Korfu cool

Kad ārā kļuvis ziemīgs, ir īstais brīdis pie kūpošas tējas pārlūkot pagājušās vasaras bildes un atmiņas. Labākais, kas ar mani notika pagājušajā vasarā, bija ceļojums uz Korfu salu Grieķijā. Tas bija absolūti spontāns lēmums uz turieni braukt un tieši tāds pats bija viss tur notiekošais. Negribu garlaikot lasītāju ar hronoloģisku pārstāstu, tāpēc mēģināšu šajā reizē piedzīvoto pārvērst 9 ceļošanas ieteikumos.

1. Neplāno. Ļaujies!

Sāksim jau ar ceļojuma izvēli. Ceļojumā braukt plānojusi nebiju, tomēr jau kādu laiku sapņoju, ka gribas aizšaut kaut kur uz Vidusjūras pusi. Tajā brīdī, kad ieraudzīju e-pastā last minute ceļojumu uz Korfu (KORFU!!!), man bija pilnīgi skaidrs, ka es gribu aizbraukt tieši tur. Precīzu cenu neatceros, bet kaut kas starp 100 un 200 latiem pa nedēļu, nu pilnīgs grēks neizmantot. Pirmais zvans priekšniekam, otrais otrajai pusei, trešais ceļojumu aģentūrai. Viss būtu labi, bet izrādās cena spēkā, ja brauc divatā. Piķis un zēvele, izbraukšana parīt. Tomēr jau otrais zvans sazvana draudzeni, kura pēc neilga brīža (KORFU taču) ir visu sakārtojusi ar savām iesaistītajām pusēm, un saka jāvārdu.

Kad vēl lāga nesapratušas, ka tiešām atrodamies ap + 30 grādos, salā, „kur katra sūdu čupa zied” (šeit un turpmāk izmantoti manas ceļabiedrenes Gunas citāti), nosolāmies viena otrai – nekādas plānošanas! Darīsim tikai to, ko attiecīgajā brīdī gribēsim. Un šādi ceļojot, mēs ļāvām liktenim mūs sapazīstināt ar virkni kolorītiem cilvēkiem, ļāvāmies tikt ievestām nezināmos sānceliņos, kuru galos atklātājiem dabas skatiem nav līdzīgu. Ja mūsu ceļojumam bija konsultants, tad tikai jau manis daudzkārt pieminētais Puisis augšā.

2. Izvēlies pareizo sabiedrību

Vispār es diezgan bieži ceļoju viena. Vienatnē vienmēr var darīt, ko grib un vienatnē tu labāk vari ieintegrēties vietējā vidē. Savukārt, kopā ceļojot, var padalīties ar iespaidiem, iznāk lētāk, un citreiz tu riskē darīt ko tādu, ko viens tomēr atturētos. Tie ir tādi vispārēji novērojumi par ceļošanu. Šoreizīt jāatzīst, ka mūsu divsabiedrība bija tik ideāla, ka parastie „es gribu gulēt, bet es celties”, „es gribu uz veikalu, bet es uz muzeju” pilnībā izpalika. Mums izdevās gribēt vienu un to pašu, un vēl nesastrīdēties ne vienu reizi un ne par ko. Pilnīgi godīgi, par to visvairāk bijām pārsteigtas mēs pašas. Un šis bija tas gadījums, kad vienatnē pilnīgi noteikti nebūtu bijis ne uz pusi tik jautri un raibi.

3. Brauc, kurp vēlies

Kad pēc brauciena stāstīju cilvēkiem, ka biju Korfu, pēc atbildes jautājuma „a kur tas īsti ir” es sapratu, ka ne visiem Korfu ir KORFU. Mums abām Korfu ir KORFU, kopš brīža, kad rokā paņemta pirmā Džeralda Darela grāmata. Jo, kad tiek paņemta pirmā, ātri tiek sameklētas arī visas pārējās. Darels Korfu dzīvei ir veltījis veselas trīs grāmatas un divas no tām „Mana ģimene un citi zvēri” un „Zaļā paradīze”, ceļoja kopā ar mums un tur uz vietas esot tika pārlasītas vēlreiz. Un kādu brīdi bija tā – mēs lasām grāmatu un pēc neilga brīža to piedzīvojam pašas. Pilnīga maģija. Un vispār, kad sēdējām Darela Baltās mājas terasē, kur Darelu ģimene rīkoja tik populārās viesības (tagad tur ir restorāns), un lasījām grāmatu par tām, „jutāmies kā laimējušas miljonu” (Guna). Mēs redzējām gan zemniekus jājam uz ēzelīšiem, gan cipreses, kas „slej savus tumšos pirkstus debesīs”, nerunājot par ēnainajām olīvu birzīm. Pat svētais Spiro, kuram Margo bučoja kājas, joprojām tiekot attiecīgajos svētkos staipīts apkārt pa salu (to mēs neredzējām, to mums stāstīja).

