Kad atveram istabas durvis, lai dotos prom no palazzo, ieraugām garāmejošu neliela auguma kungu, kurš nekavējoties sāk interesēties par mūsu labsajūtu – kā gulējām, vai viss kārtībā, vai nepieciešams nolikt koferi mantu glabātavā. Apstiprinām, ka viss ir kārtībā, neko nevajag, mēs noliksim mantas auto un dosimies uz centru. Vai mēs zinām, kur ir centrs? Jā. “Nu kāpēc tad es esmu vajadzīgs?”, kungs izsaucas ar dramatisku sejas izteiksmi, tomēr nepazaudē smaidu un novēl mums lielisku dienu, piebilstot, ka laikapstākļi šodien esot vienkārši perfekti.
Šodien ir svētdiena, mūsu autostāvvietā esam teju vienīgie klienti. Noliekam mantas un ejam iepazīt Dženovu. Sākam ar atgriešanos pie strūklakas, tad mūsu ceļi ved uz netālo Kolumba māju, kas ir neliela un aši apskatāma. Pa ceļam jaunas meitenes dala kaut kādas komunismu slavinošas avīzes, atbildam, ka nelasām itāliski. Kad sastopam avīžnieces nākamreiz, pavēstam, ka atšķirībā no viņām, mēs patiešām esam dzīvojuši komunismā un tas nav kaut kas tāds, ko viņas vēlētos.
Turpinām klīst pa ielām, līdz ceļi mūs atved pie Palazzo Ducale, kurā apskatāmas dažādas izstādes. Lai arī šodien esam domājuši būt pamatā svaigā gaisā, viena no tām – fotogrāfa Paolo di Paolo darbu izstāde – piesaista mūsu uzmanību. Paolo 98 gadus garajā mūžā pievērsies dažādām profesijām, bet konkrētā izstāde veltīta viņa fotogrāfijām, kuras atklāj gan sadzīves ainas Itālijā, gan fiksē nozīmīgus notikumus, gan portretē cilvēkus, tostarp daudzas slavenības, ar kurām viņam bijušas labas attiecības. Man visasprātīgākie šķiet ielās noķertie kadri, kuros cilvēku ķermeņa pozas un sejas izteiksmes veido pārsteidzošu vai ironisku saspēli ar pilsētas vides objektiem (pāris kadri apskatāmi fotogrāfiju galerijā). Vēl var vērot neparastu skatu – visrūpīgākais apmeklētājs ir izstādes apsargs, kurš ilgi pēta atsevišķus darbus un tad viņa sejā parādās sajūsmināts smaids.
Izejot no izstādes, iegriežamies San Lorenzo katedrālē, kurā, izrādās, var uzrāpties vienā no torņiem. Noskaidrojuši, ka nebūs jāpārvar pārāk daudz pakāpienu, nolemjam tos pievarēt. Pārmijam dažas frāzes latviski, tāpēc biļešu pārdevēja prasa, no kurienes esam. No Latvijas. Izrādās, viņa ir no Ukrainas. “Paldies jūsu cilvēkiem par palīdzību mums,” viņa vēl paspēj pateikt, pirms aizkustināti pazūdam tornī. No augšas skats uz pilsētu nav pārāk izteiksmīgs, toties iespēja aplūkot baznīcu no augstāka punkta, ir lieliska.
Atgriezušies zemes līmenī apjaušam, ka jau sen būtu laiks kaut ko apēst. Kādā no mazajām sānu ieliņām pamanām peruāņu restorānu. Kāpēc gan pārmaiņas pēc nenogaršot kaut ko no plašās pasaules? Restorāns ir diezgan pilns, pamatā ar peruāņiem, bet brīvs galdiņš mums atrodas. Es pasūtu seviči, Eduards jūras veltes un gaidām pusdienas. Jāgaida gan ir diezgan ilgi, toties rezultāts ir tā vērts. Ausis pieskandina pie blakus gadiņiem skanošā spāņu valoda, garšas kārpiņas ir sajūsmā par sen nebaudītu garšvielu kombināciju.
Pēc pusdienām ejam palūkoties uz jūru, aizejam pa garu molu līdz tā galam. Tur pietauvojies astotais lielākais kruīza kuģis pasaulē MSC World Europa – 77 metrus augsts veidojums, kas var uzņemt teju 7000 pasažieru. Aiz kuģa daudzstāvu mājas izskatās kā spēļu pilsētiņa. Ilgi gan vērot kuģi negribas, mola galā plosās auksts vējš. Ostā apskatāma arī pirātu kuģa replika, caurspīdīgā bumbā ievietots botāniskā dārza fragments, te ir arī akvārijs. Mēs tikai īsi uzmetam aci kuģim, jo gribam paspēt aplūkot Dženovu no augšas. Par diviem eiro var iegādāties biļeti, kas der liftiem, funikulierim un autobusiem divas stundas. Pirmo braucienu uz augšu veicam ar liftu, tad pārsēžamies funikurierī, kura maršrutā ir vairākas stacijas. Tikuši augšā, uzrāpjamies skatu platformā un varam vērot brīdi, kad saules sarkanais disks pazūd mākoņos.
