Turkish Airlines pamatoti var uzskatīt par vienu no labākajām aviolīnijām Eiropā. Salons un sēdekļi ļoti ērti un neatceros, kad pēdējo reizi divu ar pus stundu lidojumu laikā būtu tikusi pie barošanas – pie tam pasniegtais ēdiens ļoti gards un samērā daudzveidīgs.
Paceļoties gaisā, lidmašīna izmet slaiku loku virs Rīgas un, tā kā laiks ir saulains, tad es, pieplakusi ar degunu pie iluminatora, ar acīm pavadu televīzijas torni, topošo Gaismaspili un Doles salu Daugavas viducī. Rīgi ir tik skaista arī no augšas, ka uz mirkli pat aizmirstu savas slimošanas radītās lidošanas bažas.
Man blakus sēd divi braši vīri, lietuviešu braļukas. Braļukas Virginijus un Giedrius ir vārda tiešajā nozīmē šoreiz, īsti bračkas. Vārds pa vārdam un izrādās, ka džeki, celtnieki būdami, zina manu iepriekšējo darbavietu un vispār diezgan daudz rosās pa Latviju. Viens ir būvfirmas īpašnieks, otrs direktors. Pēc neilga brīža esam jau iegrimuši eksistenciālās sarunās, piebeiguši puišu taxfree tuļiku un zviedzam vienā laidā. Izrunājāmies krustu šķērsu par celtniecību, ekonomisko situāciju, darbaspēka trūkumu un citām tikpat aizraujošām tēmām.
Es viņiem protams izstāstu par saviem plāniem un iepazīstinu ar Koučsērfinga (CS) tradīciju. Viens no viņiem zina CS, otrs nē. Zinātājs stāsta, ka viņiem Klaipēdā esot viens džeks, kas avārijā zaudējis abas kājas un viņam tagad pašam ar ceļošanu ir kā ir. Bet džeks esot reģistrējies CS un ļoti aktīvi uzņem viesus. “Visa pasaule tagad brauc pie viņa” , zina stāstīt Giedrius. Arī Virginijus top domīgs un vismaz es uz atvadām tieku uzaicināta ciemos, viņu 550 kvadrātmetru mājā vieta atradīšoties.
