Tolerances pēcstundas

Kaut kā tās rakstāmtēmas atnāk pašas. Biji iedomājies apcerēt ko vienu, bet te pēkšņi – bams, un pirksti jau klabina citā virzienā.
Tikko atnāca sajūta, ka gribu parunāt par toleranci. Iespējams, šis ieraksts pat vairāk iederētos jogas kontekstā, bet tā kā jogas blogs vēl top, lai nu padzīvo šeit.
Viena no galvenajām, ja ne pati galvenā lieta, ko uzsver Kundalini joga, ir feksibilitāte. Tas, protams, nozīmē, ka svarīgi ir, lai tavs ķermenis, īpaši mugurkauls, būtu feksibls, bet vēl vairāk tas nozīmē feksibilitāti jeb toleranci attiecībā uz citādo. Uz citu kultūru, atšķirīgiem paradumiem, dažādiem uzskatiem. Man palicis prātā jogas skolotāja teiktais kaut vai attiecībā uz ikdienas maltīti.
– Tas, ka jūs esat veģetārieši, nenozīmē, ka varat nosodīt cilvēkus, kas tādi nav. Viņi var kaut vai ēst jēlu gaļu un dzert asinis, tā ir viņu izvēle. Jā, jūs varat informēt par zināšanām, kas Jums ir, par morālām vai fiziloģiskām sekām, ko nodara gaļas ēšana, varat pastāstīt par savu pieredzi, bet Jūs nevarat to uzspiest citiem, piespiest citus rīkoties tā, kā Jūs uzskatāt par pareizu esam, – teica skolotājs.
Un cik bieži mēs tomēr dzīvojam ar savām kastītēm galvā – par to, kas ir pareizs un nepareizs, labs un slikts. (Tad, kad iesāka atzīt, ka skaistais ir skaists, pamanīja, ka pastāv neglītais. Tad, ka iesāka atzīt, ka labais ir labs, pamanīja, ka pastāv nelabais – atkāpe no Daodedzin).
Par kultūras atšķirībām varētu grāmatu uzrakstīt (un ir ar uzrakstīta kāda kaudze), bet ar kaulu smadzenēm tās atšķirības var izjust, kad tu ārzemēs pats tās piedzīvo. Kad musulmaņu valstīs Tev kā salīdzinoši vēsam ziemeļniekam mācas virsū ar nemitīgiem aicinājumiem un runu plūdiem, gribas uzšaut – ja ne fiziski, tad ar vārdiem. Vai Vjetnamā, otrajā dienā saprotot, ka viņiem „jā”, nenozīmē piekrišanu, bet ir tikai pieklājības izpausme. Kad pārpildītā katedrālē Gruzijā, mēs lai labāk redzētu, aizgājām uz citu vietu, kādu nebūt paaustinājumu, pie manis klusu pienāca un palūdza aiziet, jo sievietes šai vietā nedrīkst atrasties. Protams, pirmā reakcija dusmas un sašutums par tumsonību, bet kādas man tiesības dusmoties uz citiem paradumiem. Bet nepārprotiet – tolerance arī nenozīmē aklu pakļaušanos jebkādam stulbumam, jo īpaši, ja tas notiek tavā zemē. Tad jau joprojām sievietes daudzviet nedrīkstētu vēlēt un ārstētu mēs visu ar asins nolaišanu.
Bet atkal jau pirksti aizklabinājās ne tajā virzienā.
Torelanci vai atvērtību citādajam, manuprāt, visgrūtāk ievērot tieši ikdienā un attiecībās ar cilvēkiem, ar kuriem kontaktējamies ik dienu. Ar ģimeni, kolēģiem, draugiem. Ja tavs bērns izvēlas ēst pankūkas ar ketčupu, nevis zapti, nu lai ēd (reāls piemērs no viena zviedru pasniedzēja, kas māca radošumu). Bet mēs bieži vien tik labi visu zinām – kas ar ko iet kopā, kā kam ir jāizskatās un jāuzvedās, ka nocērtam jaunradei asti (nu gluži kā kāds cilvēks nesen), pirms tā vēl ir kārtīgi izaugusi. Ir traki, ka mēs to attiecinām uz citiem, bet vēl trakāk, ka bieži vien arī paši uz sevi. Mums, pirmkārt, neienāk prātā, ka pankūkas var ēst ar ketčupu, un, otrkārt, pat, ja ienāk, piemēram, bērns uz to uzvedina, mēs nekad tās nepagaršojam. Jo tā taču nēēd! Tas ir pē! Mūsu viedoklis ir pilnīgi skaidrs, kaut neesam to pagaršojuši. Neesam lasījuši grāmatu, bet zinām, ka sūds. Neesam redzējuši filmu, bet nu tam režisoram jau nekas prātīgs nevar būt. Neesam stāvējuši ar sveci pie gultas, bet detalizēti zinām, kas tur ir noticis.
Varbūt ne īsti korekti piesaukt neseno jauniešu traģēdiju, bet arī šis skumjais gadījums man liek domāt par toleranci. Šorīt izlasīju, ka viena no bojāgājušo vecmāmiņām ir nomirusi. Principiāli nelasu šīs ziņas, tāpēc nezinu vai tā pati, kas citos virsrakstos bija minēta kā vienīgā, kas var samaksāt par bērēm. Un nav nekāds brīnums, ka pēc šādas traģēdijas plus samazgu spaiņa no apkārtējiem, tev šitā ellīte ir līdz kaklam.
Man ļoti gribētos, lai tām dvēselēm liek mieru. Un nenosoda. Ja mēs visi tiktu raidīti uz viņpasauli par vieniem vai citiem grēkiem, uz šīs zemes būtu ļoti daudz brīvas vietas. Protams, nav pareizi un atbalstāmi tas, ko viņi darīja. Bet Jūs tā neesat darījuši? Neko tamlīdzīgu? Nekad, nekad? Par sevi varu teikt, ka Dievam uz mani laikam ir ļoti nopietni plāni, jo par to, ko esmu savārījusi vecumā no kādiem 14 līdz 24 gadiem, mani vismaz trīs reizes jau vajadzēja kaut kur paraut. Es pilnīgi noteikti nelepojos ar to, ko darīju pusaudža vecumā, bet, iespējams, ka viens pozitīvs iznākums ir – es tiešām nemetīšu akmeni citu grēcinieku dārziņā. To var saukt arī par torelances pēcstundām.

