23. diena – Bahamas ārpus tūrisma takām

Šonakt pulkstenis tika pagriezts par vienu stundu atpakaļ. Agrāk Amerikā pulksteni grozīja nedēļu iepriekš, bet tad attapās, ka nevajag to darīt kopā ar Halovīniem, lai bērni drošāk var klīst pa ielām. Tad nu šorīt, 8 pēc jaunā laika kuģis izskatās stingri vairāk pamodies, neraugoties uz vakardienas ballīti. Laikam visi grib pēc iespējas ātrāk doties iepazīt Bahamu salas.

Ieturu vieglas brokastis un mazliet pēc 8 nokāpju no kuģa. Sākumā pastaigāju pa centru un piesēžu Virtuļu ēstūzī. Neba virtuļus man sakārojies, bet gan internetu. Uz kuģa tas nav pieejams, precīzāk ir pieejams teju par dolāru minūtē. Paldies par kūkām, protams. Nezinu vai interneta neesamība skaidrojama ar kruīza kompānijas vēlmi pēc papildus peļņas vai viņi uzskata, ka cilvēkiem kruīza laikā jaatpūšas arī no interneta.

Katrā gadījumā pie interneta tieku, ielieku pēdējo dienu tekstus blogā, nočekoju Feisbuku un, galvenais, Koučsērfingu. No Ņujorkas joprojām klusums, bet manā nākamajā pieturas punktā – Key West virzienā, ir divas pozitīvas atbildes. Aizrakstu atpakaļ abiem hostiem un ceru, ka mani precizējumi par ierašanos viņiem ģeldēs.

Tad dodos nomāt motorolleri. Standartcena ir 50 dolāri par dienu, esmu nolēmusi maksāt 40. Beigās tomēr sanāk 60, jo klāt nāk degvielas un apdrošināšanas izmaksas. Ar motorolleri neesmu braukusi kopš Vjetnamas. Atceros sākotnējās bailes un nedrošību un lielisko brīvības sajūtu pēc tam. Saņemu ķiveri un īsu instruktāžu, un esmu gatava doties ceļā. Lēnām čubinu kopā ar pūli un kundzīte, kas man iznomā braucamo, panāk mani, nospiež tauri, cilvēki aizlec uz visām pusēm. “Use a horn, use a horn, mem”, viņa sauc man nopakaļus.

Viņa man arī iesaka braukt uz Atlantis, nezinu, kas tas ir, bet aizbraukt, protams, varu. Pēc maza iesildīšanās brauciena, piestāju benzīntankā apmeklēt apmeklējamo, pie reizes apvaicājos, kur ir tas Atlantis.
“Ai, Jūs jau pabraucāt garām”, puisis norādi uz lielu tiltu aizmugurē.
“Un kurp ved šis ceļš?”, prasu.
“Vai gribat doties uz pludmali?”, viņš jautā pretim.
“Nē, gribu vienkārši paskatīties apkārt”, atbildu.
Puisis atplaukt smaidā un nosaka: “Nu šis ceļš ved ļoti tālu.”

Tas der un turpinu braukt pa to. Principā mans mērķis ir virzīties uz priekšu, cik nu iespējams tuvu piekrastei, godīgi sakot, gribu apbraukt Bahamu salai pa perimetru. Bet, kā parasti, esmu visu pirms brauciena rūpīgi izpētījusi, attiecīgi man nav ne mazākās nojausmas, cik liela ir sala.

Sākumā ceļa malās ir villas, tad normālas mājas, tad grausti un piedrazota apkaime. Kaut kur manu brīdinājumu, ka jāuzmanās no krītošiem kokosriektiem. Vispār pārāk apkārt blisināties nedrīkt, jo vienlaikus jāvaktē gan no aizmugures nākošās mašīnas, jo satiksme ir samērā intensīva, gan priekšā esošās bedres, kuras ir gana daudz un iebraukšana tajās, diezgan droši nozīmē kritienu. Ā, vēl kāds pārsteigumiņš – nobraucot pāris kilometrus un ceļam topot divvirzienu, uzzinu, ka šeit ir ačgārnā satiksmes plūsma.

