Ar pašvaldības policistiem man jau darīšana iznākusi krietni retāk. Viena daļa šo tikšanos ir bijusi ceļu satiksmes noteiktumu atkārtošana. Viena reize – 10 Ls. Izņemot vienu gadījumu, kad uzskatu, ka nebiju pelnījusi plāksteri (mans auto bija jau noparkots, tikai tad uzlika pagaidu zīmi „apstāties aizliegts”), visas citas reizes esmu dabūjusi „pēc panta”. Īpaši spilgti man palikusi prātā sekojoša CSN mācība.
Bija agrs brīvdienas rīts un mums darba vietā bija paredzēts bērnu pasākums kādā no būvobjektiem – topošajā bērnudārzā. Es ierados krietni pirms pasākuma, piebraucu pie objekta vārtiem un aiznesu izkraut pasākumam nepieciešamās kastes. Pēc maza brīža kolēģi saka, lai steidzu pie auto, par to izrādot interesi formās tērpti vīri. Kad pienācu, viņi jau bija sameklējuši pildspalvu un pantu. Es biju vienīgā mašīna uz visas lielās ielas visos virzienos. Un nebija tā, ka šai vietā nedrīkstēja atstāt auto. Drīkstēja. Bet, tad es iemācījos, ka, ja tramvaja sliedes ir abos virzienos, un arī auto var gar tām vizināties abos virzienos, tad mašīnu drīkst atstāt ielas malā tikai ar purnu pareizajā, braukšanas virzienā. Ja es kādam tikko ietaupīju 10 Ls, izmaksājiet man kādreiz kafiju.
Bet pati spilgtākā tikšanās ar pašvaldības policiju bija kādā pavasarī jau pirms vairākiem gadiem. Un, piedodiet, ja es jaucu policijas „piederības”, tomēr šķiet, ka nekļūdos – tā bija pašvaldības policija. Arī šajā gadījumā Burtam bija taisnība, bet sajūta bija reti riebīga. Tad nu visu pēc kārtas.
Mūsu vecāku mājai kādā pilsētā ir brīnišķīgs liepu dzīvžogs – tas ir tāds bijis, kopš sevi atceros. Vasarās, kad tas sakuplo, bieži var dzirdēt garāmgājēju vai velo braucēju uzslavas par skaisto rotu. Mūs tas, savukārt, vienmēr ir pasargājis no ziņkārīgiem skatieniem. Protams, šis dzīvžogs pats no sevis tāds nerodas – tas ir ilggadēja un rūpīga darba rezultāts. Vēl kas svarīgi – šis dzīvžogs būtu jāzāģē šākātā, jo tieši virs tā neielā augstumā iet elektrības vadi. Tā nu pie mums ir ierasts, ka katru pavasari notiek mazā talka – ielas malas grābšana, visu drazu savākšana un kārtības ieviešana. Un ik pāris gadus – lielā talka, kas papildus iepriekš minētajam, ietver arī liepu dzīvžoga zāģēšanu. Atrašanās vietas dēļ vienmēr sanāk sakopt krietnu „pieguļošo teritoriju”, ko neba mēs cūkojam. Bet ne nu mēs vienīgie ar šādām aktivitātēm pavasarī aizraujamies.
Tai gadā bija lielā talka. Kā parasti, sabraucām mēs – bērni ar savām ģimenēm, draugu ģimenes ar bērniem un vēl visādi jauki palīgi. Un ķērāmies pie darba. Puiši stutēja kāpnes un ar motorzāģiem un fuksīšiem trausās žuburos, meitenes grāba un vilka zarus prom. Te nu man jāpieskaras vienam no grēkiem – mēs šos zarus dedzinājām. Man personīgi, kas teju pusdzīvi ir pavadījusi tīrot mežus no krūmājiem, zaru dedzināšana nešķiet briesmīgs nedarbs. Bet ok, pat, ja kādam šķiet – lūdzu pasakiet, ko lai dara ar n kubikmetru lielu žagaru kaudzi. Varbūt varētu Ziemassvētku vecītim novēlēt.
Es, jāatzīst, visbiežāk esmu kačigārs. Man patīk dedzināt un parasti uguns klausa (brīvā dabā, nevis apkures katlā ieslodzīta, ja). Lapas, savukārt, nonāk kompostčupā, bet plastmasas drazas konteinerā – tās mēs nededzinām, līdz ar to arī dūmu faktiski nav.
Kad darbs galā, turpinām ar grilēšanas sezonas atklāšanu un kopīgu atpūtu.
Bijām, kā reizi, nonākuši līdz šai patīkamajai daļai, kad pie sētas pieripoja balts busiņš ar melnā tērptiem, līdz acīm bruņotiem vīriem. Kādi 6 – 8 deguni. Protams, gājām stāstīt – kas paveikts un kāpēc. Ar ko viss beidzās? Ar soda protokolu par 30 latiem (neatļauta koku zaru zāģēšana, kas pārsniedz diametrā ciktur centimetrus un dedzināšana). Principā par ko? Par to, ka centies sakopt savu vidi, savāc citu cūcības un aiztaupi valstij līdzekļus, kas būtu jāiegulda, lai atbrīvotu elektrolīniju. Kā jau minēju – viņiem bija juridiskas tiesības tā rīkoties. Bet mums pēc tam rūgtens šķita ne tikai alus, bet arī šašliks un visa atlikusī diena.
