Pērnajā rudenī kopā ar fotogrāfu Gvido Kajonu viesojāmies Talsu pusē, kur fiksējām mūsdienu dzīvesveidu un tradīcijas Latvijas laukos. Ar Kurzemes etnogrāfisko ekspedīciju noslēdzās vairāku gadu pētniecības cikls, ko īstenoja Sandras un Valda Ošiņu lolotais fonds “Balta”, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un RSU sociālās antropoloģijas nodaļu. Pirmais stāsts par izgudrotāju, partiotu, sava ceļa gājēju Igurdu Baņķi, kurš gan apgalvo, ka viņu nav iespējams izstāstīt, bet es tomēr mēģināšu. Bet vislabāk – vasarā aizbrauciet ciemos paši!
***
Ierodoties Igurda Baņķa amatnieku sētā “Kauliņi”, saimnieks nāk pretī dzelzceļnieka tērpā, jo šīs vietas pazīstamākais vaibsts ir Ārlavas mazbānītis. “Kad esmu šādi tērpies, bērni mēdz teikt mammai – “Skaties, milicis nāk!”, kad uzvelku balto tērpu, viņi saka: “Dievs nāk!”, bet, kad man mugurā ir melnais tērps – es i šamanis!”, Igurds paskaidro sarunas gaitā.
Igurds ar ģimeni Talsu novada Ārlavas pagastā saimnieko jau vairāk nekā 35 gadus, kopjot un pārveidojot no radiem iegādāto saimniecību. Ģimene mitinās 1936. gadā celtā stāvbūvē. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mājas celtniecībai ņemts aizdevums, kuram bijis iespēja tiek pie 20% atlaides, ja jumta daļa virs logiem pacelta par 50 cm augstāka. Tā Kārlis Ulmanis esot centies panākt, lai jaubūvētās ēkas būtu augstākas, majestātiskākas, pa gabalu labāk redzamas. Daudzi šo iespēju izmantojuši, arī šīs ēkas cēlāji. Vēl kāda šai laikā celto ēku iezīme esot tāda, ka mājas veranda vienmēr bijusi vērsta pret galveno ceļu. Tad atbraucējs varējis ienākt verandā, padzert tēju vai kafiju, uzzināt jaunumus un tad drāzt tālāk. Šobrīd ēkas otrais stāvs ir pārbūvēts, tur mitinās Igurda meita Krista ar ģimeni, savukārt saimnieks kopā ar sievu Gunu apdzīvo pirmo stāvu. Igurda dēls astrologs Kristaps Baņķis dzīvojot Rīgā, bet neesot aizmirsis arī dzimto pusi – iegādājies netālu esošo Lubezeres muižu un rosās arī tur. “Bērni manu būtību ir sadalījuši divās daļās”, saka Igurds. “Meita ir mazā raganiņa, viņa ir pa zemi, bet dēls ņemas pa kosmosu, pa zvaigznēm. Tāds mums tas stāsts te ir.”
Pie neparastā vārda Igurds ticis pateicoties vecmāmiņai Lizetei Baņķei, kura kopā ar vīru Ernestu no fotogrāfijas noraugās ģimenes ikdienā. “Vecāmamma bija lībiete, viņa noteikti zināja teiku par Sigurdu, kurš nogalināja pūķi. Viņa noņēma burtu “s” nost un ielika man vārdu Igurds. Otrs vārds man ir mīļvārdiņš – Igurdiņš. Man ir 73 gadi un mani joprojām sauc par Igurdiņu. Veči saka: “Igurdiņ, iesim ieraut!””, smejas saimnieks.
Citas viensētas ēkas kalpo tam paredzētajiem mērķiem, piemēram, pagrabi, siltumnīca, šķūņi, bet stallis pārbūvēts tūristu uzņemšanai. “Tūrisms šobrīd ir iegājies tikai tāpēc, ka manu sētu vienmēr skatās. 1998. gadā, kad te atnācu, Latvijas Lauku konsultāciju birojs mani virzīja uz visādiem apbalvojumiem, jo es biju visu sakopis. Līdz ar to te sāka braukt cilvēki un no 1989. gada līdz šai dienai es i apmeklēts aptuveni 65 000 reižu. Man nav reklāmas, reklāma i tāda, ka es runā”, stāsta Igurds Baņķis. Saimniecība nemitīgi tiek pie jaunām iecerēm, sākot ar pavisam nelielām kā žāvētava līdz pat akmens krāvumam olas formā, kurā būs vieta klusumam. Gadās arī, ka celtniecības gaitā ieceres mainās. Kad Igurds sācis būvēt vējdzirnavas, meita stāstījusi, ka viņai šeit pietrūkst vieta, kur veikta masāžas – tā nu tagad kabinets iecerēts vējdzirnavu karkasā. Tāpat meita iecerējusi iedzīvināt jauno pirti, piedāvājot to, kā arī istabiņas īrei, kad šeit notiek pasākumi. Igurds priecājas, ka meita atgriezusies un īsteno savas ieceres, tomēr arī pašam pilna galva jaunām idejām. Jāveido jauni soliņi no betona (no koka tie sapuj), jāierīko ugunskura aplis un pastaigu takas bērzu birzī, jāapaudzē stacijas koka konstrukcijas ar vīteņaugiem, virs estrādes jāuzbūvē jumts, kas izskatīšoties pēc ērgļa, kas nolaidies un tā joprojām.
