Nakts Stambulā

Nolaižamies Stambulā un jau pēc brīža esmu pārpildītā lidostā, kur pasu kontroles rindas čūska savijusies 9 līkumos. Paiet pusstunda, līdz nonāku līdz Turkish Airlines vienīcu birojam, kur satieku vēl divus latviešus. Kopā ar parandžās tītu melnīšu bariņu tiekam aizvesti līdz viesnīcai, vēl pusstunda paiet iereģistrējoties. Numurs gan smalks bez gala, man ir aizdoma, ka šī būs pēdējā laikā šikākā palikšana. Tomēr, neraugoties uz jauko numuru un bezmaksas wifi, pilsētas vilinājums ir lielāks un gribu braukt uz centru. Tas nav tik vienkārši, jo viesnīca ir ellē ratā, kilometrus 30 no centra (vismaz tā viesnīcā saka). Ja vien būtu vairāk laika, es būtu gatava meklēt sabiedriskā transporta risinājumus, bet tā kā pulkstenis jau tuvojās 9 vakarā, sapratu, ka ja vien gribu paspēt ko redzēt centrā, būs jāņem taksis.
Viesnīcas foajē sastopu patiešām sakarīgu darbinieku, kurš perfektā angļu valodā apgaismo mani par centrā nokļūšanas iespējām un piesakās palīdzēt atrast taksi. Pirmais, uz ielas noķertais nav gana labs, un viņam tiek veltīta frāze “I don’ t trust him”. Pieripo cits taksometrs un notiek vienošanās process ar šoferi. Pa gabalu no neverbālās komunikācijas var saprast, ka šoferis nav ar mieru braukt par nosaukto summu. Tad visi skatieni pievēršas man, šoferis sāk smaidīt kā maija saulīte, līdz ar to es arī un darījums ir noticis. “He will drive You because of Your smile”, garāmejot nosaka viesnīcas džeks un es kāpju taksī.
Centrs patiešām ir diezgan tālu un mēs traucamies pa mašīnu pilnām ielām. Neraugoties uz saspringto satiksmi, šoferis daudz laika pavada pagriezies pret mani (sēžu aizmugurējā sēdeklī). Pamatā skan frāze “Sannne, beautiful”, mazliet arī “ this place very old, this house very big” un tamlīdzīgi. Bet centrā es nonāku un tieku aplaimota ar telefona numuru, lai var sazināties atpakaļ braucienam.
Taksim skvērā satiekos ar Bureku, manu CS draugu, pie kura biju sarunājusi naktsmājas gadījumā, ja aviosabiedrība nepiešķirs viesnīcu. To, kā zināms, viņi piešķīra gan, bet nu tas jau netraucē satikt Bureku un pavakarēt. Bildēs jaunēklis izskatās pēc īsta meitu ģēģera, bet dzīvē galīgi nē. (to es viņam pašam arī mēģināju apskaidrot). Ļoti sakarīgs, jēdzīgs puisis. Strādā par IT developeri, nedēļu jaunā darbavietā bankā.
Paēdam vakariņas, pasēžam krodziņā, uzsitam klaču, pastaigājam pa naksnīgo Stambulu. Pamatā puisis ir visai nopiens, tik ik pa laikam izmet kādu Karlsona cienīgu joku.
“Cik Tev gadu? 35!? Nevar būt.”
“Cik tad tu domāji?”
“Nu, 34.”
Un tādā garā. Lai arī viesnīca nevilina, ap pusnakti tomēr veselais saprāts saka, ka jāsauc dzeltenais ķirbis un jābrauc vien “mājās”. Sarunāt manu šoferi uzticu Burekam un viss notiek labi, pēc 15 minūtēm klāt būšot. Mes vēl nolemjam apmest loku ap tiltu-restorānu. To arī darām un esam tilta vidū, kad ne no kurienes dzirdu saucienus: “Sannnee, Sannnneee, here, here”, mans šoferīts piestājis otrā tilta pusē dikti māj ar rokām. Atvados no Bureka un pārcilpoju caur pazemes pāreju pie sava taksista. Šis mani sagaida ka vecu draudzeni, iepazīstina ar pārējiem šoferiem, pats lepns kā pāvs. Nu ta vēl safočejamies un dodamies māju virzienā.

“Sofia! Very nice square! Topkapi!” – atceļā tieku izvadāta gar visiem Stambulas simboliem, piestājam, fočējam, atbilde uz visiem maniem lūgumiem: “No problem” . Tad braucam gar kādu desertu kafejnīcu un šis apstājas. “This place very old.” Uz fasādes tiešām gozējas uzraksts 18cikturtas gads. Tieku aicināta uz desertu, ko, protams, maksāšot viņš. Zin, ja šis tiešām mācētu runāt angliski, nesaku ne pieci, ka desertu arī apēstu, bet iedomājoties, ka vajadzēs vismaz minūtes 15 skatīties acīs un klausīties sanne-bjutiful tekstu, kaut kā apetīte pāriet. Pēc vēl dažu vēsturisku objektu apskates, tiek piebremzēts pie kādas citas iestādes ar tekstu “coffee, tea”, bet arī no šī piedāvajuma atsakos un turpinām ceļu. Pec mirkļa, bez jautāšanas, taksists vienkārši iebrauc benzīntankā. Labi, es kā šoferis saprotu, ka auto nepārtiek no svaiga gaisa, bet nē – šis apstājas pie veikala nevis benzīna iekārtas. “Come, come”, man īsti nepaliek izvēle. Nu labi, kas es nevaru apskatīt benzīntanka veikalu. “Cola, sprite, what do You want?”. Nē nu, ja ikurāti netikšu vaļā, kamēr jamais man neko neuzsauks, tad lai nu nopērk alu. “No problem”, tieku pie kaut kāda vietējā alus (īsti garšīgs nebija, bet nu ziniet jau par to zirgu un zobiem). Piebeidzu alu, viesnīca ir klāt, atvados no sava varenā “gida” un dodos Čučumuižas virzienā.
No rīta mūs sagaida karaliskas brokastis un iepazīstos vēl ar diviem pie blakus galdiņa sēdošiem latviešiem. Uz lidostu jau braucam kopā – piecatā. Lidostā parastās klapatas ar drošības teātri (citēju Riču), pasu kontroli, pie geitiem (hmm, latviski būtu vārtiem?? izejas??) uzcītīgs darbonis prasa n-tos jautājumus par – kur brauksiet, kapēc, ko darīsiet un tamlīdzīgi. Bet tieku atzīta par uzticamu subjektu un iekāpjam lidmašīnā, lai tur pavadītu nākamās 14 stundas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s