Amsterdamas ainiņas

Te nu es esmu. Amsterdamas centrā, tikko nopirkusi, uzminiet ko.. grāmatu! Nenoturējos. Uz tulpju sīpoliem gandrīz nenoturējos, būtu šeit īsāku laiku, stabili nenoturētos. Tagad mierina doma – vienmēr taču var paspēt atgriezties. Parasti gan tā atgriešanās nenotiek – vai nu nevar atrast to vietu, vai nu alktais vēlāk nešķiet tik svarīgs, bet, visbiežāk, vienkārši nesanāk atgiezties. Kad apsēdos uz šī soliņa, man abās pusēs sēdošie jaunēkļi pīpēja zāli, tagad palicis tikai viens. Netālu divi sīkie spēlē paslēpes, viens godīgi tur ar roku aizklātas acis, stāvot laukuma vidū. Vismaz no malas skatoties izskatās, ka godīgi. Bet no malas bieži vien lietas izskatās citādāk. Bet citreiz atkal – no malas labāk redzams.

Nezinu kā no malas, bet man šķiet, ka man ir ļoti viegli redzēt lietas no malas. Es izskatos tik ļoti “vidēji statistiski”, ka man ir tā iespēja būt netraucētā vērotāja lomā. Sākumā ļoti gribas iesaistīties, piederēt, socializēties – īsāk sakot, būt iekšā. Tu pasmaidi un tev pasmaida pretī. Vai otrādāk. Ja stāvi ielas vidū ar karti rokā un stulbu sejas izteiksi, diezgan drīz kāds piedāvās savu palīdzību. Bet tā, lai kāds pienāktu un teiktu, klau, davaj ejam tagad pāris stundas parunājamies par dzīves jēgu – nu nenotiek tā. Bet, tad, kad tu atslābsti un saproti, ka tā patiesībā ir dāvana – klīst, sēdēt, vērot – ieraudzīt pilnīgi no tevis neatkarīgas sulīgas sadzīves ainiņas. Vērot ēkas, cilvēkus, izjust vidi, baudīt atmosfēru (gaisu, ko pumpē riepās). Noklausīties cilvēku sarunas, kuri domā, ka viņus nesaprot. Tik grūti novaldīties un neatklāties. Un citreiz jāvelk pašam sevi aiz apkakles, lai vislaiku nelīstu “socializēties”.

Vēl viena lieta ārzemēs ir naudas sajūta. Precīzāk, tās pazušana. Nezinu kā būs, kad arī Latvijā būs eiro, varbūt attiecībā uz šo valūtu kaut kas mainīsies. Ir skaidrs, ka nav grūti nojukt tādas zemes valūtās, kur kurss pret latu ir 1:1000, bet man izdodas pietiekami “nojukt” arī ar eiro. It kā ar prātu zini, cik ir cik, bet tāpat rēķini citādāk kā mājās. Vēl ar naudu ir tā, ka tās apjoms tiek rēķināts noteiktos ekvivalentos. Piemēram, mans tēvs ar savu brāli bērnībā visu rēķināja burtnīcās.

Šoreiz man kaut kā sanāk visu rēķināt alos. Pie visa vainīga Qeensday (“ievikipēdējiet” par šo tēmu:). Tur uz visiem stūriem uzraksts, ka alus par godu Karalienei maksā 2 eiro. Mazais, pie tam. Bet izskatās, ka tā tas draņķis arī maksā ikdienā. Manā skatījumā, tāpat diezgan daudz. Bet nu tāpēc jau nepaliksi nedzēris. Toties – viss pārējais uzreiz šķiet baigi lēts. Piemēram, 10 tulpju sīpoli maksā tikai mazliet vairāk kā viens alus. Garā franču maize veikalā – pusalus. Grāmata, ok, padārgi, ganrīz 4 ali. Bet tā kā pirms tam veikalā par 4 eiro nopirkti 6 ali, var uzskatīt, ka grāmata ienākusies faktiski par baltu velti.

Vēl viens Qeensday finansu efekts ir attiecībā uz tualetēm. Tā, ka atvieglošanās visur maksāja 1 eiro (atsevišķās vietās pa lēto – tikai 0,50 eiro), tad tagad katru reizi, kad izdodas kaut kur iešmaukt pa brīvu un nodarīt to lietu (un pamatā tā izdodas), ir sajūta, ka ietaupīts eiro.

Bet, labi, atpakaļ pie nopirktās grāmatas. Atļaušos pamētāties ar dažiem citātiem, autors Džordžs Luis (George Luis) un atļaušos arī “nemētāt tulku”:

“Better be reckless than careful.”

“If You can’ t express your thinking concisely and surprisingly – an literally communicate it visually in a nanosecond – it’ s not a Big Idea.”

“The word comes first, then the visual.”

“Think long. Write short.” (Šito man vēl jāpamācās pilnīgi noteikti)

“Words can not express how articulate I feel.”

“When it’s done right, the cash registers ring.”

“Decisive, breakthrough creative decision-making is almost always made by one, two, or possibly three minds working in unison, take it or leave it.”

“Everybody believes in co-creativity – not me!”

Un tur ir vēl un vēl, nu skaidrs kāpēc mana intuīcija nopirka to grāmatu!

Un tagad es darīšu to, ko teicu, ka nedarīšu – iešu socializēties pie spāņiem pie blakus galdiņa. Adios!