Daudz kas Igurda sētā top no citiem nevajadzīgām lietām, piemēram, Lavandas stacijas uzraksts nāk no kādas bankorējušas kafejnīcas Liepājā, bet šķūnis uzbūvēts no dēļiem, kurus atdevis kaimiņš – tie pēc ēkas nojaukšanas pašam vairs neesot bijuši vajadzīgi. “Es visu taisu tehnikā – no defekta uz efektu – cilvēki atved kaut ko tādu, ko nav kur likt, man ir daudz otrreiz izmantotas lietas, amatnieks tām redz vērtību, pielietojumu. Nav māksla nopirkt un no jauna kaut ko izveidot, bet kāda jēga, ja esošais var vēl kalpot manu mūžu un pat ilgāk”, saka Igurds.
Ārlavas mazbānītis, kurš kursē pa 735 metrus garu sliežu ceļu, un tā četras stacijas ir atpazīstamākais, bet ne vienīgais neparastais elements Igurda sētā. Šeit izveidota arī piemiņas vieta – laika rats un pulkstenis – Krišjānim Valdemāram, kurš tepat netālu dzimis un audzis. Arī piemiņas vietu iecerēts papildināt, uzstādot simboliskus kuģa mastus. Valdemāram par godu iestādīta kļavu aleja, jo Igurda koks pēc ķīniešu horoskopa esot ķlava – koks, kas pats spēj sevi sadziedēt, gluži tāpat kā Igurds. Arī svētnīca ierīkota pie lielas kļavas.
Pagalma centrā ierīkots labirints, kurā notiek sarunas un enerģijas apmaiņa ar atbraukušajiem. “Kad es jau biju uzbūvējis labirintu, man sieva atnesa žurnāla rakstu, kurā labirintu māte no Šveices saka tā: “Ja cilvēks darbojas ar labirintiem, viņš ir ar dzīvi un dzīve ir ar viņu. Te satiekas horizontālais un vertikālais, debesis un zeme, dzīvība un nāve. Eju sistēmu veidotais aplis uztverams kā globuss, kā zemeslode, kā mūžības modelis. Labirinta būtība izprotama vienīgi tad, ja emocionāli piedzīvota.” Šis ir mans piedzīvojums,” saka Igurds.
Pēc ciemiņu uzņemšanas Igurds jūtoties pilnībā izlādēts, tukšs un tas, viņaprāt, esot labākais brīdis, lai tiktu pie jaunām idejām. Viņš uzskata, ka parasti cilvēki šo procesu uztver ačgārni un saka, ka viņiem vajag uzlādēties, piemēram, dodoties pie dabas. Bet nē, tur, tieši otrādāk, viņi izlādējas, daba ir egoistiska un atņem mums enerģiju. Un tad, kad cilvēks ir tukšs, viņā var ienākt jaunas idejas. “Tas ir tāpat kā veikalā – ja tu iznāku no tā ar pilnām somām un zvanītu vīrs prasot, vai aliņu paņēmi, nu kur tu to vari paņemt, ka somas pilnas, brauc pats pakaļ”, Igurds zobojas.
Kā savu meistaru Igurds uzskata Eduardu Liedskalniņu, kura vienatnē uzcelto koraļļu pili Floridā vēl joprojām apbrīno daudzi. Igurds arī mēdzot lasīt bērniem priekšā, ko Liedskalniņš teicis par izglītību. “Izglītota persona ir tā, kuras prāts ir slīpēts, tā ir amatniecība. Ne visi prāti pieņem slīpēšanu, daži ir pārāk rupji, lai to pieņemtu. Izglītības galvenais pamats ir pašcieņa. Neviens, kuram nav pašcieņa, nevar tikt izglītots. Pašcieņas galvenais uzdevums – labprātīga apmācība. (..) Ja nav labprātība mācīties, paliksiet kā dzīvnieki, ja darāt lietas, kas nav labas un pareizas, būsiet zema persona, un, ja jūs ticat lietām, kas nevar tikt pārbaudītas, katra plānprātīga persona var jūs vadīt”, Igurds nolasa fragmentu un piebilst, ka šobrīd mēs esam šajā stāvoklī.
