5. diena – Zaiena, Braisa un nakts auto

Drebinoties pieceļos vēl tumsā un, ar mobilo telefonu apgaismojot ceļu, aizklunkurēju līdz sanitārajam mezglam. Tad aši sametu telti un tās saturu mašīnā un dodos ārpus kempinga teritorijas. Novietoju auto stāvvietā un dodos uz pirmo shuttle autobusa reisu, kas ved iekšā Zaienas kanjonā. Šoreiz izkāpju pieturā “The Grotto”, no kurienes savu ceļu sāk vairākas takas. Viena no tām ir izslavētā “Angels Landing”, pa kuru jāiet 4 stundas un lielu daļu pa šauru kalnu kori, kur abās pusēs slejas klinšu kraujas. Tur es neeju. Es izvēlos vidējās grūtības trases “Kayenta trail” un “Emerald’s pools trail”.

Pārējie agrie putni aizsteidzas pa grūto maršrutu, tāpēc vienkāršās takas pāris stundas pieder man vienai. Eju gar upes krastu un veros pasakainajā kalnu ainā. Aust saule un skats ir neaprakstāms. Mani pārņem pēkšņa pateicība un vēlme meditēt. Nodomāju, ka uz zemes gluži sēdēt negribētos, varētu kāds plakans akmens pagadīties. Pēc diviem pagriezieniem tas stāv takas malā – kādus divus kvadrātmetrus liels, plakans akmens trijstūris. Nosēžos un pawāhēgurēju. Drusku paraudu pa vidam.

Tad eju tālāk un taka nogriežas nost no upes, ievedot mazliet šaurākā kanjona atzarā. Tur izveidojušies vairāki baseini, kuros dzīvnieki nāk peldēt, cilvēkiem tur nav ļauts darīt to pašu. Tikai tad, kad jau kāpju lejup no augšējiem baseiniem, satieku pirmos cilvēkus. Tie paši nes lielu kadiķkoka baļķi un ir parka darbinieki. Vēl pēc gabaliņa satieku pirmos tūristus un tad jau viņi redzami arvien biežāk. Pulkstens ir ap 10, mans rīts ir noslēdzies un dodos uz mašīnas pusi.

Tālāk ceļš ved uz Braisas (Bryce) kanjonu. Jāteic, ka ceļa posms no Zaienas līdz Braisai ir izcili skaists un pa ceļam redzētie skati ir teju tikpat iespaidīgi kā paši kanjoni. Braisas kanjons ir daudz citādaks – tajā pamatā redzami vertikāli smilšu stabi, kas mazliet līdzinās tādiem, ko pludmalē var uztapināt pilinot slapjas smiltis no saujas. Iebraucot Braisas kanjonā, noparkojos stāvvietā un jūtu, ka pusgulētā nakts liek sevi manīt. Pusstundiņu pasnaužu, tad dodos kanjona izpētē. Gar kanjonu iet ceļš ar norādām – uz saulrieta punktu, uz saullēkta punktu, uz iedvesmas punktu un tamlīdzīgi. Ir auksti un augsti. Piemēram, iedvesmu var smelties punktā, kas atrodas 8100 pēdas virs jūras līmeņa. Aplūkoju visu mazliet paātrinātā režīmā, jo gribu vēl šovakar paspēt aizbraukt līdz Lielajam Kanjonam, varbūt par redzēt tur saulrietu.

Sakritību virknes rezultātā atkal satieku savas skotu paziņas. Tieši biju nodomājusi, kāpēc es šīs nenofotografēju, kad tur viņas stāv – vienā no ceļmalas pieturas punktiem, kur arī es esmu piestājusi uz smuko bildi. Tad nu beidzot iepazīstamies un tieku arī pie viņu fotogrāfijas. Vēl aizbraucu aplūkot kādu netālu esošu alu, tā gan nav diez ko diža. Bet, neapskatīsi – neuzzināsi.

Uzsāku ceļu Lielā kanjoja virzienā unn kādā pusceļā saprotu, ka līdz saulrietam noteikti nepaspēšu. Arī šonakt ir aktuāls naktsmāju jautājums, tomēr īpaši nesatraucos – iebraukšu kādā motelī un paņemšu istabu, cik tur tā darba. Kādu brīdi atkal ceļš ved pa līdzenumu ar dīvainiem kadiķiem, tālumā priekšā redzama kalnu grēda, kurā slēpjas Lielais kanjons. Vispār radiostacijas atskaņo diezgan draņķīgu mūziku, bet šoreiz šie uztrāpa un uzliek mana bērnības elka Fila Kolinsa dziesmu “In the air tonight”, kurā ir vārdi “Well I’ve been waiting for this moment for all my life, oh Lord”. Pats dziesmas konteksts galīgi nav pa tēmu, bet konkrētā rindiņa gan. Ir drusku tāda sajūta.