3 responses to “Tolerances pēcstundas

  1. Lasot par automātiski negatīvo reakciju uz nezināmo (“Neesam lasījuši grāmatu, bet zinām, ka sūds. Neesam redzējuši filmu, bet nu tam režisoram jau nekas prātīgs nevar būt. Neesam stāvējuši ar sveci pie gultas, bet detalizēti zinām, kas tur ir noticis.”), atcerējos vienu grāmatu. Tur bija stāstīts par scenārijiem, kuri dzīvo cilvēku galvās. Piemēram, cilvēks ir izdomājis, ka viņam ir jādara kas viens un nepieļauj nekādas novirzes no savas idejas. Dzīve viņam piedāvā ko citu un viņš nav gatavs to pieņemt, jo tas nesaskan ar viņa scenāriju, kā jārīkojas, kas ir labs un kas slikts. Tai brīdī, tā ir kļūda, kļūda, kļūda. Pieņemot šo dzīves pavērsienu visticamāk ar viņu notiku vēl kas labāks, bet cilvēkam nav raksturīgi domāt ārpus, kā Tu saki – “savām kastītēm galvā”.
    Es pēc šīs grāmatas mācījos teikt visam “jā” (protams, saprāta robežās – uz aicinājumiem lekt no klints tā nereaģēju). Notikumi manā dzīvē mainījās neaprakstāmi! Vienkārši jāiemācās ļauties tam, kas ar mums notiek.
    Manuprāt, tāds spilgtākais piemērs cilvēku dzīvēs ir izjukušās attiecības. Ja no Tevis aiziet mīļotais, tas principā visos gadījumos tiek uztverts kā kas traģisks. Bet ja uz to paskatāmies ilgtermiņā, vai nav tā, ka esam tomēr ieguvēji un beigās sanāk tā, ka iegūstam, ko vēl labāku? Protams, lai šo saprastu, tas ir jāpiedzīvo. :)

    • paldies par šo komentāru. jā, ir ļoti daudzas lietas dzīvē, kā jau Tu mini – izjukušas attiecības vai atlaišana no darba, kas tai brīdī izskatās pēc šausmām, bet pēc ilgāka laika redzi, ka tas bijis pagrieziens uz ko labāku. “short term pain for long term gain”, tā teikt :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s