Nakts graustā

Stāsti

No rīta pamostos pat pirms modinātāja (paldies arbūzam). Ieeju dušā, sakravāju somu, ielienu internetā un tad saprotu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Sāp galva, acis vispār nevar pabolīt. Bāc, vai tiešām būšu apslimusi? Ja tā, tad var palikt šeit vēl vienu dienu un mierīgi paārstēties. Bet nolemju nepārsteigties ar secinājumiem un ielīst vēl uz dažām stundām pagulēt – līdz iestāsies ārā mešanas laiks.

Otro reizi pamostoties jau ir labāk, bet paēdusi brokastis, atkal jūtos nelāgi. Tomēr nav tik slikti, lai galīgi nevarētu dvest, un nolemju tomēr doties ceļā. Sākumā aizbraucu uz Ziemeļu dzelzceļa staciju – man ir informācija, ka tur varot nokārtot reģistrāciju vislētāk. Pēc mana hosteļa saimnieku vairākkārtēja norādījuma, lai bez reģistrācijas atpakaļ nerādos, esmu sabaidīta un nolēmusi tomēr nokārtot šo formalitāti.

Pa ceļam ņemu jau kuro taksi un varu sastādīt biežāk uzdoto jautājumu sarakstu:
1. A no kurienes jūs esat?
2. Kā jums tur Rīgā tagad dzīvojas?
3. Cik maksā nopirkt Rīgā mašīnu?
4. Kāda jums ir vidējā alga?
5. Vai jūs esat precējusies?
6. Kāpēc ceļoja viena (kāpēc ne ar vīru), vai nav bail?
7. Cik jums gadu? (prognozes svārstās no 22 – 30 (vaj, paldies))

Stacijā tik tiešām atrodu viesnīcu, kas par 28 000 somiem par nakti (kas ir arī palikšanas maksa tur) ir ar mieru nokārtot reģistrāciju. Tā kā man ir sastāstījuši, ka oficiālās viesnīcas kalnos maksā dikti dārgi un lētāk ir nokārtot reģistrāciju Taškentā un tad kalnos dzīvot, kur pagadās, tad samaksājusi par trim reģistrācijas naktīm, dodos kalnu virzienā bez bažām.

Aizbraucu ar taksi līdz maršruta taksometru pieturai, kur var nokļūt uz Gazalkentu par 3000 somiem. Tālāk gan, lai dabūtu taksi līdz kalnu reģionam Čimganam, jāmaksā ap 20 000 somiem. Var arī par 5000, bet tad jāgaida citi ļaudis, un nav prognozējams, kad šie parādīsies. Labi, saku, ka braukšu par 18 000, bet uzreiz. Vienu tādu, kas parakstās, atrodu un dodamies ceļā.

Atbildu uz taksista standartjautājumiem un esam klāt Čimganā. Taksists apgalvo, ka var man palīdzēt sarunāt naktsmītni. Cik? Nu, nesen angļiem esot par 120 000 vasarnīcu izīrējis. Saku, ka pirmkārt, neesmu anglis, otrkārt – man nevajag veselu vasarnīcu, pietiks ar gultu un dušu. Ja vēl būs internets, no laimes uzdziedāšu komisku dziesmiņu.

Cik esot mana cena? Šauju uz dullo – 30 000. Taksists apstājas netālu no pacēlāja kalnos un sāk aptaujāt vietējos. Kamēr šis ir prom, pie manis pienāk večas, kas tirgo semočkas un citus niekus, un saka, ka gan jau varēs kaut ko sarunāt. Viņas uzsauc vēl citam sievišķim, ka man vajagot palikšanu par 30 000 un iesaka man turēties pie viņas. Zini, te tik daudz vīriešu klīst riņķī, pie viņas tu būsi drošībā. Labi, saku taksistam, ka tikšu galā pati un sekoju sievietei, kas izrādās strādā par tualetes maksas iekasētāju.

Viņa te zvana kādam, te saka, ka lai pagaidu un galvenais, lai neuztraucos. Saku, ka nemaz netaisos to darīt, bet gribētu aiziet līdz veikalam un nopirkt ūdeni, kas man beidzies. Jā, jā – lai tik ejot, vēl kafiju pasūtot un šašliku uzēdot, viņa pienākšot. Lai tik neuztraucoties un ar citiem nerunājot.