Nobraukusi kādu gabaliņu apstājos pie sarkanā un sasmaidos ar blakus esošo šoferi (viņi visi brauc vaļā logiem).
Viņš, redzēdams, ka masēju no gāzes turēšanas nogurušo labo roku, dod man padomu: “Tu pārāk cieši turi gāzi un vispār tu pārāk saspringsti.”
Es, savukārt, izmantojot situāciju, prasu, vai ir iespējams apbraukt apkārt Bahamu salai, uz ko viņš atbild noliedzoši – esot pārāk tālu. Bet, ja es turpināšot braukt pa šo ceļu taisni, tad nonākšot atpakaļ pilsētā. Tur nu es vēl nevēlos nonākt un iededzoties zaļajai gaismai, nogriežos pa kreisi.

Braucu visur, kur redzu spīdam okeānu un pamatā nonāku mazās, piedrazotās pludmalītēs. Citas ir tukšas, citās melnādainie dīrā zivis, dzer šnabi, peldas vai vienkārši dirn. Ja ceļš negaidot izbeidzas (un to tas dara bieži), metu riņķī un braucu pa nākamo pieejamo ceļu. Braucot atpakaļ no viena šāda strupceļa, koncentrējos uz doto padomu un cenšos turēt gāzes rokturi bez sasprindzinājuma, kad dzirdu saucienus no mugurpuses: “Keep left, always keep left, mem!”. Koncentrējoties uz vienu lietu, biju aizmirsusi par otru – par kreisās puses satiksmi. Pamāju paldies busiņa šoferim un tupinu kustību pa pareizo pusi.

Vienā brīdī iemaldos jocīgā vietā – no vienas puses ir metālu savākšanas punkts ar milzīgām saplacinātu auto kaudzēm, tieši tam iepretim uzslieta balta plastmasas nojume, kurā padsmit melnie pulcējas uz dievkalpojumu. Ir svētdiena un redzu vēl daudzus baptistu dievkalpojumus – melnās mammas, sapucējušās smalkos tērpos ar cepurēm galvās un kungi arī uzcirtušies ne pa jokam.

Pēc ilgāka brauciena ieraugu uzrakstu “Coral harbour”, beidzot atkal izskatās pēc tūristiskas vietas un nolemju iebraukt tur un noskaidrot, kur atrodos. Iešauju kādā mīlīgā viesnīcas pagalmā pie paša okeāna, izbraukāju glīti sagrābtās smiltis, sakautrējos par to un, stulbi pasmaidījusi dažu darbinieku virzienā, uztaisu U turn un aizbraucu prom. Apstājos pie kādas viesnīcas jaunbūves un paskatos kartē, ko paķēru ostā. Biju pārliecināta, ka ieraudzīšu tur tikai Nassau centru, bet nē – tur ietverta arī visa salas karte. Nofiksēju savu atrašanās vietu – tieši salas pretējā punktā, kur atrodas kuģu piestātne. Izkalkulēju, ka, ja līdz šejienei esmu braukusi 2 stundas, tad turpinot ceļu pa piekrasti, ar 3 stundām vajadzētu pietikt, lai paspētu uz kuģi.