4. Novērtē floru un faunu

Tā tur ir īpaša, ne velti Darels to tik ļoti iemīļoja un aprakstīja. Salā varēja atrast gan „klusus un smilšainus līcīšus”, kuros nopeldēties (mēs gan pārsvarā peldējāmies tur, kur redzējām dušu, kas pēc peldes sālītajā ūdenī ir noderīga manta), gan uzbraukt augstu kalnos, no kuriem ik pa laikam paveras „beautiful view”. Katra no šīm vietām piedāvā atšķirīgu floru un faunu. Mūsu sirdis visvairāk plosīja citronkoku birzis, jo tur viņiem citronu raža ienākas 3 reizes gadā un viņi nezina, kur tos likt, tāpēc sulīgi citroni, nevienam nevajadzīgi, visur mētājas pa zemi.

Laimīgā kārtā mēs nesastapām, pēc atmiņas citējot Darelu „skorpionu pārus, kas mēnesnīcā sakļāvuši spīles, laidās valsim līdzīgā dejā”. Tomēr indīgas (vismaz viņas tādas izskatījās), palielas čūskas mēs gan sastapām un ļaušu manai ceļabiedrenei pastāstīt par satikšanos ar vienu no tām: „Pēc tam devāmies apskatīt to šausmīgo ceļu pa kuru varot izbraukt tikai džips. Mēs bijām nogājušas pavisam nelielu gabaliņu, kad ieraudzījām to pretīgo, pelēko, indīgo rāpuli. Un tad Zane, kura ir loģiskuma, veselā saprāta un racionālas domāšanas esence savā prātā izkalkulēja vienīgo pareizo risinājumu šādā situācijā un spiegdama man pieķērās pie rokas. Es, arī visnotaļ saprātīga būtne būdama, sapratu, ka šis patiešām ir vienīgais racionālais risinājums un tā mēs saķērušās rociņās visādi tirinājāmies un spiedzām kādu brīdi. Čūslis, nabags, droši vien, ielīda savā alā un aiz bailēm apkakājās.”

5. Izbaudi vietējos ēdienus un dzērienus

Es arī savulaik piederēju pie tiem cilvēkiem, kas, dodoties ārzemju ceļojumā, nodrošinājās ar desmaizēm un „roltoniem”, lai pasākums iznāktu lētāk. Nebija jau varinatu, jāazīst. Tomēr, kopš nav vairs gluži katrs santīms divreiz jāaplūko pirms izdošanas, noteikti cenšos pēc iespējas pilnvērtīgāk izbaudīt vietējo virtuvi.

Šoreiz mums tas izdevās ar mainīgiem panākumiem. Jāsaka, ka kopumā paēst „ārpus mājas” Korfu nav lēti un arī iegūtais rezultāts ir atkarīgs nevis no cenas, bet no veiksmes. Kā zaļos salātus kādā vietā baudījām vienu šķēlītēs sagrieztu pusgatavu tomātu ar apvītušiem lociņiem, citā – milzu bļodu ar gurķiem, tomātiem, lapām – visu svaigu un ar vieglu olīveļļas piesitienu. Arī grieķu salāti bija visdažādākie, pārsvarā gan ļoti gardi. Un olīveļļa – ak, kāpēc es atvedu tikai 3 pudeles, no kurām divas tapa atdāvinātas, bet trešo piemeklēja šausminošs liktenis. Nenormāli gardo olīveļļu biju neapdomīgi atstājusi virtuvē uz galda. Paši bijām izbraukuši un mums celtniecības darbos palīdzēja paziņas, kuriem bija ļauts arī nakšņot un gatavot ēdienu. Kad atbraucot redzēju, ka mana ūbergardā olīveļļas pudele ir kritusies teju uz pusi un uzzināju, ka celtnieki tajā ir cepuši pelmeņus, lai gan dvēselē esmu maiga būtne, manas dūrītes sažņaudzās vēlmē nodarīt viņiem ko baisu.