Brīdī, kad nokāpjam līdz funikuliera stacijai, redzam kā vagoniņi aizbrauc uz leju. Stāvlaukumā motoru iedarbina autobuss, ar kuru arī var tikt līdz lejai, tā uzskata googlemaps. Autobusam gan jābūt pēc 15 minūtēm, bet es, izteikusi Eduardam domu, ka šis ir aizkavējies iepriekšējais buss, mudinu lekt tajā iekšā. Esam vienīgie pasažieri, autobuss dodas ceļā. Tomēr pēc brīža pamanām, ka šis nebrauc pēc mums nepieciešamā maršruta, bet gan otrā virzienā. Nu labi, galapunkts nav tālu, pavizināsimies un tad jau brauksim uz mums vajadzīgo pusi. Mirkli pastāvam otra virziena galapunktā un uzsākam atceļu. Kad esam atbraukuši atpakaļ līdz funikuliera stacijai, autobuss atkal izslēdz motoru un stāv. Hmm. Nu labi, varbūt šim ir šeit paredzēta pauze. Esam jau nedaudz noguruši no gaidīšanas, beidzot autobuss izkustas. Jokojot saku, ka tas atkal brauks uz mums nevajadzīgo pusi. Vienlaikus ar manu joku, kas, izrādās, nav nekāds joks, Eduards pamana, ka iela uz leju ir slēgta, un mēs patiešām grasāmies atkārtot nesen veikto maršrutu. Tuvākajā pieturā lecam ārā un ejam uz funikulieri. Nospriežam, ka šoferis droši vien padomāja, ka esam super dīvaini pasažieri un arī to, ka neziņas situācijās vajag runāt ar cilvēkiem, nevis gaidīt, kad lietas atrisināsies pašas no sevis.
Līdz ar biļetes darbības laika beigām atgriežamies uz zemes. Diena mūs ir nogurdinājusi un nolemjam, ka pēc mašīnā esošajām mantām tomēr pabrauksim ar autobusu, gan jau pilsēta mums piedos drusku ilgāku biļetes izmantojumu. Mums gar degunu aiziet vajadzīgais buss un pēc tam nenāk nekas. Tad cits pēc cita pieturai garām sāk braukt tukši autobusi ar uzrakstu “Norīkojumā”. Pieturā gaidošie pasažieri kļūst aizvien vairāk un aizvien neapmierinātāki. Divas kundzītes nikni vicina spieķus, kad garām aizbrauc kārtējais beznumura buss. Kad beidzot nāk mums vajadzīgais autobuss, tas ir pamatīgi pilns. Bet ilgāk gaidīt negribas, un mēs arī kā nebūt iespraucamies salonā. “Viņi trenējas komunismam,” nobubinu Eduardam pie auss.
Buss mūs aizved teju līdz pašai stāvvietai, paņemam somas un kātojam uz šīs nakts palikšanas vietu, kuru esam izraudzījušies ar mums (labi, man) neierastu rūpību. Tas ir pavisam jauns un glauns Airbnb dzīvoklis Dženovas centra dzīvojamā mājā.
Arī realitātē dzīvoklis izskatās perfekti, saimnieks ir veicis dažādus nelielus trikus, lai parastu divistabu dzīvokli padarītu interesantu. Piemēram, aiz gultas un pie griestiem izbūvēti rāmji, aiz kuriem iestiprinātas LED virtenes, panākot patīkamu kliedētas gaismas efektu. Vannasistabas flīzes ir manā mīļākajā krāsā, visa santehnika ir gaumīgi matēti zeltīta, nu vienkārši perfekti. Kad mājvieta apbrīnota, ejam vakariņās. Saimnieka ieteiktās vietas ir slēgtas, toties veikals ir vaļā – sapērkam visu, ko sirds kāro, un ejam mājās. Rokās iepirkumu maisiņi, kabatā dzīvokļa atslēga, somu nav – uz vienu vakaru varam sajusties kā dženovieši.
Kamēr Eduards servē uzkodas, es cenšos pārkopēt bildes no telefona uz datoru un nedaudz parakstīt. Visi vadi ir iespītējušies un nestrādā, bet rakstīt bez bilžu caurlūkošanas negribu. Ai, tātad tehnika saka, lai izbaudām vakaru skaistajā dzīvoklī! Ieslēdzam filmu, ierušināmies uz dīvāna un pavadām mierīgu vakaru Dženovas mājās.
