3. diena – zobārsts un apmaldīšanās Lasvegasā

Zobārsts ir sarunāts 9.00 no rīta un tieši šai laikā veru Marka privātprakses durvis. Laipna administratore cenšas noskaidrot visu manu iepriekšējo dzīves gājumu, jāaizpilda n-tās blankas. Pēc kāda laika atskan telefona zvans un pēc man uzmestā skatiena saprotu, ka zvana dakteris un prasa vai esmu ieradusies. Meitene atbild apstiprinoši, tad paziņo man, ka dakteris mazliet kavēsies un aizved mani līdz inkvizīcijas krēslam. Viņa uzņem vairākas zobu fotogrāfijas, uztaisa rentgenu un brīdī, kad dakteris ir klāt, lielā monitorā kā uz delnas redzama visa mana zobu pasaule. Es visa šī procesa laikā varu skatīties televizoru, ko arī daru, uzzinot šādas tādas amerikāņu sadzīves fineses un noskatoties kā džeks nolec no kosmosa.

Protams, man ir jāizstāsta, no kurienes nāku un uz kurieni dodos. “Ak, uz Lasvegasu. Es tikko no turienes”, saka dakteris, “bijām ar sievu Eltona Džona koncertu un drusku paspēlējam arī kazino. Džeks, kas man sēdēja blakus laimēja 10 000 USD. Jā, jā.” Dakterim un palīdzei čalojot, mans zobs ir gatavs kādā pusstundā. Drusku biedē jautājums par izmaksām un izrādās, ka pamatoti. Tikai tāpēc, ka ceļoju, dakteris iedod lielu atlaidi un paņem naudu tikai par daļu no manipulācijām. Tāpat, 165 USD par viena nabaga zoba sablombēšanu, man šķiet skarbs cipars. Vēlak visi, kam to nosaukšu, teiks ka esmu tikusi cauri baigi lēti. Apdrošināšana man sedz daļu no pasākuma, bet vai nauda ir tikusi atpakaļ līdz manīm, īsti nezinu, šķiet, ka nē.

Kad operācija Zobs ir galā, dodos atpakaļ pie Džima un sakrāmējos. Uz atvadām Džims saka, ka varu pie viņa braukt jebkurā laikā, pat, ja nebūšot mājās, nolikšot kaut kur atslēgu, “I fully trust you”. Tad nu pateicos Džimam, atvados no visiem un dodos ceļā uz Lasvegasu.

Nolemju braukt bez GPS, kas es nevarēšu atrast Lasvegasu. Ceļš ir skaists, tad vēl piestāju ceļmalā un par pāris dolāriem sapērku apelsīnus, greipfrūtus un guavas no blakus esošās birzs. Kādu brīdi viss iet tiešām labi, veicu piecas pareizas nogriešanās, līdz attopos pilsētā Palmdeilā, kurai man vajadzēja pabraukt garām. Nav labuma bez ļaunuma, jo šai vietā ieraugu mobilā telefona veikalu, kurā tieku pie ASV sim kartes un vietējā numura. Tad nu tomēr ieslēdzu GPSu un turpinu ceļu.

Pusdienās nopērku hamburgeru, frī kartupeļus un kolu, galu beigās jāpamēģina kā tas viss šeit garšo. Not bad, bet sāli un cukuru esmu uzņēmusi kādai nedēļai uz priekšu. No šī ceļa posma visvairāk atmiņā palicis ripojiens no kalna, kas ilga vairāk kā 10 kilometrus.

Te nu man jāatzīstās kādā ne pārāk gudrā lietā, ko es izdarīju. Mans priekšstats par Lasvegasu bija kā par salīdzinoši nelielu pilsētu. Tā kā GPS tieši mana hosta adresi neņēma pretī, ievadīju tāda paša nosaukuma ceļu tikai ar citu nobeigumu (gan jau kaut kur tuvumā tas būs) un nodomāju, ka piezvanīšu Mārtinam, kad būšu Vegasā, tad jau viņš izstāstīs kā aizbraukt. Ja kāds man būtu pateicis, ka Lasvegasā dzīvo tikpat ļautiņi kā visā Latvijā…

Lasvegasa ar visiem saviem haivejiem iznesa mani cauri un kādu pilsētas nomali, kur centos cilvēkiem apvaicāties par mani interesējošo adresi. Visi rausta plecus. Tad nu tik daudz attopu, ka pēc kartes jābrauc uz Hendersonas rajonu un pieņemu vēl vienu izcili stulbu lēmumu – negribu highway, braukšu pa parastajām ielām. Kad biju braukusi pa parastajām ielām kādu pusotru stundu, bija kļuvis pavisam tumšs, un man joprojām nebija ne mazākās nojausmas, kur esmu un kur man jābūt, apakšlūpai trīcot zvanīju Mārtinam. Tā un šitā, tavu adresi GPS nesaprot, nosauc man kādu citu, kas tev blakus, mēģināšu tikt līdz turienei. Mārtins paklausīgi nosauc. Protams, arī to adresi GPS neņem pretī. Saprotu, ka uz bobi braukt nav jēgas un zvanu Mārtinam vēlreiz, no sērijas, lai paziņotu, ka gulēšu tepat veikala stāvvietā, man viss pofig. Kaut kur sarunas vidū pār Mārtinu nāk apgaismība. “Vai tu gadījumā nemēģini ievadīt Lasvegasu meklētājā?”, viņš jautā. Ko tad man vadīt, Zimbabvi vai, protams, ka vadu Lasvegasu. Te nu man ir mācība, kas arī turpmāk noderēs lieti jo lieti. Šai gadījumā bija jāvada Hendersona, kas ir atsevišķa Lasvegasas piepilsēta. Protams, kolīdz es izdaru to, GPSam viss patīk. “Labi, būšu pēc 10 minūtēm”, saku Mārtinam un dodos ceļā.

Pēc 10 minūēm esmu knapi tikusi ārā no tās čuhņas, kurā biju iekūlusies, bet pēc minūtēm 20 gan pieripoju pie Mārtina durvīm. Viņš mani sveic ar ierašanos, es jūtos stulba bez gala, kaut ko mēģinu jokot par blondīnēm, viņš ne īpaši saprot. “Galvenais, tu esi klāt”, viņš saka un iedod man alu un atkausē mikroviļņu krāsnī vakariņas.

Mārtins ir inženieris (electric engineer) un stādā Hūvera dambī. “Kā es mēdzu teikt, nodrošinu, lai deg visas Lasvegasas lampiņas”, viņš smejas. Mārtins ir bijis Latvijā, lieliski pavadījis pie mums laiku, tāpēc nolēmis atlīdzināt ar naktsmājām kādam no Latvijas un attiecīgi es saņēmu uzaicinājumu. Viņš pat atceras diezgan daudz vārdus latviski, es papildinu viņa vārdu krājumu (no worries, nekā rupja). Viņam ļoti patiksi arī Viļņa. “Nu, vispār, man ļoti patika viena lietuviešu meitene”, Mārtins ķiķina. Viņam mājās ir arī melnais balzams, protams, vienojamies kopīgā dziesmā par tā brīnišķīgajām garšas īpatnībām. Nez kāpēc nebrīnos, ka tas vēl nav iztukšots.

Vēl kādu brīdi runājamies par dzīvi, bet ap 11 vakarā Mārtins sāk žāvāties un posties gulēt, jo viņam nākamajā rītā jādodas uz darbu pirms 6. “No rīta, kad dosies prom, aizcērt durvis, ok”, saka Mārtins un dodas gulēt. Arī man pēc garās dienas acis krīt ciet un liekos uz auss.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s