21. diena – kruīza sākums

Pirmais, ko no rīta atverot durvis ieraugu, ir divas brūnas acis un strupa aste, kas kustas kā mūžīgais dzinējs. Pirmais darbs ir samīļot brūno ķēmu, tad seko pārējie rīta rituāli.

Nolēmu, ka nopietnāk jāpieķeras dažādiem rezervāciju un koučsērfinga jautājumiem. Tad nu pāris stundas pavadīju pie datora – norezervēju auto un nosūtīju kaudzi ar koučrekvestiem. Biju tā aizrāvusies, ka pulkstenis nemanot rādīja pusdivi, bet divos jau attiet autobuss uz centru. Tad nu uz ašo sametu visu koferos, atteicos no Džima piedāvātajām pusdienām un devos ceļā. Džims ar suņiem pavadīja mani līdz autobusa pieturai un atvadījās, novēlot labus piedzīvojumus. Es vēl sabučoju Smoukiju un viņš drusku ar varu tika aizvilkts māju virzienā.

Autobusā atkal ir tikai runātīgi spāņi, savukārt šoferīte brauc tā, it kā būtu pirmās formulas pilote, kurai izņēmuma kārtā atļauts vadīt autobusu. Ar vienu aci vēroju pasažierus, īpaši manu uzmanību piesaista kāda vecāka kundze – nu ļoti sakopta, tāda kā smalka, šķiet, viņa pat īsti neiederas šajā grabošajā autobusā. Tomēr neesmu pietiekami vērīga, jo brīdī, kad kundze parauj striķīti, lai paziņotu savu vēlmi izkāpt nākamajā pieturā, pamanu, ka viņa turas pie gara spieķa. Jau drīz viņa, to virzot pa priekšu, nonāk līdz durvīm, atvadās no vadītājas un izkāpj, ar spieķi sataustot ēkas sienu. Kundze ir akla.

Pēc nepilnas stundas esam nonākuši centrā un mūs uz brīdi apstādina Brikelas tilta pacelšana. Iedomājoties skatu, kā tilta lūzuma vietā pirms pāris mēnešiem cenšas noturēties baltais plušķis, un to, nevarēdams, ieveļas ūdenī, mazliet nodrebu. Esmu no sirds pateicīga Džima draugam, kas redzot šo situāciju, nepalika vienaldzīgs un izglāba Brikelu. Braucu garām arī savai pirmajai mājvietai un man šķiet sireāli, ka mitinājos te pirms pāris dienām.

Tā kā man neizdevās sistēmā atrast savu kruīza rezervāciju, tad teorētiski man vajadzētu būt pie kuģa 15:00, divas stundas pirms attiešanas. Centrā esmu 14:40 un nolemju neņemt taksi, bet aiziet uz ostu ar kājām. Domāts – darīts. Atkal jāšķērso liels tilts. Man garām traucas fūres ar konteineriem un kravām, es dudinu pa šosejas maliņu ar savu velkamo koferīti. Vienā brīdī kreisās joslas aiziet uz pasažieru ostu, labās uz kravas termināliem, es ar savu koferīti ieņemu pareizo joslu un kopā ar auto gaidu pie sarkanās gaismas. Termināli izrādās šeit ir diezgan daudz, man, protams, nav ne jausmas, no kāda attiet mans kuģis. Ieeju pirmajā, kas gadās ceļā un jautāju, no kurienes attiet Norvegian Sky. “Ouuu”, pēc balss toņa jau saprotu, ka būs jākājo vēl kāds gabaliņš. “Tas ir pats pēdējais kuģis piestātnē, ejiet uz priekšu, līdz galam.” Tur arī dodos un drīz jau esmu savā terminālī.

Dodos iekšā un stāstu, ka man nav izdrukātas biļetes, bet visādi citādi viss ar mani ir kārtībā. Kundzīte pārbauda pasažieru sarakstu un es tur laimīgā kārtā esmu iekšā. Tad japarakstās, ka tev nav bijusi caureja un vemšana, kā arī janosolās līdz kruīza beigām nebūt stāvoklī kurā tur nedēļā un var doties uz check-in rindu. Man priekšā stāv melnais pusis ar meiteni, aizmugurē vecāku bariņš ar 6 bērniem. Vienā brīdī melnais puisis pagriežas pret mani un jautā: “Tu uz šejieni atnāci kājām, vai ne?” Protams, atbildi nojaušu, tomēr pavaicāju, “A kā tu zini?”. “Es braucu garām ar taksi”, pusis sniedz manu prognozēto atbildi. Vēl kādu brīdi parunājamies par staigāšanu un klāt jau mana rinda. Bērni lien priekšā, viena no mātēm liek visiem ieņemt vietu aiz tās beautiful lēdijas (tas ir manis, iedomājieties:).
Tieku iereģistrēta un kāpju uz kuģa. Mana kajīte ir uz viena no zemākajiem klājiem, bez logiem, jo tā ir lētāk. Bet tā kā man nav klaustrofobijas un naktī guļot es neskatos ārā pa logu, tad man diezgan vienalga vai tur ir logs vai nē.