Saulrietu redzu, braucot pa ceļu, kuram abās pusēs slejas izdegušu koku rindas. Drīz uzzinu, ka nāsis mani neviļ un tālumā redzamais plakanais mākonis ir dūmi, no ugunsgrēka “under control”. Ātri braukt nedrīkst, jo stirnas šeit cilpo biezā slānī. Kopumā šajā un nākamajā dienā manu mašīnu tuvāk vēlas aplūkot kādas 30 stirnas. Nerunājot par tām, kuras vienkārši redzu ganāmies ceļmalās – to skaits ir pāri simtam. Ir jau pilnīgi tumšs, kad beidzot ieraugu kādu viesu namu. Nolemju apvaicāties par istabu pieejamību un cenām. Esot pieejamas divas istabas. Ciiik? 165 dolāri. Paldies.

Pamatīgi noaudzis tēvainis uz manu jautājumu par telts būvniecību atbild apstiprinoši – blaukus esot kempings vai arī varot mēģināt uzbūvēt telti netālu esošajā skatu punktā, blakus stāvvietai. Kempingā noteikti būšot daudz cilvēki un mazliet jāmaksā, pie stāvvietas daži un nebūs jāmaksā. Man pēdējais varinats izklausās tīkamāks un dodos izpētē. Braucot minūtes 20 pa Latvijas tipa lauku ceļiem, esmu galā. Tukšs un kluss ir klajumā. Un tumšs. Neesmu baigā zaķpastala, bet vienai būvēt telti nekurienes vidū pie lāčiem tomēr negribu. Nolemju, ka braukšu uz kempingu. Vispār jau palikšana šonakt teltī nav no gudrākajām domām, jo gaisa temperatūra ir plus 2 grādi. Aizbraucot līdz kempingam gaida nākamais pārsteigumiņš – kempings ir slēgts. Dodos atpakaļ uz viesu namu un godīgi apvaicājos vai viņiem nebūtu iebildumu, ja gulētu pie viesu nama. To nu viņi nevarot gan ļaut.

“Un, ja es nebūtu paprasījusi?”, neliekos mierā.
“Tad es nebūtu gājis skatīties”, saka tēvainis.
“Un tagad iesi?”, ar viltīgu smīnu vaicāju.

Viņš ar tikpat viltīgu sejas izteiksmi parausta plecus. Vēl viņš mani mēģina iedrošināt tomēr būvēt telti jebkur mežā, sakot, ka cilvēki te klīstot reti un meža dzīvnieki vēl retāk. “Kā tad, īpaši retas ir stirnas”, nomurminu pie sevis. Tāpat nodomāju, ka arī viņam kā lielam tēvainim, būtu pa spēkam nepieciešamības gadījumā ja ne nosist, tad vismaz nobiedēt lielo vairumu meža zvēru. Sajūtos dikti trausla un maiga būtne.

Lai nu kā, nolemju, ka šeit nepalikšu un braukšu līdz pašam galam – Lielā kanjona ziemeļu takai. Pēc pusstundas ripināšanās pa tumsu sāk parādīties gaismas un esmu nonākusi galamērķī. Esmu pārāk nogurusi, lai vispār vēl kaut ko meklētu un par spīti stāvvietā novietotajam plakātam, ka automašīnās pa nakti gulēt aizliegts, nolemju darīt tieši to. Var taču gadīties, ka es to plakātu neesmu lasījusi, vai ne.

Vispār doma braukt uz šejieni bija labi, jo gaiss ir daudz siltāks. Drošības pēc tomēr savelku virsū n-tos džemperus, ielienu guļammaisā un iespīlējos pakaļējā sēdeklī. Ceru aizmigt, kamēr mašīna vēl silta, jo naktī diezi vai varēšu darbināt mašīnu un izlikties, ka tur neviena nav. Tomēr pēc brīža konstatēju, ka lielais aukstums nenāk un nevaru aizmigt, jo ir pārāk karsti. Novelku vienu jaku un uzreiz sajūtos labāk. Aizmigt izdodas. Pat vairākas reizes. Mostos pamatā no sapņa, ka iztaisnoju kājas un pamodusies konstatēju, ka nav kur. Lai nu kā, pagulējusi esmu un brīdī, kad mazliet sāk aust gaisma, tuntulējos ārā no mašīnas un dodos apskatīties, kur esmu atbraukusi.

One response to “5. diena – Zaiena, Braisa un nakts auto

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s