No rīta ap 6 Mārtins cenšas pa tumsu sameklēt savus apavus. Saku viņam, lai slēdz vien iekšā gaismu, jo es tāpat vairs neguļu. Sasodītais džetlegs! Tad nu Mārtins aizdodas prom, es vēl kādu brīdi vārtos pa gultu, bet, pārliecinājusies, ka aizmigt būs bezcerīgi, arī slienos augšā. Pāris stundas pašiverēju pa māju – paēdu brokastis, pasēžu intenetā. Mārtinam pie sienas ir pasaules karte un katrs koušcērferis atzīmē punktu uz tās valsts, no kurienes viņš ir nācis. Latvija pagaidām ir neskarta teritorija, tad nu punkta vietā uzzīmēju daiļu kameni. Vēl uzrakstu atvadu vēstuli, kurā pateicos par naktsmājām – angliski, ar būtiskāko vārdu tulkojumu latviski. Aizcērtu durvis, iemetu mašīnā telti, ko Mārtins man katram gadījumam ir aizdevis, un dodos Zaienas (Zion) nacionālā parka virzienā (http://www.nps.gov/zion/index.htm).
Zinot, ka ar Lasvegasu nekādi joki nav, GPS tiek ieslēgts nekavējoties un kādu laiciņu braucam bez problēmām. Iepildu degvielu, kas ir lētākā no līdz šim redzētajām (kā viss Lasvegasā). Kad man jau šķita, ka drīz būšu ārā no pilsētas, mēs ar GPSu pārprotam viens otru, ko nozīmē pavisam pa labi vai bišķiņ pa labi, un es atkal vizinos pa n-to joslu viaduktiem minūtes 20. Tad nu gan esmu ārā no spēļu ellītes un atviegloti uzelpoju. Drīz vien iekuļos pamatīgā sastrēgumā, kas izveidojies dēļ ceļu remonta. Priecājos par atpakaļgaitas spogulī redzamo kravas auto purnu un riju Kalifornijas apelsīnus. Kad esam no korķa ārā, drīz vien parādās ceļa zīme: “Welcome to Arizona. State of Grand Canyon”. Pa ceļam piestāju kādā veikalā un iepērku proviantu. Šeit nolemju noprovēt arī izslavēto virtuli. Nu neko, tīri ēdams. Nočāpstinu vienu tādu ar biezu šokolādes – karameļu glazūru un pusdienas paēstas.
Pēcpusdienā ierodos Zaienas nacionālajā parkā. Pie ieejas nopēku Amerikas nacionālo parku gada karti, kas maksā 80 dolārus. Diezgan jau sālīti, bet ņemot vērā, ka esmu iecerējusi apmeklēt nevienu vien parku, ceru, ka tas atmaksāsies (un tā arī bij’). Tā kā no tuvējās apkārtnes koušcērfinga pieprasījumiem neviens nav atbildēts, tad esmu dikti pateicīga Mārtinam par telts ideju. Nopērku par 16 dolāriem kempinga vietu un dodos būvēt naktsmājas. Katrai kempinga vietai ir atvēlēta teritorija mašīnai, teltij, ir galdiņš un grils.
Telts konstrukcija ir diezgan vienkārša un jau pēc minūtēm desmit esmu tikusi galā ar šo celtniecības uzdevumu. Tad dodoties uz auto pēc citām mantām, mani pēkšņi pārsteidz svelošas sāpes. Paraugos lejup uz zandali un tur, starp zoli un manu pēdu, garā, baltā zarnu diegā karājas lapsene. Klāt ir viņas pēdējā stundiņa, bet es kliedzu tā, it kā tā būtu klāt man. Es skatos uz lapseni un visi citi skatās uz mani. Aizveros, aizklunkurēju līdz mašīnai un nokrītu krēslā.
“Are You ok?”, pēc brīža no kaimiņu laukumiņa atskan klusa, norūpējusies sievietes balss. Caur asarām noburkšķu atbildei vārdu savirknējumu “paldies, waaaasp, alerģija”. Viņa man piedāvā kaut kādas zāles, par ko pateicos, bet paralēli domāju, ko es pati varētu darīt lietas labā. Nepazīstamu zemi klāt nebāzīšu, dabūšu vēl kaut kādus zemes tārpus. Tad attopos, ka no Venturas man līdzi ir pussīpols un pielieku to pie koduma. Kā saka Māra Dzērve – ja nelīdzēs, tad nekaitēs. Kādu laiciņu pasēžu, nomierinos un tad turpinu iekārtot naktsmītni.
