Izejot no istabas satiekam saimnieci un, pateikušies par naktsmājām, pārvaicājam, vai tiešām mašīna viņu stāvvietā var palikt arī šodien. Jā, lai esam bez raizēm. Noliekam mantas mašīnās bagāžniekā un ar vieglām somām ejam uz staciju. Pa ceļam gan attopamies, ka līdz nākamajam vilcienam jāgaida teju stunda. Tas nozīmē, ka ir laiks ieskriet bodē pēc spirdzinājumiem un padzert kapučīno kādā no daudzajām pilsētas kafejnīcām.
Tad gan sēžamies vilcienā un vizināmies uz trešo no zemēm – Corniglia. Starp Manarolu un Cornigliu šobrīd takas ir slēgtas, tā kā mēs pat gribēdami nevarētu kājām pārvietoties starp šiem ciematiem. Esam iecerējuši no Corniglias aiziet uz Vernazzu, un tad jau manīs – cik spēka būs atlicis, cik rādīs pulkstenis – mums šodien līdz 20.00 jānokļūst Dženovā.
Eduards ir izlasījis, ka Corniglia ciems atrodas kalnā, nevis blakus stacijai, kā pārējie ciemi. Augšā pa 1,50 eur vedot autobusiņš, gribam izmantot tā pakalpojumus. Stacijas informācijas centrā var nopirkt biļetes un darbinieks mums arī pavēsta, cikos būs nākamais brauciens. Pieturā redzamajā sarakstā gan rādās cits laiks. Beigās buss atbrauc ne pēc viena, ne pēc otra minētā laika, bet gan tikai pats pēc sev zināma grafika. Vēl brīsni kopā ar citiem pasažieriem pasēžam busā ar izslēgtu motoru, tad šoferis sēžas pie rata un ved mūs augšā. Ciemata ielas ir gana stāvas, lēnītēm raušamies pa tām augšup un lejup, bildējam skatus un pat atrodam vienu slēpni – ar to šim ceļojumam būs gana. Pirms došanās ceļā uz nākamo ciemu piesēžam uz kafiju un bulciņu. Jāteic, ka galvenais iemesls šādai pauzei ir vajadzība apmeklēt labierīcības, kuras domātas tikai klientiem.
Netālu no kafejnīcas atrodas baznīca, kuru gan atsakos apmeklēt, jo gar tās ieeju spieto divi sirseņi, galīgi negribas ar šiem saskrieties. Tā nu Eduards apskata to viens, un esam gatavi gājienam. Jau drīz vien atklājas, ka tas drīzāk ir kāpiens, nevis pastaiga. Cilvēku ir diezgan daudz, bet ne pārmērīgi, skati ir skaisti – stumjamies uz priekšu savā ritmā. Klana galā bijām domājuši veldzēties ar kādu dzērienu kafejnīcā, bet pirms mums tur ieklūp 30 cilvēku grupa. Tik daudz laika gaidīt, kamēr šos apkalpos pirms mums, nav, soļojam lejup. Arī tas nav nekas izklaidējošs, jo takas kāpnes šķiet bezgalīgas. Labi, ka izvēlējāmies iet šajā virzienā, jo pa tām tik augšup būtu milzīgs izaicinājums. Takas noslēgums ir lēzens un drīz jau acu priekšā iznirst Vernazza. Kamēr kāpelējam pa sānu ielām, ciemats šķiet pat vienmuļš, kas strauji mainās, nonākot uz ciema centrālās ielas – tur ir kafejnīcu, bodīšu un ļaužu pilns. Esam mācījušies no vakardienas kļūdām un šodien mums somā ir maizītes, ar kurām pārlaist siestas laiku. Piesēžam jūras malā un, ar vienu aci uzmanot pikējošās kaijas, atjaunojam kāpienā zaudēto enerģiju. Pēc tam raitā solī dodamies uz staciju, jo līdz pēdējam ciematam brauksim ar vilcienu. Kādu brīdi apsveram domu tā apmeklējumu izlaist vispār, bet nu kārtībai jābūt – ja te ir piecas zemes, tas jāuzmet aci visām.
Jau izkāpjot Monterosso al Mare, redzama galvenā šī ciema atšķirība no pārējiem – tam ir lēzena, viegli piekļūstama pludmale. Neraugoties uz vēso laiku, daži ķermeņi manāmi gan sauļojamies, gan peldamies. Mēs gan pagūstam tikai nedaudz pastaigāt pa promenādi gar jūru, ciemata centra apmeklējums izpaliek, tam mums šodien nav vaļas. Tā vietā lecam nākamajā vilcienā, kas brauc uz La Spezia, atgriežamies pie auto un krēslā izbraucam uz autostrādes Dženovas virzienā. Brauciens atkal ir nervus kutinošs, arī tad, kad tiekam lielās pilsētas ielās, pāris reizes nokļūdāmies, jo nesaprotam, pa kuru no ieliņām navigācija mūs sūta. Tomēr laimīgi nonākam laikā pie stāvvietas, kas ir tuvākā mūsu šīs nakts palikšanai. Lieta tāda, ko šo vietu slēdz 20.00 vakarā un līdz rītam iekšā tikt nevar ne auto, ne ļaudis. Stāvvieta ir plaša, skaista, virs zemes. Paņemam no auto šovakaram nepieciešamo un ejam meklēt viesnīcu. Liene mums par kaut kādiem lojalitātes punktiem ir rezervējusi Palazzo.