Vēl nevar nepieminēt kādas izskatās „bagātīgas grieķu brokastis”, kā tika solīts viesnīcas un ceļojuma aprakstā. Tas ir baltmaize (diezgan garšīga gan), desa, siers, kā arī margarīna un džema paciņas (visus rītus ar nemainīgu konsekvenci). Protams, tas ir noteikti labāk par bagātīgām franču brokastīm, kas sastāv no kruasāna ar džemu, tomēr, ja mēs savu priekšstatu par grieķu virtuvi būtu balstījušas uz šo bagātīgo brokastu pieredzi, tas nebūtu īsti korekts viedoklis.

6. Neklausi gidu

Es to nebūt negribu apgalvot par visiem gidiem, ticu, ka ir izcili eksemplāri. Mūsējā neietilpa starp tiem. Vienīgais vērtīgais pienesums bija tas, ka viņa varēja mums parādīt Darela mājas atrašanās vietu kartē. Viss pārējais – par to, cik maksā mašīnas īre, kur drīkst un nedrīkst novietot auto, un kādas sankcijas šeit ir no ceļu policijas puses (īpaši pret tūristiem), kādās kolektīvās ekskursijās jādodās – ir pilnīgs bleķis. Mēs nodīlējām mašīnu par 2x lētāku cenu, policiju mēs redzējām netīšām un vienreiz, mēs parkojāmies (tāpat kā vietējie) pludmalē un pie klostera vārtiem. Mēs pa brīvu izbraukājām un apskatījām virkni vietu, kuru apmeklējums ekskursiju ceļvedī sākās no kādiem 25 eiro.

7. Atļaujies vairāk

Tas nu katram būs savs. Bet, esot prom no ierastās vides, cilvēkiem un problēmām, rodas cits noskaņojums un tu uzvedies citādāk. Mēs, piemēram, diezgan regulāri pārvērtāmies par Žažagatām (sīkāku skaidrojumu lūdzu meklējiet Darela grāmatās). Tiesa gan, ja žažagatisms izpaudās pārāk izteikti, tad bija liela varbūtība, ka nākamajā rītā mēs pārvērtāmies par jau citiem Darela iecienītiem tēliem – Čureli un Korķeli (daļējs Gunas citāts). Mēs izmēģinājām vērties zemūdens valstībā ar Dzeltenās Submarīnes starpniecību, mēs maldījāmies pa kalnu ceļiem, kas vietām ar džipiem tik izbraucami, mēs čiepām no kokiem apelsīnus un mums dāvināja citronus.

8. Runā ar cilvēkiem

Neabšaubāmu krāsainību jebkurā ceļā ievieš komunikācija ar citiem cilvēkiem – vai tie būtu tādi paši tūristi kā tu vai vietējie iezemieši, viens pīpis. Ja būtu jāizvēlas kolorītākais personāžs no sastaptajiem, ļoti iespējams tas būtu kalnu Vasilis (kalnu, jo kopumā ar šo vārdu sastapām 4 personāžus). Pirmo reizi mēs viņu ieraudzījām zvilnam tukšā kafejnīcā augstu kalnos, kur bijām nomaldījušās, meklējot īsāko ceļu uz mājām (viesnīcu). Kad prasījām padomu, vai pa kādu no diviem redzamajiem ceļiem var nonākt līdz mūsu pilsētai, viņš paskatījās uz mūsu mazauto, tad uz mums un laiski teica:

– With jeep yes, with this car – no, – spriedums bija nelokāms.

– Do You really think so?, – mēs negribējām doties visu garo kalnu ceļu atpakaļ.

Tad sekoja frāze, kuras dēļ mēs šo vīrieti iemīlējām.

– I’m 40. I don’t think, I know.

Šai vakarā mēs nevarējām uzkavēties, jo bija jāsteidz atdot īrētā mašīna, bet pēdējā dienā mēs atbraucām uz šo vietu jau speciāli, apskatījām vēsturisku pilsētiņu, paēdām gardum gardas pusdienas un protams, pačalojām ar viedo vīru.

9. Just go!

Lai darītu visu augstākminēto, ir vienkārši jādodas. Nav tik viegli atrast brīdi darbu nepārtrauktajā plūdumā, kad mierīgi var paņemt pauzi. Bet, tā kā darbi, visticamāk,  nebeigsies nekad, tad vienkārši ir vērts tos nolikt maliņā un doties prom. Jo bieži vien, atbraucot tiem var mesties virsū ar dubultu sparu un arī problēmas, uzlūkotas ar atpūtušos prātu, pēkšņi šķiet daudz mazākas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s