Telts bija jāceļ uz tādiem maziem olīšiem. Citur arī negribu to būvēt – sazin kādi žurki, peļi, vabuļi te pa zāli ložņā. Vienīgā problēma ir tāda, ka man nav paklājiņa. Tad nu izņemu no kofera visas drēbes, saloku tās un glīti sarindoju uz zemes, tad pārklāju pāri tām guļammaisu. Ir gulēts arī uz mīkstākām virsmām, bet neesmu jau nekāda princese uz oļa, gan jau kaut kā aizmigšu.
Kad nakstmītne iekārtota, dodos uz shuttle autobusu, kas ved augšup pa kanjonu Zaienas kalnos. Pa ceļam ir astoņas pieturas, no katras no tām sākas viena vai vairākas pārgājienu takas. Es uzbraucu līdz pašai augšai – “The Temple of Sinawava” pieturai. No tās ved taka gar upes krastu, pa kuru turpinu ceļu. Kad taka beidzas, tālāk var tikt, brienot pa upi. Tā turpinot kādās astoņās stundās var nonākt pie viena no šī kanjona skaistākajiem galamērķiem (The Narrows). Es iekāpju upē. Ūdens ir auksts un straume vietām ir visai spēcīga. Aukstais ūdens patīkami veldzē lapsenes kodumu. Brienu uz priekšu un pēc kāda laika esmu pilnīgi viena. Tomēr pēc kāda kilometra nolemju griezties atpakaļ – jo nav pārāk gudri klenderēt vienai pa šādu vietu, bet galvenokārt tāpēc, ka sāk satumst. Vairums cilvēku tā arī paliek stāvam takas galā, jo negrib samērcēt apavus. Tur stāv arī trīs skotietes un prasa man kā izskatās tālāk. Saku, ka smuki, bet nemeloju un atzīstu, ka esmu redzējusi tikai nelielu gabaliņu. Atceļu uz autobusu eju kopā ar skotietēm. Divām no viņām ir 60 gadi, bet pašai spriganākajai – 65. Viņas piedāvā mani nobildēt uz akmens bluķa, izskatīšoties, ka ir kāpts baigais gabals, lai uz tā nokļūtu. Tomēr bildē diemžēl skaidri var redzēt blakus esošo taku.
Dzirdot, ka plānoju braukt uz Ņujorku, viņas man stāsta par saviem piedzīvojumiem šai pilsētā un dod padomus, ko darīt un ko nē. Spriganā kundze stāsta, ka uz ielas piegājusi pie policista, uzlikusi roku uz viņa aukšdelma un vaicājusi: “Dēliņ, kā te var nokļūt uz to un to vietu”. Pirms atbildēt, šis esot ar noteiktu žestu atbrīvojies no viņas rokas un teicis: “Mem, vai Jūs nezinat, ka pieskarties policistam Ņujorkā ir nelegāli?”. “Tā, ka neskaries klāt policistiem, ja”, viņas smejas un brīdina mani.
Ieraugām upē stāvam gārnim līdzīgu putnu un viena no skotietem sauc otrai: “Look, look! You wanted to see wildlife, there is some!” Protams, no šī brēciena wildlife paceļas spārnos un dodas uz kādu drošāku vietu. Nonākušas līdz autobusam, ieraugām klīstam stirnas: “Look, some more wildlife”, šīs priecājas.
Kad nobraucam lejā no kanjona, ir pilnīgi melna nakts. Labi, ka esmu jau visu sariktējusi gulēšanai. Ierāpjos mašīnā, kaut ko uzēdu, mirkli padarbojos datorā un lienu teltī. Caur telts sienām redzu apkārtējo galdiņu vakarēšanu, daudz kur deg ugunskuri vai grili, cepas gaļa. Pa kādu šķirbu redzu arī zvaigznes – tās ir lielas un spožas, kā jau kalnos.
Gulēt ir diezgan cieti, auksti un lapsenes kodums riebīgi smeldz. Man ir līdzi pārsimts grami šņabja ekstrēmām situācijām. Nolemju, ka šī ir mazliet ekstrēma situācija un iemalkoju pāris klunkšķus. Vai no tiem malkiem vai no pastaigas, bet drīzi vien jau laižos miegā. Tas gan ir diezgan trausls – ik pa laikam grozos vai trūkstos augšā, un esmu priecīga, kad pulkstenis rāda pus7 un varu celties.