Braucu pēc kartes pa lielu ceļu un galā pārsteigumiņš: būvlaukums ar ciet vārtiem. Apstājos, izvelku karti, lai sapratu, kur esmu nonākusi, un pie vārtiem piestāj arī kāds pikaps. Bet arī viņam vārti netiek atvērti. Viņš padod atpakaļ un noslāpē motoru. Saprotu, ka no komunikācijas neizvairīties, nosplāpēju rolleri, uz dodos ar karti pie vadītāja. Atvainojos un lūdzu palīdzību atrašanās vietas noteikšanā. Man šitas džeks reāli nepatīk, vēl vairāk nepatīk, ka viņš lāga nevar pateikt, kur atrodamies un pavisam nepatīk, ka viņš sāk kāpt ārā no mašīnas. Uz vienu pusi ir pamesta būvlaukuma vārti, uz otru – absolūti vientuļš ceļš. Novērtēju savas izredzes aizlaisties ka minimālas, jo motorolleris stāv nepareizā virzienā, iesprostots starp ceļmalu un blakus stāvošo pikapu. Saglabāju vēsu prātu un tik māju ar galvu un pārprasu par visiem pagriezieniem, esmu pats laipnības un pateicības kalngals. Turpinot pateikties, pārstumju rolleri pareizi un piedarbinu to. Līdz šim braucu samērā prātīgi – uz kādiem 50 – 60 km/h. Tagad “parauju ručkā” un braucu pāri par 80 km/h. Ķiveres siksna griežas zodā, bet pati ķivere karājas kaut kur pakauša galā – vismaz tāda ir sajūta. Lai arī braucu ātri, pēc kāda laika pikaps palido man garām. Bet esmu nonākusi jau vietā, kur ir rosīgi būvlaukumi un mazliet atslābstu. Tā kā man jorprojām nav īstas pārliecības savu par atrašanās vietu, tad uzrodas jau cita fobija – nepaspēšu uz kuģi.

Nogriežos uz kāda ceļa un tur parādās citāda civilizācija – pirmo reizi brauciena laikā ieraugu vēl vienu motorolleri un divus velosipēdistus. Pec laika velosipēdisti kļūst arvien vairāk un nonāku pludmalē, kur viņu ir pavisam daudz. Tikko beidzies Bahamu biatlons un paspēju pat uz apbalvošanu. Atrodu kādu vīru, kas man vieš uzticību, un lūdzu kartē norādīt mūsu atrašanās vietu, ko viņš izdara nekļūdīgi. Šī informācija mani iepriecina, esmu tuvāk pilsētai, nekā man šķita.
Vīrs man dod padomu turēties tuvāk rietumu krastam, un saka: “Be careful”.
“Why?”, es viņam prasu.
Atbilde ir vienkārši satriecoša, saproti kā gribi: “You are in Bahamas”.

Lai arī jauku cilvēku te ir kā biezs, šī vieta man iedveš lielākas šausmas nekā viss līdz šim redzētais. Netālu no enerģijas dzērienu tukšajām pudelēm riņķo milzīgi bišu bari. Divas, kopā saķērušās bites nosēžas uz manas somas un es to nolieku smiltīs un pagaidu kamēr šīs aizlidos. Tad lēnām, cenšoties nepievērst citu apkārt riņķojošo bišu uzmanību, piedarbinu rolleri, izstūrēju “brīvos ūdeņos” un atviegloti uzelpoju. Tuvākie zina, bet citiem man japaskaidro, ka man ir alerģija pret bitēm un, ja pēc koduma minūšu 20 laikā netieku līdz slimnīcai, pastāv visai reāla iespēja atliekties.

Tad nu turpinu ceļu gar rietumu krastu un te ir pavisam cita – tūristu pasaule. Izskatās, ka vētra nav gājusi secan arī Bahamām, jo šoseja vietām ir smilšu aizpūsta un ceļmalās guļ ar saknēm izrauti koki. Drīz jau esmu Nassau pilsētā. Ar visām daudzajām maldīšanās un apstāšanās reizēm, apbraukšana apkārt salai man ir prasījusi 3 ar pus stundas. Ko nozīmē iepriekš dzirdētais, ka tas ir “too far”? Cilvēki tiešām ir dīvaini bez gala.

Tā kā vēl ir tikai mazliet pēc 14 pēcpusdienā un rolleri vēl negribas atdot, nolemju aizbraukt arī līdz izslavētajam Atlantis, kas atrodas Paradīzes salā. Paradīzes sala? Sūds uz kociņa! Gandrīz katrs ceļš beidzas ar šlagbaumu kādas glaunas viesnīcas priekšā. Vienīgais ievērības cienīgais objekts ir kāds klostera monuments, kā arī pats brauciens uz salu, jo tas notiek šķērsojot divus augstus tiltus – vienu turpceļā, otru atpakaļceļā. Pie klostera stāv inčīgs braucamais, ko nofočēju, uz ko man divas sievietes, kas acīmredzot stūrēja šo braucamo, velta piezīmi: “You are a brave lady to drive around alone”. Labi, ka visas šīs uzmundrinošās frāzes dzirdu sava brauciena beigās, nevis sākumā.

