Zvans Ilzei

Cīņā ar tehnoloģijām uzvarēja tehnoloģijas un šobrīd izskatās, ka atsevišķās sadaļās nevar pievienot jaunus rakstus. Tad nu lieku šeit, kopīgajā, bet šos stāstus varēs atpazīt pēc kategorijas “g stūris”.  

Laikam jau godīgi būtu sākt ar kādu no saviem stāstiem.

Nu jau pirms krietna laika (manuprāt, ir vajadzīgs laika plīvurs, lai par šādiem gadījumiem varētu runāt un vēl ilgāks, lai par tiem varētu pasmieties) darbā bija kāda problēmsituācija. Pa īstam – vairs neatceros situācijas būtību, bet gan tikai pašu apstākli, kas mani noveda pie svelošās kauna sajūtas. Kā jau PR jomā mēdz būt, tu kopā ar PR aģentūru kal plānus par konkrēto situāciju – ko kā labāk pasniegt, kā izskaidrot un kādus argumentus lietot, ar ko sazināties un ar ko labāk nē. Tā bija arī šoreiz, vairākas reizes sazvanījos ar savu projektu vadītāju Ilzi un viskautko spriedām.

Šajā pašā dienā bija jāierodas uz pasākumu centrā, ko nevarēja atlikt, neskatoties uz problēmsituāciju. Tad nu pasākums beidzas, pēc tā ir bankets un kaudze ar neatbildētiem zvaniem. Dažas steidzīgas sarunas banketā, atzvanu uz neatbildētajiem zvaniem, vēl pa burzmu viena vīna glāze banketā, ieēst protams no stresa neko nevar, vēl pie galdiņa pienāk konkurenti un sāk sarunāties, īsāk sakot – pilnīgs bardaks. Starp neatbildētajiem zvaniem ir arī kādas žurnālistes zvans, kas lielā mērā bija palīdzējusi radīt problēmsituāciju. Es ar žurnālisti diezgan pamatīgi izrunājos – kas, kā un kāpēc, vēl solu atzvanīt un precizēt vairākas lietas. Tad nu es saprotu, ka jāskrien atpakaļ uz biroju.

Metos prom no pasākuma, cenšos paralēli samaksāt par auto stāvvietu, automāts , draņķis, nestrādā un paralēli zvanu savai PR Ilzei ar jaunākajām ziņām par tikko notikušo sarunu ar žurnālisti.

– Ilze? – aizelsusies skrienu pa ielu.

– Jā, – Ilze paceļ ielas kņadā.

– Klau, tikko runāju ar žurnālisti par to mūsu lietu. Nu, viņa teica, ka ņems vērā to un šito, vismaz apgalvoja, ka ņems. Bet nu neesmu īsti pāliecināta, ka mums tā tomēr vajag darīt. Bla, bla, bla..

Sarunu detaļās neatceros, atceros tikai, ka skraidot ar monētām pie nākamā stāvvietas aparāta, runāju krietnu mirkli. Atceros tikai kādā brīdī klausules galā klusumu un jautājumu.

– Zane, kam Jūs īsti zvanāt, – otrā galā viegli retoriski un pamatoti ciniski vaicāja žurnāliste Ilze. Protams, tā pati, kuras sarunu centos izklāstīt savai PR Ilzei. Protams, atvainojos par pārpratumu, joprojām vienojāmies, ka noskaidrošu detaļas, bet visu ceļu līdz birojam (un ceļš ir diezgan garš) es sev veltīju tādus epitetus, kurus nemaz nenojautu sevi zinām…

Ar žurnālisti mums joprojām ir normālas attiecības, viņas atmiņās droši vien šis stāsts jau sen izraisīja tikpat daudz smieklu, cik man kaunu.

One response to “Zvans Ilzei

  1. pati pārlasot konstatēju, ka nav loģiski maksāt pēc stāvēšanas, laikam tā automātu ķibele bija pirms pasākuma. nu būtībā jau nav svarīgi, stāsta morāli tas nemaina.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s