Tomēr nokāpjot lejā un ejot pa garo gaiteni, vienubrīd uznāk tāda Titānika sajūta. To pastiprina kajītes televizorā skanošie drošības instrukciju paziņojumi, kas tiek drillēti uz riņķi, kamēr notiek pasažieru uzņemšana. Ieeju dušā, izkrāmēju mantas un tad dodos apskatīt kuģi. Tomēr pa ceļam topu pārtverta un nosūtīta uz drošības instruktāžu. Izskatās, ka lielāko tās daļu esmu palaidusi garām, redzu vestes uzvilkšanas aktu un pasākums ar to ir beidzies.

Izmetu nelielu lociņu pa augšējiem klājiem un paspēju piefiksēt tur esošos baseinus, džakuzi, un basketbola laukumu. Piebāzējos kuģa pakaļgalā pie maza galdiņa un vēroju kuģa izbraukšanas procesu. Kuģis ilgāku laiku brauc gar MacArthur Couseway, kuru mērojot kājām, biju redzējusi jūrā iebraucam kruīza kuģus. Drīz jau esam pie South Beach un vēroju kā attālinās pludmale un pazīstamie Maiami debesskāpji.

Tad nāsis sakņudina gardo ēdienu smarža un dodos novērtēt piedāvājumu. Saldējuma bārs, augļu bārs, otrie, wok, zupas, salāti, saldie utt. utt. – ēdienu klāsts ir tik plašs, ka visu pat nav iespējams nogaršot. Paņemu pa bišķiņam no vairākiem ēdieniem un ieturu gardu maltīti. Tikmēr aiz borta vērojams saulriets un visi steidz fotografēties uz rietošās saules un tālumā samanāmā Mimai fona. Netālu no manis sēž ģimene no Francijas – viens jaunākas pāris un viens vecāks, ka arī divi bērni – puika un meitene. Izskatās, ka abiem bērniem kas kaiš, viņi īsti nevar paiet, arī citas kustības ir traucētas. Bet viņi smejas, samīļo savus vecākus (?) un vispār visi kopā izskatās ļoti laimīgi. Iespējams, ka tur ir daudz ciešanu arī, bet to neredz, viņi ir tik cilvēciski skaisti.

Kad saule norietējusi, vairums tautas pazūd kuģa iekštelpās un es mierīgi varu piesēst pie sava iepriekšējā galdiņa un noskatīties izrādi līdz galam. Tā turpinās vēl kādu stundu. Debesis kļūst te tumšākas, te gaišākas. Brīžiem vadošais ir sarkanais tonis, tad dzeltenais, tad purpura. Viens tumšs mākonis karājas gaisā virs Miami centra un saspēlējas ar dūmiem no kāda cita kruīza kuģa. Izrādes muzikālo fonu nodrošina pamatā albumi Viegli un Vēl viena klusā daba. Atkal piezogas tādas Titāniskas sajūtas, šoreiz tās šarmantās. Netālu redzu pārīšus mijam skūpstus un glāstus. Es novelku zandales un uzstutēju plikās kājas pāri reliņiem un ļauju vējam darīt visu, ko viņš vēlas – ar kājām, matiem un pārējo.

Kad debesis satumsušas pavisam, dodos sistemātiskā kuģa izpētē. Eju garām veikaliem, kazino zālei, trenažieru zālei, teātrim, līdz nonāku līdz kādam restorānam un nolemju, ka sen nav ēsts :). Visi galdiņi ir aizņemti un tev iedod mazu devaisu – kad tas sāks mirgot un vibrēt, galdiņš ir brīvs. To viņš dara pēc minūtēm 15 un tieku nosēdināta pie maza galdiņa. Mani apkalpo ļoti jauks oficiants un arī maltīte (izņemot starteri) ir tiešām garda. Un atvadām vaicāju, ko kuras puses ir oficiants, viņš saka, ka no Indonēzijas, Bali. Es savukārt vēstu viņam, ka došos tur pēc pāris mēnešiem. “O, es tev izrādīšu salu, ja būšu mājās”. “Tas būtu jauki”, saku viņam un iedodu Feisbuka kontaktus. Ja nu arī nebūs mājās, no Feisbuka draudzības neviens nav nomiris. Kad pieceļos kājās, konstatēju, ka jaukā indonēzieša galva ir manā krūšu līmenī. Domās izsaku cerību, ka citi cilvēki Indonēzijā ir mazliet garāki. Citādi būs kā Vjetnamā, kad maza meitenīte aizskrēja pēc brālīša, lai viņam parādītu mani. Brālītis, mani ieraugot, sāka nevaldāmi raudāt, jo neko tik lielu un briesmīgu savā īsajā 3gadnieka dzīvē vēl nebija redzējis.

Pēc vakariņām paspēju uz pusi no kāda komiķa šova, viņš bija diezgan smieklīgs, īpaši, ja puslīdz saprot gan angļu, gan spāņu valodu. Tad vēl mazliet paklīstu pa kuģi un ap pusnakti liekos uz auss, lai nākamajā rītā 8 būtu gatava izkāpt no kuģa.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s