Tikko iekurināju krāsni. Kā iekuru izmantoju īsus skaliņus, ko nošņāpu no sveķaina zara ripas. Atlikušo ripas gabalu paņēmu līdzi un ik pa laikam kāri ieelpoju, kā tāds narkomāns līmes maisiņu. Man tā šķiet viena no smeķīgākajām smaržām, ko zinu. Smeķīga sveķu smarža, skan labi, ne. Pamēģiniet šovakar pēc pāris kausiem to atkārtot :).
Līdz ar to aizdomājos par smaržām vispār – cik tās dažādas un cik tās svarīgas. Tās vienā mirklī var tevi aiznest simtiem kilometru un desmitiem gadu tālu. Uz saulē izkaltušu Usmas mežu, kur trausli Islandes ķērpji, reibinoši vaivariņi, saulē piebriedušas brūklenes un apšu bekas nosmaržo pēc manas bērnības.
******************
Viena no skaistākajām man šķiet mārtiņrožu smarža oktobrī. To īsto, kas uzzied mammas dobē un rūgti iesmaržina rudenim aiz auss. Vai trūdošu lapu smarža, vai arī tā, ar kuru sārtā tiek dedzinātas rudens lapu dvēseles. Iespējams, katram vistuvākās tā gadalaika smaržas, kad viņš nācis pasaulē.
Es mīlu arī miglas smaržu novembrī, kas tā apvij visu, kā nav. Gaisina horizonta koku līnijas Purvīšcienīgos toņus, ļaujas veļiem tajā ietīties kā siltā segā un palīdz sveču liesmiņām izskatīties un smaržot vēl skumjāk, kopā ar egļu zariem, kas silda kapu dobes ziemā.
Ziemassvētku gaidīšana ielaužas dzīvē pat ar pārāk raibu buķeti – kanēlis cīnās ar mandarīnu par Galvenā smaržotāja tiesībām, kur nu vēl visas šmores un egles.
Janvāris smaržo pēc sniega, sarmas un sala. Sarmas tēvs aiz garlaicības nobalsina katru sīkāko krūma zaru un saule izgaismo šo mākslas darbu. Tu laidies ar slēpēm pa piesnigušu mežu un apstājies pie kadiķu krūma, izvelc pārkarsušo roku no cimda uz starp mazajām, durstīgajām adatām satausti tumši zilas, sasalušas ogas, kuras kāri iemet mutē. Viss janvāris uzreiz nosmaržo pēc kadiķiem.
Februāris smaržo pēc sveķiem, to mēs jau zinām. Un dažreiz, kā šogad, kad saule pasilda tā stiprāk un Salatēvs saniķojas, tad var just, ka kaut kur iz kupenām sāk līst ārā Pavasara smarža.
Marts smaržo pēc kūstoša sniega un lāstekām. Arī pēc sniegpulksteņiem, krokusiem un citiem asniem. Varbūt pat vēl zem sniega. Bet tu zini, ka tie tur ir un spraucas, ka traks.
Aplīlim jau ir bērzu sulas neuzmācīgā saldme un žūstošu dubļu prieks. Aprīlis smaržo pēc zemes, kas mostas.
Maijs atnāk ar pilnīgu smaržu trakošanu. Vienas no pirmajām noreibina ievas. Noreibina tā, ka visiem mazliet auksti sametas. Tad pērkons izpurina no ceriņiem viņu violeto smaržojumu un pieneņu dzeltenā smarža nāk laukā no katras asfalta plaisas. Lietus arī noskalo zaļgandzelteno putekšņu paklāju un ļauj augiem un cilvēkiem uzelpot brīvāk.
Jūnijs smaržo pēc trejdeviņām Jāņuzālēm, kas meitu vainagos vītas, pēc kalmēm, kas pār istabu kaisītas, pēc ugunskura un kaut kā piedeguša.
Jūlijs smaržo pēc rīta miglas uz upes, pēc laukiem, kas mostas pēc pavisam īsas snaudas, pēc meža zemenēm pie Taurenes un Rāznas. Un ugunspuķēm, asinszālēm, pelašķiem, mētrām, zilgalvītēm un izkaltušām biešu vagām.
Augusts ir izlaidies labības lauku briedumā, skandinādams vārpas un skaras. Augusts smaržo pēc pilnīgi dzirdiem, no sulas pārpilnības pārsprāgušiem Dzidrajiem āboliem Dzelzavā, pēc viršu medus kārēm. Un vēl augusts smaržo mazliet pēc skumjām.
Septembris smaržo pēc dīzeļa un plikiem, tikko no zemes klēpja nākušiem kartupeļu bumbuļiem, mazliet uzvēdī pēc čarkas. Pēc nevienam nevajadzīgiem ābolu klājumiem uz zemes. Pēc pirmajām salnām.
***************
Arī pasmaržojot kādu jau teju tukšu smaržu pudelīti, tu vari nonākt laikā, kad esi šīs smaržas lietojis – citā pasaules malā kopā ar cilvēkiem un tā laika notikumiem, lai gan gadu slieksnis ir gana plats. Un tāpat ir ar cilvēkiem.
Es ticu teorijai, ka cilvēku dabīgais aromāts palīdz atrast piemērotāko partneri un ka ikdienā aplejoties ar smaržu kalniem, mēs sev (vai tam otram) krietni sarežģījam uzdevumu. Jo ir tā, ka viens cilvēks pat pīpēdams vai krosu skriedams, ir tīkams tavai nāsij, cits var būt tikko no dušas iznācis un vēl ar šanelu kaut 55 aplējies, bet tev vienalga riebj. Un, nerunājot nemaz par pēcnācējiem, bet tīri sadzīviski – cik forši var būt kopā ar cilvēku, kura fluīdi un flavonīdi tev besī. Un atkal otrādāk. Cik labi ir pieglausties ar snīpi kaut kur kakla aizmugures rajonā kādam, kura smarža tev ir kā sveķi.