Izbraukājusi Paradīzes salu, dodos atpakaļ uz Nassau, vēl pabraukāju pa pilsētu, apskatu ūdenstorni, vecos fortus un Karalienes kāpnes. Pie tām vecs nēģeris ratiņkrēslā labi nostādītā gida balsī sniedz man īsu lekciju Bahamu salu vēsturē. Aizklīstot līdz fortiem, mani pēkšņi piemeklē šaubas vai uz kuģa bija jāierodas pus4 vai pus5. Ta kā ir bez 5 minūtēm pus4, nolemju neriskēt un dodos atpakaļ. Īrē mani sagaida ar frāzi “You’ ve done a good job, You came back safe”. Tad lēdija izdara lietu, kas man ļoti nepatīk un paprasa dzeramnaudu, ko es nedodu. Dodu tad, kad man gribas to dot, bet kolīdz man to pieprasa, tā man to negribas dot. (Ansim – atmiņai par tip massage ;).

Uzkāpju uz kuģa un, protams, secinu, ka pareizais atgriešanās laiks ir pus5. Pēc dušas badīgi uzklūpu paeljai un hamburgeram, un tad esmu gatava vakariņām. Lēnām ieturu maltīti – labāko starteri no līdz šim baudītajiem, arī pārējais garšo lieliski.

Pēc vakariņām nolemju apmeklēt kādu šovu – tribute 60-to un 70-to gadu mūzikai. Tā kā līdz šovam vēl pusstunda, nometu savu sarkanvīna glāzi uz galdiņa, pie kura netālu atrodas elektrības kontakti un aizskrienu vēl līdz kajītei. Atgriežoties atpakaļ, netālu sēdošais puisis man velta frāzi: “Hmm, es te sēdēju un domāju, vai nāksi atpakaļ pēc tā sava vīna vai nē.” Puisis ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels. Tiešām ļoti liels. Biju ievērojusi viņu jau iepriekš, pārvietojoties speciālā braucamajā. Pēc brīža parādās arī viņa sieva un mēs paspējam pirms šova mazliet papļāpāt. Es izstāstu par saviem dienas piedzīvojumiem un parādu bildes, šie mazliet ilustrē savu dzīvi. Viņi aiziet mazliet pirms šova beigām, uz atvadām pusis pienāk pie manis, paspiež roku un novēl man veiksmi turpmākajā ceļā. Pēc šova vēl izstaigāju kuģi, paklausos kā viens melnais izpilda Eltona Džona dziesmas, mazliet papļāpāju ar meitenem, kas šeit ir vecmeitu ballītes ceļojumā, tad izstaigāju vietas, kur esmu ilgāk sēdējusi un atvados no tām. Rīt būs gara diena, tāpēc dodos pie miera.

3 responses to “23. diena – Bahamas ārpus tūrisma takām

  1. http://travel.state.gov/travel/cis_pa_tw/cis/cis_989.html#safety

    “Every year people are killed or injured due to improper, careless, or reckless operation of scooters… There have been reports that some operators do not actually provide insurance coverage even when the renter opted (and paid) for insurance coverage”

    “The Bahamas has a high crime rate… Three separate groups of tourists were held at gunpoint and robbed at popular tourist sites in and near Nassau; each of these incidents occurred during daylight hours and involved groups of more than eight persons.”

    “The U.S. Embassy has received reports of assaults, including sexual assaults, in diverse areas such as in casinos, outside hotels, or on cruise ships”

    http://www.fco.gov.uk/en/travel-and-living-abroad/travel-advice-by-country/north-central-america/bahamas#safetySecurity

    “Some tourists have been victims of robbery, sometimes armed, in isolated areas and more recently in tourist areas of New Providence.”
    “Do not walk alone away from the main hotels, tourist areas, beaches and downtown Nassau”

    https://www.osac.gov/Pages/ContentReportDetails.aspx?cid=12460

    “The U.S. Department of State rates the criminal threat level for New Providence Island as CRITICAL.”

    :>

  2. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s