Maidans šodien

Kijevā man ir dilemma – palikt lidostā vai doties apskatīt pilsētu. It kā jau Kijevā esmu bijusi, bet laiks ir tik burvīgs, ka būtu grēks vairāk kā septiņas stundas dirnēt lidostā. Uzzinu, kā vislētāk tik uz centru (autobuss 322 + metro), nometu somu bagāžas glabātuvē un dodos pilsētas virzienā.

Vēroju pilsētu caur autobusa logu – vietas pazīstamas, nekas diži nav mainījies. Vienīgi daudzviet pilsētā parādās karoga krāsas – tajās nokrāsoti tilta reliņi, parka soliņi, elektrības stabi un daudzi citi pilsētas elementi.

Iesākumā dodos uz Maidanu. Apsēžos tieši tai vietā, kur sēdēju pirms dažiem gadiem, kad iepriekšējo reizi te viesojos. Pie globusa ir kilometru norādes līdz daudzām pasaules un Ukrainas pilsētām. Pamanu, ka sēžu tieši starp Doņecku un Luhansku. Apaļais izliekumus, pa kuru iepriekš sīkie skrēja augšup uz globusa apmales, vairs neeksistē, vismaz lielākā tā daļa. Kādreiz akurātais bruģis ir izdauzīts un tā gabali joprojām mētājas, atgādinot par notikušo. Tāpat kā bojā gājušo bildes, kuras ir daudzviet pilsētā. Bet sīkie te skaida arī tagad, arī baloži ir atgriezušies. Te atkal valda ikdienas dzīve, tomēr par notikušo liecina daudz kas. Vienu no centrālajām laukuma ēkām, kas cietusi visvairāk, tagad klāj milzu reklāmas plakāti, godinot kritušos. Tomēr plakāts nenosedz visu ēku, un vienas tās mala joprojām skatās uz laukumu tukšām logu acīm. Arī vārgi sadīgusī zālīte apstādījumos neslēpj stikla lauskas un melnās sprādzienu pēdas. Laukumu sedzošās flīzes ir ar daudzām plaisām, stikla māju konstrukcijās – caurumi. Laukumā arī izvietoti daudzi plakāti – daļa veltīta neseno notikumu hronikām, daļā atspoguļoti pierādījumi, kas apstiprina Krievijas darbības Ukrainā.

Arī šodien laukumā notiek sanākšana. Pamatā runātāji izsakās ukraiņu valodā, tomēr kontekstu var nojaust. Tad viens jaunietis savu uzrunu saka krieviski, tad varu saprast visu. Viņš pauž savu neizpratni, kāpēc šodien šeit sanākuši vien pāris simts cilvēku (es pat teiku, ka mazāk kā 100). “Kāpēc mēs esam tik maz šodien? Tā mēs nevaram aiziet un pieprasīt ieročus, lai aizstāvētos, lai atgūtu mūsu Krimu. Mūs visus vienkārši arestēs.” Kāds no auditorijas kaut ko neticīgi saka un runātājs turpina. “Kāpēc jūs man neticat? Visa pasaule ir mums noticējusi, bet jūs neticat. Tas nav pamiers, kad ik pēc 15 minūtēm atskan šāvieni. No vienas puses. Ir jāsauc lietas īstajos vārdos – notiek karš un mums jābūt aktīvākiem. Mēs nekarojam ar krievu tautu, Putins karo ar mums un arī Janukoviča nauda joprojām te strādā. Viņi mums atņēma Krimu, mēs varētu pieprasīt daļiņu Kremļa.” Pēc jaunieša runā kāds dzejnieks – nu jau atkal ukrainiski, bet tik daudz saprotu, ka dzejoļa saturs ir skarbs un pat nedaudz rupjš, politiķi tiek pie visādiem apzīmējumiem un salīdzinājumiem. Tautai patīk, cilvēki aplaudē.

Ir jau pēcpusdiena un tā kā šodien neesmu neko ēdusi, nolemju šo lietu tomēr mainīt. Gribētu atrast kādu Puzatu Hatu, kur ēdām iepriekš – tie tādi mūsu Lidiņa analogi. Tas izrādās vienkāršāk par vienkāršu – manā deguna galā parādās norāde uz vienu no krogiem. Tur gan tautas netrūkst, nākas pat mazliet rindā pastāvēt. Tomēr personāls strādā zibenīgi un visai drīz varu ieturēt brangas pusdienas par piedienīgu samaksu.

Pēc pusdienām man vēl ir vairāk kā stunda laika, tāpēc aizeju sasveicināties ar upi, pēc tam iegriežos vairākās katedrālēs, kuru krāšņums žilbina acis un noskaņa iekrīt sirdī. Tad gan ir laiks doties atpakaļ uz lidostu. Nolemju braukt no citas metro stacijas un kādā ielas stūrī no pēkšņas sajūtas apstājos. Cik viss pazīstams. Ja man kāds būtu licis atrast vietu, kur mēs toreiz dzīvojām, man nebūtu ne mazākās nojausmas. Bet tagad kājas pašas atnesušas tieši uz šejieni. “Te mēs gājām. Savus matus ar maniem mezglā tu sēji. Tad teici, ka iesi uz mājām. Bet tad iebridi jūrā un aizpeldēji.”