Nodeva Valentīnam

Es pazīstu Tavus soļus. Iztālēm. Es varu nekļūdīgi noteikt, kad Tu atnāc. Un, kad aizej. Es dzirdu Tavu soļu metrus, kilometrus un jūdzes. Es esmu zāle, kas pieplok pie zemes, ik reizi, kad Tu paej garām. Es esmu sausa lapa, kas nespēj parunāt, bet spēj tikai klusi čukstēt zem Tavām kājām. Mana trauslā žagara sirds pārlūzt nodevīgi skaļi, kad Tavas pēdas man pieskaras. Un man ir bail, ka Tu sadzirdēsi.

Es, ieejot telpā, nekļūdīgi zinu, ka Tu tur nesen esi bijis. Tur vēl palikusi daļa Tavas elpas. Tava izelpa ir sastingusi gaisā, sagriezusies virpulī, to es pazītu pat pūlī. Tas ir mans skābeklis, kas dzīvību uztur. Un man trūkst skābekļa un es klīstu Tavas elpas neretinātajā gaisā un man reibst galva, cik ļoti man pietrūkst Tavas elpas. Un man ir bail, ka kādu dienu Tu to sajutīsi.

Bet visvairāk man ir bail no Tavām acīm. Sekundes simtdaļas nemanot mūžībā pārtop un tad atkal otrādāk, kas es Tevī skatos. Savu atspulgu ieraugu Tavās acīs un nekas nepaliek nepamanīts. Viss var būt pateikts un viss palikt nepasacīts. Viss tāpat ir skaidrs, kad skatos Tev acīs.

Pilnmēness un tukšmēness naktīs mana sirds lēkšo pa purviem, miera meklēdama, no nemiera bēgdama. Kopā ar pamestiem krančiem dienām salst sniegā un gaida Tevi parādāmies ap stūri. Tūlīt jau nāks, vēl tikai diena. Vēl viena. Un vēl viena. Un mana suņa sirds nodevīgi smilkst un neklausa komandai „mierā”, un neklausa komandai „pie kājas”. Jo nav pie kājas. Ir pie sirds.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s