Viena guļamistabas loga slēģus esam atstājuši vaļā uz nakti, tāpēc pirmais, ko redzam, atverot acis, ir miglā tītais kalns tālumā un olīvu dārzs tepat pie mājas – klasiska Toskānas ainava! Pieceļamies un ejam ar kafijām pasēdēt saulītē, tā šorīt silda kā Latvijas vasarā. Tad jau klāt ir 10, šeit ierastais brokastu laiks. Ksenija izstāsta sanākušajiem par šī rīta maltīti – bumbieru, valriekstu un gorgozolas sacepumu, ceptiem redīsiem, dārzeņiem, sieriem, gaļiņām un citiem šim reģionam raksturīgiem gardumiem. Liekam tos šķīvjos, tad vēderos. Paēdam diezgan žigli, jo mums 11:30 sarunāt ekskursija kaimiņu ciemā. Lieta tāda, ka šeit tomēr nevarēsim tikt pie olīvu vākšanas un redzēt eļļas iegūšanas procesu. Vakar par šo saskumu, jo man tas bija galvenais iemesls atgriezties Toskānā, bet neko nevar darīt, dabai nepavēlēsi – ja šobrīd konkrētajā dārzā ražas nav, tad nav. Tad nu kā mierinājumu Iveta ir atradusi iespēju viesoties saimniecībā, kur šis process ir vismaz aplūkojams.
Precīzi norunātajā laikā noliekam auto netālu no baznīciņas, kas ir satikšanās punkts. Tad jau klāt ir arī saimnieks Neri un apvaicājies, no kurienes esam, sāk stāstu par savu saimniecību. Galvenais Tenuta De Mesanello rūpals ir vīns, vīnogulāji tiek audzēti lielākajā daļā no 300 saimniecībai piederošajiem hektāriem. Olīveļļa tiek iegūta gan no pašu olīvdārza, gan piedāvājot dzirnavu pakalpojumus apkārtnes zemniekiem. Vēl šeit ir arī restorāns, kas šobrīd tiek izmantots kā degustāciju zāle, ir arī viesu uzņemšana, kā arī pavisam nelielā apmērā cūkkopība. Pavasarī diezgan lieli sivēni (mazo izredzes izdzīvot dabā nav labas) tiek palaisti mežā, bet rudenī viņi nonāk desās. Cūkkopību gan saimnieks domā pārtraukt, jo, līdzīgi kā Latvijā, arī šeit plosās cūku mēris.
Iesākumā apmeklējam vīna pagrabus, kur var apskatīt raudzēšanas tvertnes – šeit vīns rūgst metāla cisternās, koka mucās un betona rezervuāros. Sarkanā, rozā un baltā vīna iegūšanā būtiska loma ir ne vien šķirnēm, bet tam, vai vīnogu masa tiek raudzēta ar visām miziņām. Sarkanā krāsa vīnā tiek tieši no miziņām, savukārt rozā vīnu iegūst, paturot miziņas fermentēšanas tvertnē dažas stundas, tad tās tiek izfiltrētas, un pārējais rūgšanas process turpinās jau bez tām. Izprasījuši visu par vīniem, ejam uz eļļas dzirnavām. Nesen atvesta olīvu krava un varam redzēt kā vienā no mašīnām tiek malta olīvu masa, citā eļļa tiek atdalīta no masas, karsēšanas temperatūrai nepārsniedzot 45 grādus, lai eļļa saglabātu antioksidantus un citus labumus, finālā zaļdzeltena straume plūst baltos toveros. Dzirnavās ir pamatīgs troksnis, tāpēc ilgi tur neuzkavējamies. Tiekam aizvesti uz degustāciju zāli, kur saimnieks piedāvā trīs stiprumu eļļas – visveselīgākā ir rūgtākā un pikantākā. Sākumā tā šķiet pārāk stipra, bet pēc laiciņa garšas kārpiņas ir pieradušas un izbauda veselīgo šķidrumu. Saimnieks gan uzsver, ka galvenās ir eļļas garšas īpašības, nevis veselīgums, jo primāri eļļa ir ēdiens nevis zāles. Kad esam nogaršojusi eļļas, tiek atnesta neliela uzkodu plate un sākas vīnu degustēšana, bet noslēgumā tiekam pie citronu kūkas gabala ar šī gada eļļas piešprici un kafijas.
Sadegustējušies dodamies uz netālo Colle di Val d’Elsa ciemu, kurā nakšņoju pērn un biju sajūsmā par vietas vēsturisko daļu, kas atrodas kalnā. Veiksmīgi izdodas atrast stāvvietu, tad ejam pastaigā pa ciema galveno ielu, kas šobrīd ir neparasti klusa, ir siesta. Apbrīnojam vecās celtnes, fasāžu detaļas, iegriežamies baznīcās. Atceļā piestājam uz vienu espresso un brīnišķīgu tiramisu. Ceļabiedri pateicas man par ideju aplūkot šo vietu un tālāk laižam uz vēl vienu pilsētu, kurā biju pērn un kas man ļoti patika – Volterru.
Volterra ir lielāka un dzīvāka vieta, arī tūristu te ir vairāk, tomēr itāļi ir uzticīgi savām tradīcijām un ēst pirms 19 nevienam nedod. Līdz šim laikam vēl pāris stundas, bet mūsu vēderi jau sen aizmirsuši degustācijā baudīto, pieprasa savu tiesu nekavējoties. Tā nu nonākam aizdomīga paskata vietā, kur tomēr var dabūt ko ēdamu. Es pasūtu pie blakus galdiņa nolūkotu picu ar mocarellu un pistācijām, Eduards ir gatavs nomēģināt tradicionālu zupu un lazanju, bet Iveta pasūta ēdienu, kas izklausās pēc “ribbs”, ribiņām, ko viesmīle dikti slavē un vēl piebaksta pie vēdera, lai raksturotu, no kuras ķermeņa daļas tas gatavots. Kad tiek atnests rezultāts, Ivetas sejā vilšanās nav noslēpjama, bet pamazām to nomaina jautrība visās mūsu sejās.
Katrs pagaršojam pa gabaliņam strēmelītēs sagriezta kuņģa, lai vienotos, ka tas nav nekas ēdams. Eduards atvēl Ivetai lazanju un finālā visi esam paēduši. Pēc vakariņām Iveta dodas uz auto, jo tumsa atnākusi kopā ar vēsumu, mēs abi vēl nedaudz paklīstam pa ielām un nopērkam trifeli un trifeļu eļļu, ar ko lutināt garšas kārpiņas mājās.
