Maza meitene, liela meitene

Izskatās, ka baseins man sniedz ne tikai ūdens veldzi, bet priecē ar dažādiem sadzīves momentiem. Vakar, esot pilnīgā pārgurumā, tomēr aizvilku savu rumpi līdz baseinam. Ieejot ģērbtuvēs, dodos sava skapīša virzienā un redzu, ka tieši tam priekšā sēž divas mazas meitenes, tā ap gadiem 3 – 4, un mēģina apģērbties. Kautrīgi, bet zīmīgi nostājos viņām priekšā un māte, saprazdama kas un kā, ātri norīkoja meitenes.

– Paejiet malā, palaidiet tanti.

Viņas, protams, to dara un sarūmējas katra uz savu pusi. Es, savukārt, vēršos pie mātes ar pateicību, vienlaikus norādot, ka tante neesmu.

Sīkās, īpaši no mātes tālāk esošā, ļoti cenšas uzvilkt pusslapjas zeķbikses, tomēr to darot, nenolaiž acis no manis. Pēc maza brīža, sīkā saņemas jautājumam.

– A kas tad tu esi?

Protams, jautājums pārsteidza mani nesagatavotu un nomurmulēju, ka esmu meitene, tikai liela.

Ja viņas mani būtu redzējušas šovakar spāņu valodā, tad nez vai piekristu manam pašraksturojumam. Es jutos absolūti maza un dumja.

Vispār tas ir fenomens, ko nesaprotu. Pieaugušam cilvēkam taču būtu jāmāk bezkaislīgi ieskatīties acīs dažādām situācijām, kur nu tik vienkāršam faktam, kā nepielekšanai. It kā to saprotu, bet tāpat jūtos kā paralizēts trusītis. It kā atgriežoties 5.klasē. Man šķita, ka tas laiks ir garām. Nekā!

Ļoti dīvainas un sen aizmirstas sajūtas. Vairāk par pašu nepielekšanu, mani izbrīna tieši šīs sajūtas. Kāpēc es nevaru vēsā mierā vienkārši palūgt paskaidrot vēl trešo reizi..? Pašlepnums? Citu vērtējums? Bērnības fobiju atavismi? Freidam noteikti būtu ko teikt.. Nu, redzēs. Mēdz jau teikt, ka atpazīt problēmu ir puse no tās risinājuma.

Kad histēriskās sajūtas norimst, tad paliek tāda zinātniski antropoloģiska interese, kurā tu esi dalībnieks un novērotājs vienlaikus. Droši vien ne velti dzīve piespēlē tieši šādu situāciju – tik jāsaprot, ko ar to darīt, kas man no tās taps iedots, vai kas ir jāiemācās. Pagaidām, no comprendo.