Skaistajā dzīvoklī diemžēl nevaram atļauties laisku rītu. Ne tikai tāpēc, ka jāpaspēj laikus atgriezties Pizā un atdot nomas auto, bet arī tāpēc, ka šai vietai ārā mešanas laiks ir 10 no rīta. Vakar pat mēģināju ar saimnieku sarunāt nedaudz vēlāku izrakstīšanos, bet nesekmīgi. Laipni, bet noteikti viņš noraidīja manu lūgumu, jo nākamie klienti ierodas jau šodien. Kurš nu to varētu saprast vēl labāk par mums, parasti paši esam uzņemošajā Airbnb pusē.
Sakārtojam mājvietu, aizsūtam paldies ziņu saimniekam un dodamies uz autostāvvietu. Šoreiz ejam kājām, lai vēl mirkli pabaudītu pilsētas atmosfēru, kas pirmdienas rītā ir pavisam citādāka nekā brīvdienās. Dženova mums no šī ceļojuma patika vislabāk, esam vienisprātis.
Arī stāvvieta tagad ir auto pilna, šķiramies no 36 euro par divu diennakšu atrašanos šeit, un laižam uz kapiem. Dženovas nomalē atrodas Staljēno kapsēta, kas ir aptuveni tikpat plaša un skaista kā Parīzes Perlašēza. Mums palaimējas atrast stāvvietu pie pašas ieejas, un, novietojuši auto, dodamies aplūkot miera valstību. Atšķirībā no Parīzes šeit neatdusas mums labi pazīstamas slavenības, tāpēc vienkārši dodamies pastaigā, kur acis rāda. Mums nopakaļus steidzas vecs vīrs un sauc, ka “var parādīt galvaskausus”, bet mēs atsakāmies no viņa pakalpojumiem.
Kapsēta ir ne tikai marmora kopiņu un pieminekļu pārbagāta, bet izvietota kalna piekājē, tāpēc Eduardam atkal nākas mani stumt un vilkt. Nezinu kāpēc, bet kapsētās man parasti iekož komentēšanas vabole, un tā nu bārstu Eduardam savas melnā humora pievilkušās asprātības. Šeit varētu klīst stundām, ja ne dienām, bet mums ar nelielu līkumu ir gana – priekšstats ir gūts. Blakus kapsētai ir kafejnīca ar jauku nosaukumu “Zannis” un uzskatu par pienākumu tur iedzert kafiju un uzkost kruasānu. Pie blakus galdiņa apsēžas šarmants kungs ap 90, pasūta divus plāceņus, glāzi vīna (ir jau gandrīz 12) un iegrimst telefona ekrānā gluži kā pusaudzis.
Atzīšos, arī man ir no vakardienas ietaupīti pāris vīna malki, jo priekšā gaidāms divu stundu brauciens pa ātrgaitas šoseju. Tomēr nav tik traki, laikam esmu jau nedaudz pieradusi, arī Eduards reti kad pārsniedz 100 km/h. Diži daiļus skatus gan pa ceļam nesanāk baudīt, jo tunelis seko tunelim.
Pizā atrodam netālu no lidostas rezervēto istabiņu, izkrāmējam mantas. Eduards ir tik laipns, ka uzņemas auto nodošanas procedūru un pēdējo degvielas uzpildi veikt bez manis, es varu mierīgi parakstīt. Brīdī, kad viņš atgriežas, esmu pabeigusi vienu no ierakstiem un gatava doties atvadīties no Pizas.
Netālu no mājām sanāk iet gar autobusa pieturu un, paskatījušies, ka transports būs klāt pēc sešām minūtēm, sagaidām to, un līdz dzelzceļa stacijai aizbraucam kā kundziņi. Tad lēnā solī dodamies pa gājēju ielu uz centra pusi, metot līču ločus. Nu jau kļuvis tumšs, sākam apsvērt domu par vakariņām. Sākotnēji bijām ieplānojuši pasēdēt ar manu pērnā gada paziņu Mašu, bet viņa atrakstīja, ka darbā piepeši sasaukta sanāksme, un viņa nekur netiek. Aizrakstu vēl Mašai vaicājumu pēc labas vakariņu vietas, bet atbildi nesaņemu, laikam sapulcē iet spraigi. Mēs vēl aizčāpojam atvadīties no šķībā tornīša un brīnāmies, cik ļoti pilsēta ir izmainījusies. Tagad, pirmdienas vakarā, ielas ir gandrīz tukšas un pat tūristu ielā strādā vien dažas ēstuves. Mūs neviena neuzrunā, bet nu jau ēst gribas pamatīgi. Pagājušies nostāk no tūrisma slazdiem, pētām googlemaps atsauksmes par kādu vietu, kas ir vaļā. Tās nav sliktas, bet mūsu acu priekšā krodziņā ienirst astoņi cilvēki, bet uz ielas izvietoto ēdienkarti netiekam aplūkot, jo pie tās ir pielipusi kāda ģimene.
