Autors: Zane Eniņa

Šonakt guļu kopā ar Camino apvienoto vīru krācēju kori. Katrīna nakšņo savā teltī (par kuras uzcelšanu jāmaksā tie paši 14 eiro), pārējās retās dāmas arī sasprukušas citās istabās, esmu palikusi viena ar kādiem plus mīnus desmit večiem, no kuriem vairums krāc. Bet nu jau sasniegta tā noguruma pakāpe, ka vienā brīdī tu aizmiedz, neklausoties ne... lasīt vairāk

Cik labi ir pamosties pēc astoņiem, pēc gara un pilnvērtīga miega. Katrīna aiziet uz veikalu pēc brokastīm un pusdienām, es tikmēr veicu rakstu darbus, kuriem vakardienas iespaidu pārpilnībā nepietika laika. Tad lēnām ieturamies, sagatavojam paprikas-kartupeļu-siera salātus ceļam (briesmīgi liela un smaga kaste) un izejam uz ielas tieši 11, kad ir check-out laiks. Tā kā esam... lasīt vairāk

Pārējie vēl turpina vakarēt un vakariņot, bet mēs ar Katrīnu, iecirtušas zibenīgā ātrumā “piligim’s menu” noslēgumu – siera kūku – skrienam atpakaļ uz auberģi pelnrušķītes noskaņojumā. To slēdz 10 un hospitaljoro šeit ir īpaši strikts. Mums vajadzēja ne tikai noklausīties, kur kas atrodas, bet visu apskatīt. Vecais vīrs nelikās mierā, kamēr mēs katra nebijām ieskatījušās... lasīt vairāk

Tā kā šī ir desmitā diena, tad nu jau varu teikt – izeju kā parasti – 7:30. Lēnām top gaišs, pirmie mani panāk trīs jautrie beļģi, bet dažas minūtes vēlāk nāk arī Katrīna. Mēs neko iepriekšējā vakarā nesarunājam, bet parasti satiekamies uz ceļa diezgan agri. Iesākumā ceļš iet paralēli šosejai, tad nogriežas uz okeāna pusi.... lasīt vairāk

Pēdējais, ko vakar redzēju gulēt ejot, bija trīs beļģi pie vīna kausa virtuvē. No rīta skats tieši tāds pats, tikai vīna vietā kafija. Prasu, vai šiem maz gājuši gulēt, uz ko visi pārliecinoši žestikulē, ka esot vairāk nekā izgulējušies, un pazūd tumšajā rītā. Es uzvāru kafiju, sataisu sviestmaizes un, sagaidījusi gaismu, arī dodos ceļā. Par... lasīt vairāk

“Lai kur jūs ietu, noteikti palieciet auberģē pie tēva Ernesto, tā ir īpaša vieta, ar īpašu atmosfēru”, man pastāsta ceļabiedri, ko dzirdējuši no citiem Camino gājējiem un lasījuši ceļvežos. Padres Ernesto auberģe atrodas Guemes ciemā, kas nav pārāk tālu no šībrīža palikšanas vietas, bet, ja tā ir jāredz, tad jāredz, nav ko skriet laikam un... lasīt vairāk

Šorīt atkal ir vēlais rīts. Brokastis sākas tikai 7:30 un nekur nav jāsteidzas – šodien esmu rezervējusi hosteli Santander pilsētā, līdz kurai ir nepilnu 20 km gājiens pa garāko un smukāko (un lēzanāko) ceļu gar okeānu. Visi lēnām ieturam brokastis un spriežam, ka tik ļoti negribas doties prom no padres Ernesto auberģes – šeit ir... lasīt vairāk

Kafija, sula, jogurts, augļi, maize, desa, šķiņķis, olas…. Pirmo reizi hostelī tiek piedāvātas īstas brokastis! Nebijām gatavas uz šādu pavērsienu, tāpēc aizsūtam ceļabiedriem ziņu, ka nedaudz kavēsim tikšanos dzelzceļa stacijā – esam sarunājuši padzert atvadu kafiju ar tiem, kas būs spējīgi piecelties uz šo laiku. Stacijā mūs gaida Stefānija un Folkers, pārējie atsūta siltus sveicienu... lasīt vairāk

“Vai tas ir putns? Vai tā ir zvaigzne? Nē, tā ir Zane!”, man nav jāpagriežas, lai atpazītu Niku. Viņš kopā ar Šamu ir panācis mani pēc kādas stundas gājiena. Arī beļģiete Helga, japāniete Masako, čehu meitene, četri amerikāņi un vēl pāris redzēti ļautiņi. Pēc īsas sarunas ar puišiem piefiksēju, ka vairs nelīst un var vilkt... lasīt vairāk

Gaudi man līdz šim asociējās tikai ar saviem meistarstiķiem Barselonā, bet izrādās, ka viņas ārpus Katalonijas ir vēl trīs ievērojami darbi, viens no tiem atrodas mūsu naktsmītnē Comillas pilsētā. Tas ir arī viens no pirmajiem Gaudi veikumiem El Capricho, kuru viņš radījis 30 gadu vecumā. Saulespuķu apvītā celtne ietver sevī daudzus pārdomātus brīnumus, viens no... lasīt vairāk