Kā Rafaels redz Latviju?

Var gadīties, ka šo ierakstu lasa ļaudis, kas ir ārpus manu sociālo tīklu loka, tāpēc iesākumā pavēstīšu, ka augustā ciemos bija atbraucis kvebekietis Rafaels – mans Antarktīdā iepazītais Aļaskas brauciena ceļabiedrs. Tieši šajā laikā apritēja mūsu brauciena desmitā gadadiena, tāpēc ik pa laikam iemetām skatu grāmatā, lai atcerētos, kas notika šai dienā pirms desmit gadiem. Air Canada sarīkoja streiku un parūpējās, lai Rafaels 12 dienu vietā šeit pavadītu 20. Tad nu paspējām ne vien apmeklēt iepriekš ieplānotās vietas, bet arī dažas jaunas, kā arī mierpilni patērzēt. Brauciena pēdējā dienā pavaicāju, kādu Latviju ir ieraudzījis Rafaels, kas viņu pārsteidzis, kas mulsinājis, kas smīdinājis? Iedomājos, ka atbildes varētu interesēt arī jūs.

1. Gards ēdiens. Tā bija viena no mūsu lielākajām bažām – pārliecināt fainšmekeri, ka Latvijā ir labs un kvalitatīvs ēdiens. Tad nu Rafaels izbaudīja maltītes gan Līgatnes pavāru mājā un Dabā labā, gan ceļmalas krodziņos un ieskrietuvēs. Viens no pirmajiem vārdiem, ko viesis iemācījās latviski, bija “krējums”, sekojot manam piemēram un pievienojot to gan zupām, gan otrajiem, gan pankūkām. Īpaši Rafaels slavēja mūsu maizi, nesmādēja arī auksto zupu, frikadeļu zupu, soļanku, debessmannā un citus mums ierastus ēdienus. Viņš uzteica kvalitatīvās un dabiskās izejvielas, un to, ka daudzas sastāvdaļas nāk no meža vai dārza. Mājās viņš devās ar dažiem kilogramiem vairāk un tie nebija somās :).

2. Mājām ir vārdi. Tas, ka daudzas mūsu adreses veido nevis ielas nosaukums un numurs, bet gan mājas vārds, Rafaelam šķita prātmežģis un brīnums. Piebildu, ka arī Amazon netiek galā ar šo ideju. Kad vien bija iespējams, tulkojām, ko nozīmē kurš mājvārds un Rafaels teica, ka, ja viņam būtu kaut kas sīkāk jāpēta par Latviju, tad viņš ķertos klāt mājvārdiem.

3. Distance ir svarīga. “Mums ļoti patīk kaimiņi, bet tā, lai viņi nedzīvo tuvāk par kilometru”, Rafaels citēja manu tekstu ar smīnu un piebilda, ka to pašu dzirdējis no citiem satiktajiem latviešiem. Latviešiem patīk sabiedrība, bet iespēja pabūt savā vietā un vidē bez citu ļaužu klātbūtnes arī ir ļoti svarīga. Droši vien to var saukt par nācijas kolektīvo introvertumu.

4. Spilgtas personības. Dažu cilvēku satikšana bija laikus ieplānota, bet liela daļa ienāca mūsu ceļā netīšām. Man ir prieks, ka Rafaelam izdevās satikt un aprunāties ar gana daudz un dažādiem latviešiem, un teju pēc katras garākas sarunas Rafaels atzina, ka ir saticis ļoti interesantu personību. Viņš piebilda, ka tas, protams, nav nekas neparasts arī citviet pasaulē, bet viņam šķiet, ka latviešos ir saskatāms izteiktāks radošuma un neparastas domāšanas virziens.

5. Latvija ir ļoti tīra. Tā ir arī viena no atziņām, ko es parasti gūstu, atgriežoties no ceļojumiem, un arī Rafaels to pamanīja kā kaut ko īpašu. Protams, mežā šad tad redzējām nomestu kādu pudeli, bundžu vai citu atkritumu, tomēr kopējais priekšstats par tīrību ir ļoti labs.

6. Daba un veltes. Rafaels novēroja, ka mums ir ļoti svarīga būšana dabā (protams, viņš dabūja sēņot ne vienu dienu vien), mums ir prasmes izmantot dabas veltes un mēs gana labi pazītam dabu, tāpēc tur jūtamies labi. Savukārt, pēc vairāku kartupeļu vagu norakšanas, šis šķendējās, ka tas esot pārāk liels darbs, lai iegūtu pāris kartupeļu kastes (raža šogad ir nožēlojama), toties viņš turpmāk ar lielāku cieņu skatīsies uz dārzeņu audzētājiem.

7. Jāiet pirtī! Ciemošanās laikā Rafaelam bija iespēja ieiet četrās dažādās pirtīs un viņš atzina, ka nesaprot, kāpēc pirts kultūra nav plaši izplatīta Kanādā.

8. Ceļu sistēma ir sazarota. Salīdzinoši ar Kanādu, mums ir ļoti plašs un sazarots ceļu tīkls. Katra māja, katrs ciemats ir savienots ar ceļu, kas ne tikai ved līdz konkrētai vietai, bet bieži savieno tās savā starpā. Mēs mērojām gan lielās šosejas, gan gruntenes, arī dubļainus un aizaugušus meža ceļus – visi mūs nogādāja galā. Es biju priecīga redzēt, cik šobrīd labā kvalitātē ir lielie Latgales ceļi, daudzi tiek laboti.

9. Augsts dzīves līmenis. Cenas esot daudz augstākas nekā viņš iedomājies, bet arī pakalpojumu, servisa un kopējais dzīves līmenis esot augsts. Pirms gadiem divdesmit Rafaels pavadīja astoņus mēnešus, mācoties apmaiņas programmā Polijā, un no tiem laikiem viņam bija saglabājies priekšstats par šo reģionu kā ekonomiski ne pārāk attīstītu vietu. Ikreiz, kad viņš brīnījās par to, cik Latvijā viss ir labi (ne tā kā Polijā vai Lietuvā), nācās atgādināt, ka pirms divdesmit gadiem arī šeit nebija nekāda leiputrija. Tomēr tas ir arī labs atgādinājums mums pašiem, cik daudz ir paveikts, jo ikdienā grūti pamanīt pakāpenisku progresu. Līdzīgi, kā ar sastaptajiem cilvēkiem, arī par dzīves līmeni secinājums nāk no mana burbuļa, un Rafaels saprot, ka tas ir subjektīvs skatījums, kā jau viss šeit pieminētais.

Katrā ziņā, esmu bezgala priecīga, ka izdevās Rafaelu iepazīstinās kaut ar gabaliņu Latvijas. “Tu jau zināji, ka man Latvijā patiks”, kūpot pēc peldes dīķī un veroties greizajos ratos (frying pan), viņš kāduvakar pavēstīja un tad piebilda: “Es gan to nezināju, bet tagad zinu!”