Igurds pārdzīvo, ka amatniecība, kas varētu būt viens no Latvijas ekonomikas un labklājības stūrakmeņiem, ir atstāta novārtā. “Kāpēc bērni, beidzot 9. klasi, nezina amatus? Tie ir 178 amati, kurus varētu iet mācīties”, saka Igurds, piebilstot, ka vecāki ir gatavi maksāt lielu naudu un sūtīt bērnus vasarā uz dažādām nometnēm, bet tā vietā būtu lieliska iespēja viņus iepazīstināt ar kādu amatu.
Daudzus no saimniecības īpašajiem elementiem – bānīti, tējnīcu ar kapiteļiem, mēbeles – darinājuši Igurda mācekļi, kurus sarunā viņš bieži sauc par puišiem. “Es iesāku mācīt 1997. gadā, 2000. gadā jau man šeit bija sanākuši 50 mācekļi. Es atpirku no bankas Ārlavas Lauksaimniecības biedrības namu, Krišjāņa Valdemāra piemiņas namu Valdemārpilī, kur turpināju strādāt ar mācekļiem ”, Igurds atceras. “Man ir bijušas trīs audzināmās 12. klases, 35 gadu darba stāžs skolā kā darbmācības un zīmēšanas skolotājam, Kuldīgas tehnikums un Kuldīgas arodskola, tur es i pabijis, Pelčos es i pabijis – man ir ļoti daudz apmācāmo. 20 gados privāti esmu apmācījis 250 audzēkņus, kas ieguvuši zeļļa diplomu – par to es ieguvu goda meistara titulu. Tas ir tas stāsts.”
Igurds stāsta, ka savulaik pie viņa vesti bērni no visas Latvijas, kas sēdējuši mājās un nav gājuši skolā. “Visi tie bērni, kas grib izsisties, tie ir sistie bērni. Es arī esmu viens no sistajiem bērniem. Ko tas nozīmē? Ja es nesaprotu, ko man māca skolā, tad man gāžas virsū, ka tu nekas neesi. Tos es saucu par sistajiem bērniem. Ne jau fiziski viņi ir sisti, bet ar vārdiem – tu neko nevari, tu lasīt nemāki”. Arī laikā, kad Igurds strādājis skolā, tur bijusi parastā klase un tāda, kurā mācījušies “švakie bērni jeb darbmāči”. “Meitenes taisīja šūšanu, es pirmais uzliku mēli viņiem 1993. gadā – viņas staigāja pa mēli un rādīja savus tērpus. Puiši atkal radīja savus galdus, kokgriezumus, visi darbojās. Un iznāca tā, ka mani “darbmāči” aizgāja un iestājās augstskolās, bet tie labie nē. Un kādā brīdī beidzās mana darbošanās skolā, jo es nevarēju sastrādāties ar skolotājiem, kas šādi iedala un atšķirīgi izturas pret bērniem.”
Dzīvē bijušas arī citas situācijas, kurās Igurds pagriezis muguru un devies citā, savā virzienā. “Es esmu diezgan liels nacionālists, 90. gados gribēju iestāties zemessardzē, mani nepieņēma. Kāpēc? Es četrus gadus nostaigāju basām kājām – kā pavasarī nometu tupeles, tā uzvilku rudenī. Tā es gāju uz skolu, pasniedzu, vai bija bēres vai kāzas, es nevilku kājās neko. Jūnijā mani izsauca uz zvēresta nodošanu, es aiziet un man prasa, kāpēc esmu atnācis basām kājām. Nu kā, zvērestu nodot. Te nekāda karoga zaimošana nenotiks, ej ārā. Un es izgāju ārā.”
Kad Igurds ir pagriezis muguru, uz tās var izlasīt ko viņš domā aizejot. Tetovējums “Pūt dirsā” tapis tad, kad viņam jau bijis tuvu 60 gadiem un nozīmē, ka viņš dzīvē dara to, ko grib, nevis to, ko kāds cenšas uzspiest. Kad Igurds tetovējumu demonstrējis saviem motokluba biedriem un prasījis viedokli, viņi noteikuši: “Igurd, vienaldzīgo nebūs!”, uz ko viņš atrausis: “Tad mērķis ir sasniegts!”.
Paldies KKF par atbalstu. Sīkāk par projektu un tajā piedzīvoto lasiet: https://balta.net/projekti/etnografiska-ekspedicija/