Labi. Nopērku ūdeni, nopriecājos par Rīgas šprotēm vietējā veikala plauktā un pasūtu kafiju un šašliku. Kamēr sēžu pie galdiņa un gaidu, atbrauc kāda kompānija un apsēžas pie blakus galdiņa. Drīz vien viņi aicina mani pievienoties – nu ko es viena tur sēžu, garlaicīgi taču esot. Pēc vairākkārtējiem uzaicinājumiem arī pievienojos. Ģimene ir no Taškentas – māsa ar diviem bērniem un diviem brāļiem. Viņi uzreiz ielej man šņabi un paceļam glāzes par iepazīšanos. Īpaši neprotestēju, jo man ir sajūta, ka šībrīža labilajam veselības stāvoklim šņabis būs kā reizi. Esmu pasūtījusi vien pāris šašlika iesmus, bet papildus tieku cienāta ar maizi, salātiem, pelmeņiem. “Var es tevi uzrunāšu uz tu?”, māsa prasa pēc brīža. Var. “Neapvainosies, ja saukšu Tevi par Zarinu”, atskan nākamais jautājums. Nu, ja tev tā tīk. Garām jāj trīs džigiti uz zirgiem un māsa samaksā 5000, lai brālis var atcerēties, kā tas ir – lēkšot uz zirga. Viņa piedāvā arī man, bet atsakos, sakot, ka man bail.

Uz galda parādās jau nākamais puslitrs, bet tad ir klāt mana paziņa, kura iekārtos mani kādā šejienes naktsmītnē. Sekoju viņai uz veco tūristu bāzi (taksists rādīja uz izdemolētajām ēkām un apgalvoja, ka nekas te nestrādā), izejot cauri n-tajiem tumšajiem gaiteņiem, viņa ierāda manu istabu. Šeit tevi neviens netraucēs, neklauvēs pie durvīm, varēsi izgulēties. Tūlīt arī darbinieki atnesīs ūdeni traukos, ar ko noskalot tualeti un nomazgāties – ūdens šai ēkai ir atslēgts.

Pateicos, samaksāju norunātos 30 000 un domāju, ko darīt. Pulkstenis ir knapi pieci, uz miegu vēl nevelk. Nolieku somu un dodos atpakaļ pie paziņām no Taškentas. Šie ir priecīgi un mazliet turpinām pasēdēšanu. Māsa stāsta par savu laulību ar desmit gadus vecāko vīru, bet brālis apgalvo, ka man esot tik atklāta dvēsele un skaistas acis, ka nedomājot mani apprecētu, ja vien jau nebūtu precējies. “Aleluja, ka esi”, nodomāju pie sevis.

Laiks sāk kļūt arvien vējaināks un paziņas pošas atceļam uz Taškentu. Pieklājības pēc apvaicājos, vai varu samaksāt par otro šņabi, un viņi neprotestē. Kamēr aizeju uz labierīcībām, draudzīgā ģimene ar visu pusizdzerto mantu sakāpusi mašīnā un priecīgi māj attā. Pamāju pretim un dodos uz savu istabiņu. Tikko iekārtojusies, dzirdu klauvējienus pie durvīm – mana vietas ierādītāja stāv pie durvīm naktskreklā un saka, ka, ja man paliekot garlaicīgi, varot iet stāvu zemāk pie viņas televizoru skatīties. Un ieraugot datoru nopriecājas, ka tad jau man esot tas internets, ko es tā gribēju.

Esmu tikusi līdz šai vietai, bet pulkstenis ir vien septiņi vakarā. Hmm, vēl joprojām par agru iet gulēt. Labi, aizies arī to TV paskatīties uz papļāpāt. Ar mobilā telefona lukturīti apgaismojot ceļu, nokāpju stāvu zemāk un klauvēju pie sievietes durvīm. Viņas dzīvoklī ir drausmīgi pārkurināts, patīk šejienes ļaudīm siltums.

Fonā TV rāda vecu franču filmu, kur labos varoņus visu laiku cenšas piebeigt, bet pēdējā brīdī viņi vienmēr izglābjas – te no karātavām, te izbēg no cietuma. Sieviete man stāsta par savu dzīvi – viņa ir šķīrusies no civilvīra, bet astoņus gadus vecā meita dzīvo daždesmit kilometrus tālāk pie māsas, jo tur ir skola. Viņas redzās ik pēc trim, četrām dienām. Kad uzdodu sieviete banālo jautājumu, ko viņa darītu, ja vinnētu miljons dolāru, tad viņas vienīgais sapnis ir nopirkt dzīvokli tur, kur tuvumā ir skola, un nodrošināt meitai labu izglītību. Ārā plosās vētra, mēs vēl krietnu brīdi runājam par dzīvi. Kaut kā dīvainā kārtā viss ļoti iet kopā – vētras kaucieni, skaudrais dzīvesstāsts un izdemolētais grausts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.