēc puikām, kas arī šeit pārnakšņošot. Tā kā Soušī man bija stāstījusi par savu 13 gadīgo krustdēlu, domāju, ka tas būs viņš ar kādu draugu. Tomēr, kad atveras durvis un istabā ielumpačo divi palieli suņi, nosmejos kā esmu alojusies. Tomēr tas nav viss. Viņiem nopakaļus ieveļas divi 30gadīgi lamzaki ar “hello, howareyou”, “where is this accent from?”.

Viņi sauc valstis, es saku “auksts” vai “silts”. Kad viņi ir nosaukuši teju visu Eiropu un man jau šķiet, ka viņi nemaz nezina tādu burtu salikumu kā Latvija, viens no puišiem tiek līdz Igaunijai. Es saku “karsts” un var redzēt, ka puisis drusku mokās, “tā ir valsts, kas sākas uz L burta, vai ne”. Vēl drusku smadzeņu pamežģīšanas un viņš izspļauj “Latvia”. Mēs ar Soušī aplaudējam.

Pēc tam puiši papildina Soušī sautējumu ar desu un garnelēm un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, beigās pāsakums garšo tīri tā neko. Puiši ir arī atnesuši vīnu un tā nu mēs atkal pavadām vakaru saviesīgās sarunās. Kaut kā sarunas nonāk līdz skorpioniem un viņi atceras vienu, kuram Soušī nesen nocirtusi asti. Šeit? Kā ta, ka šeit. Bet parasti līdz otrajam stāvam viņi nekāpjot. Jē, right.

Uzzinot, ka neesmu apmeklējusi blakus esošo “John Pennekamp Coral Reef State Park”, viņi ir sašutuši. “Cilvēki no visas pasaules speciāli brauc uz šejieni, bet tu esi pusjūdzes attālumā un nebrauksi nirt vai snorkelēt?”. “Es taču teicu, es jau teicu viņai, ka tā nedrīkst”, piebalso Soušī. Apsolos apsvērt šo iespēju. Atkal aizejam gulēt visai vēlu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s