Pēc norādēm atrodam pareizās durvis un tiekam ēkā. Tā ir sena celtne, ar flīžu grīdu un liftu no vismaz pagājušā, ja ne aizpagājušā gadsimta. Čīkstēdams un grabēdams tas mūs nogādā 3. stāvā (mūsu skaitīšanas sistēmā – 4. stāvā) un gaitenī redzam, ka blakus cita citai sadzīvo Naktsmītne Vulgaris, Naktsmītne Albergue un Naktsmītne Palazzo – mūsējā. Tiekam mūsu istabiņā ar eņģeļiem virs gultas un vannasistabu, kas ir līdzīgā izmērā ar guļamistabu. Ieskrienam dušā noskalot gājiena un bāņa baiļu sviedrus, tad iekrītam gultā un atveram prosecco. Vakar tomēr līdz tam netikām, jo nogurums ņēma virsroku. Arī šovakar tas nav nekāds mazais, bet ir sestdienas vakars un esam Dženovā. To nu nevar laist garām! Es nezinu kāpēc, bet es ļoti gribēju nonākt Dženovā, un esmu ļoti priecīga, ka esam šeit.
Pieveikuši prossecco, sapucējamies un ejam ielās, vakariņas gan gribam paēst smuki. Izvēlamies vienu no restorāniem, kuru ieteikusi viesnīcas saimniece, pie tā ir neliela rinda. Ieteikumu veikt rezervāciju mēs, protams, esam ignorējuši. Sākumā domājam, ka visi bez rezervācijas gaida rindā, bet tad, aprunājušies ar kaimiņiem, noskaidrojam, ka visiem gaidošajiem ir rezervēti galdiņi. Eduards ieiet iekšā noskaidrot mūsu izredzes un iznāk ārā ar jaunumiem – ja esam gatavi sēdēt ārā, tad varam tikt pie vakariņām. Netālā satiksmes apļa vidū izvietota restorāna papildus zona – ir galdiņi, viesmīļi un sildošās lampas. Ēdiens gan tiek nests no restorāna virtuves. Pasūtam pa pastas porcijai un gaidām. Viss būtu labi, ja ne tas vējš. Ārā ir +11, bet brīdī, kad mūs sasniedz kārtējā brāzma, ir auksti auksti. Arī ēdiens, kas, jāatzīst, ir ļoti garšīgs, porcijai esot pusē, jau ir atdzisis. Paēduši vairs nekavējamies, aizejam līdz restorānam samaksāt un dodamies apskatīt pilsētas centru.
Drīz vien esam nonākuši uz galvenās ielas, kur katra ēka izskatās kā no muzeja izkāpusi. Ejam pa flīzīšu grīdu, galeriju griesti ir ar gleznojumiem, nevar saprast, vai skatīties zem kājām vai virs galvas. Arī lielais laukums Piazza de Ferrari, kura centrā šļācas strūklaka, ir iespaidīgs, tikai te ir tā pati bēda – pūš vējš. Zūdam vecpilsētas šaurajās ielās. Uzņemam kursu uz otru ieteikto restorānu, vairāk tāpēc, ka esam nosaluši nekā izbadējušies. Bet kā nu sēdēsi pie tukša galda – pasūtam vīnu un nelielus ēdienus.
Gribu apmeklēt labierīcības, bet tās atrodas blakus virtuvei un uz durvīm rakstīts “spingere”. Ko tas nozīmē? Dāmu vai kungu vārds tas nav, varbūt darbinieku wc? Eduards aši ieraksta vārdu tulkojumā un sāk smieties. “Spingere” ir “grūst”.
Kad esam ieturējušies un sasiluši, dodamies aplūkot, kas notiek ārā. Oho, tas tik ir sestdienas vakars! Es neatceros, ka būtu redzējusi kādas pilsētas ielas tik pilnas ar jauniem cilvēkiem bez kāda īpaša iemesla, piemēram, protesta vai koncerta. Šovakar šejienieši ir vienkārši iznākuši sestdienas vakarā patusēt, pa vidu pūlim brīnumainā veidā vēl pārvietojas pa kādam motociklam un auto. Brīdi pavērojam ļaužu plūsmu, bet tad zūdam prom, te ir pa biezu. Sākam iet māju virzienā, joprojām nespējot atraut acis no ēku greznuma un ceram atgriezties uz šīs ielas rīt, lai tās aplūkotu dienasgaismā.