Labi, kamēr šie lasa, aiziesim uzmest aci picērijai ap stūri, arī par to googlei ir labs viedoklis. Āra zonā un arī iekštelpās ir pilnīgi tukšs. Tomēr vieta izskatās ļoti labi. “Vai jūs esat vaļā?”, es vaicāju viesmīlim, protams, domājot, ka viņi tūlīt, tūlīt slēdzas. Desmit dienas Itālijā man nav neko iemācījušas. Viesmīlis paskatās pulkstenī: “Vispār esam ciet, bet pēc desmit minūtēm vērsimies vaļā. Vai jums ir rezervācija?”. Rezervācijas mums nav, tomēr atrodas divvietīgs galdiņš, un viesmīlis aicina mūs ieņemt vietas. Aizeju nomazgāt rokas un, kad atgriežos, vairs neesam vienīgie apmeklētāji.
Tomēr kā pirmos viesus mūs arī apkalpo pirmos. Viss sākas ar glāzi prosecco un mazu uzkodu no šefpavāra, lai tīkamāka ēdienkartes studēšana. Es tomēr šodien nevaru koncentrēties uz ēdienkarti itāļu valodā vai tās tulkojumu telefonā maziem burtiņiem, tāpēc vienkārši nosaucu sastāvdaļas, kuras man garšo picā. Viesmīle iesaka Neapoles picu. Eduards izvēlas picas versiju no “mums īpaši labi sanāk šīs” sadaļas. Katrai picai ir norādīts saderīgs vīns, pasūtam arī to – galu galā, šīs ir atvadu vakariņas no Itālijas.
Picas izskatās, smaržo un garšo ideāli. Perfekti. Izcili. Bravo! Arī apskatoties uz cilvēkiem pie blakus galdiņiem, jāsmaida, jo visi izskatās kā nobaudījuši gabaliņu svētlaimes. Kādā brīdī atveras durvis un… parādās Maša! Biju viņai uzrakstījusi, kur atrodamies un aicinājusi piebiedroties, ja viņai ir tāda iespēja. Mēs apkampjamies, un Maša mani četras reizes nobučo uz vaiga, laikam nepaguvu galvu pagrozīt. Tad viņa izvelk no somas Rafaello kasti, pēc tās iznirst vēl skaisti iesaiņota panettone ar pistāciju krēmu. Laimīgā kārtā esmu paņēmusi līdzi vismaz tāfelīti smalkas šokolādes no Dženovas, varu kaut drusciņ revanšēties. Palikt ar mums Maša gan nevarot, vīrs jau pagatavojis vakariņas un darba diena vēl neesot galā. Atvadāmies un ceram uz satikšanos Latvijā.
Mums blakus sēž pāris gados no Itālijas, kungam kādā brīdī atnes vienkārši milzīgu picu. Redzot mūsu pārsteigtās sejas, kungs vēl ar žestiem parāda, ka pēc vakariņām viņš noteikti ieņems picas formu. Pie aiznākamā galdiņa sēž pāris no Spānijas. Viņi salīdzinoši ātri tiek galā ar picām un pasūta desertus. Pa gabalu izskatās ļoti labi, bet nevar saprast, kas tie ir. Snaikstos, snaikstos, bet tāpat netieku gudra. Beigās vēršos pēc padoma pie blakus sēdošās itālietes. Arī viņa vienu no desertiem neatpazīst un pavaicā spāņiem, ko viņi ēd.
Ar to sarunu maisam gals ir vaļā. Abi pāri, kas vairāk nekā pusstundu sēdēja tajā ilgo attiecību klusumā, kad viss sen pārspriests un izrunāts, sāk sarunāties savā starpā. Man par laimi – spāniski. Varu uzzināt, ka spāņiem pašiem pieder itāļu picas ceptuve Costa Brava, ka viņi atbraukuši testēt picas Itālijā, kad vajag braukt uz Spāniju pie viņiem un kad nē, kādas tautības tūristi kā uzvedas. Mēs, nobaudījusi desertus, dodamies prom, bet mūsu galdiņa biedri paliek iegrimuši sarunās un izskatās pēc bērnudārza vai skolas biedriem, kas piepeši atkal satikušies jau pensijas gados. Pilnīgi laimīgi izveļamies no picērijas, šī bija mūsu vislabākā maltīte Itālijā. Grazie!
